HERBERTA CUKURA PĀRBEDĪŠANA
Apskatīt komentārus (0)


27.04.2011

HERBERTA CUKURA PĀRBEDĪŠANA

Herberta Cukura meitas un dēla šī gada februārī iesniegtais lūgums Rīgas pieminekļu aģentūrai dot piekrišanu viņu tēva pārbedīšanai Rīgas Brāļu kapos Latvijā atkal sacēlis satraukumu. Dažas nevalsts organizācijas šo pārbedīšanas lūgumu ir atbalstījušas, pat pieprasot pārbedīšanu veikt ar militāru godu. Valsts struktūras pašas šai jautājumā nav gribējušas lemt un izteikties, jautājumu tālāk nobīdot  Latvijas Vēsturnieku komisijai. Atklātībā pret pārbedīšanu izteicies  vienīgi Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs, tomēr savam viedoklim nedodot nekādu tuvāku pamatojumu. Sabiedriskos plašsaziņas līdzekļos izskanējusi balss, ka ar Herberta Cukura pagātni un ar pārbedīšanas jautājumu nekas vēl neesot īsti skaidrs.

Tā kā vairākas iestādes bija vērsušās pie Latvijas Vēsturnieku komisijas, lai tā izteiktu savu viedokli Herberta Cukura pārbedīšanas jautājumā, tad komisija to arī darīja, iesakot nepiekrist pārbedīšanai, jo Herberts Cukurs ar savu brīvprātīgo iesaistīšanos un darbību „Arāja komandā“ ir strādājis pret Latvijas valsts un tās tautas interesēm.

Nevaru šeit runāt Latvijas Vēsturnieku komisijas vārdā, bet varu gan izteikt vēstures zinātnes un vēsturnieka, respektīvi, savu skatījumu uz Herberta Cukura darbību 1941. un 1942. gadā.

Novērtējot pagātni, mums jāiziet no Latvijas valstiskuma pozicijām, ka tā kā starptautisko tiesību subjekts arī pastāvēja Otrā pasaules kaŗa laikā un ka abas okupācijas varas, gan nacionālsociālistiskā Vācija, gan Padomju Savienība, bija Latvijas valstij naidīgas varas, kas Latvijas territorijā īstenoja savas polītikas un ideoloģijas ieceres. Par individuālas personas pārbaudes jautājumu kļūst sadarbība, respektīvi, kollaborācija ar okupācijas varu: vai tā bija neitrāla un nekaitēja paša valsts un tautas interesēm, vai tā bija „nodevīga“, pārmērīgi sekmējot okupanta intereses, un tāpēc bija kaitīga savai valstij un tautai?

Herberts Cukurs „Arāja komandā“ (oficiālais apzīmējums sākumā bija „Latviešu drošības palīgpolicija“ (Lettische Sicherheitshilfspolizei), bet vēlāk „Latviešu drošības nodaļa“ (Lettische Sicherungsabteilung)) darbojās no 1941. gada jūlija beigām/augusta sākuma līdz 1942. gada jūlija beigām. „Arāja komanda“ sākumā bija tieši pakļauta Operātīvai grupai A (Einsatzgruppe A), bet vēlāk Drošības policijas un SD komandierim Latvijā Rūdolfam Langem. Vācieši skaitījās uzraudzības pārvalde, bet latvieši - izpildorgani. Šīs „Latviešu drošības palīgpolicijas“ uzdevumos bija arī nacionālsociālistiskās Vācijas ienaidnieku — žīdu/ebrēju, psīchiatrisko slimnīcu iemītnieku, čigānu, komūnisma simpatizantu — apkaŗošana un „iznīcināšana“.

Cukura „aizstāvji“ parasti apgalvo, ka viņš „Arāja komandā“ nav bijis nekas cits kā tikai garāžu un autoparka pārzinis. Diemžēl aizstāvji nav iedziļinājušies citos Cukura darba uzdevumos „Arāja komandā“.

Tiesa ir, ka Cukurs kādu laiku bija komandas garāžu un automašīnu pārzinis. (Bet neticami, ka viņš būtu dzīvojis tikai pa garāžām un tajās tikai pulējis automašīnu logus un bleķus.) Tomēr jājautā - kuŗš garāžās norīkoja smagās automašīnas braucieniem uz Biķernieku mežu? Kuŗš noorganizēja „zilos autobusus“, kad komandas locekļiem vajadzēja doties uz provinci veikt savus slepkavošanas darbus? (Savu busu komandai nebija.)

Tomēr izrādās, ka Herberta Cukura darba uzdevumi „Arāja komandā“ ir bijuši daudz plašāki, ne tikvien autoparka pārzināšana. Kādu laiku viņš bijis arī komandas ieroču noliktavas pārzinis. Ļoti svarīgs uzdevums Cukuram bija - būt par „Arāja komandas“ virsnieku sakariem ar vācu armiju, SS un Drošības policiju. Komandas vadītājs Viktors Arājs Cukuru uzskatīja un izmantoja par savu adjutantu, viņu visur ņemot līdzi. Turklāt Cukurs ietilpa „Arāja komandas“ vadošajā sastāvā — bija starp 10 – 16 svarīgākajām komandas personām. 

Kopā savelkot, jāsaka - Herberts Cukurs nevarēja nezināt, ar ko nodarbojas „Arāja komanda“, kuŗas vadošajā sastāvā bija arī viņš. Cits jautājums ir, cik lielā mērā Cukurs tieši vai netieši bija iesaistīts Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanas plānošanā un plānu reālizēšanā. (Vai viņš pašrocīgi ir šāvis vai nav šāvis žīdus/ebrējus, šai gadījumā nav tik svarīgi. Arī Arāju netiesāja par to, ka viņš pašrocīgi būtu nogalinājis kādu žīdu/ebrēju.) Domāju, ka no šīs līdzzināšanas un līdzatbildības Cukurs nevarētu nekādi izrunāties, vai viņu sauktu tiesas priekšā vai par viņu spriestu tikai morālu tiesu.

Herberts Cukurs ar savu līdzdalību „Arāja komandas“ vadošajā sastāvā ir sekmējis liela skaita Latvijas civīliedzīvotāju iznīcināšanu vācu okupācijas laikā un līdz ar to kaitējis Latvijas valstij un tās tautai. Tāda rīcība nekādā ziņā nav saskaņojama ar Latvijas armijas virsnieka godu. Ja tomēr cilvēki atbalsta Cukura mirstīgo atlieku pārbedīšanu Brāļu kapos, tad, šķiet, viņi nesaprot, ka šodien dzīvo demokratiskā Latvijas Republikā, kuŗā savas tautas daļas iznīcināšanā līdzatbildīgajam nav vietas tautas varoņu kapos.

Ja Latvijas Vēsturnieku komisija sāks tuvāk izmeklēt Herberta Cukura pagātni (izslēgšanu no Latvijas armijas, darbību pirmajā padomju okupācijas gadā, visu vācu okupācijas laiku), tad, šķiet, atklāsies ne mazums lietu (patiesību), kas nebūs patīkamas ne Cukura pēctečiem, ne arī viņa „atbalstītājiem“.

Dr. Kārlis Kangeris,

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks,

Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis