Plāns B
Apskatīt komentārus (0)


25.05.2011

Sallija Benfelde

Plāns B

Pieci zaļo zemnieku frakcijas Saeimas deputāti par kandidātu prezidenta amatam izvirzījuši vienu no savējiem – deputātu Andri Bērziņu. Kandidāts apgalvo, ka to gribējis pats, jo sapratis, ka var izdarīt vairāk un labāk nekā pašreizējais prezidents Valdis Zatlers.

Latvijas polītologi situāciju ap prezidenta vēlēšanām sauc par „stāvēšanu pie zoodārza durvīm” un „spēlēm zem paklāja”, atceroties, ka vienošanās par pašreizējā prezidenta ievēlēšanu savulaik notikusi slepenā apspriedē Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Runas un mājieni bija manīti jau labu laiku, bet tikai dienu pirms prezidenta kandidāta oficiālās izvirzīšanas beigu datuma visai negaidīti, vienīgi pāris dienu publiski minot Bērziņa uzvārdu, viņš parādījās kā oficiāls kandidāts. Protams, iespējas ir divas – Bērziņa kandidātūra izvirzīta, lai Zatlers pirmajā vēlēšanu kārtā nesaņemtu vajadzīgo balsu skaitu un būtu jārīko otrā kārta, kuŗā tad kā trusītis no burvju mākslinieka cepures parādītos īstais kandidāts. Otrā iespēja - Bērziņu tomēr ievēlē pirmajā kārtā, jo par viņu balsot  nolēmis Saskaņas centrs.

Polītoloģe Iveta Kažoka par jaunizvirzāmo kandidātu raksta, ka Bērziņš ir kā melnais zirdziņš, par kuŗa piemērotību prezidenta amatam ir grūti spriest, jo, lai gan viņš  bijis atbildīgos amatos, tomēr nav izcēlies ar skaidru vērtību orientāciju un drosmīgu rīcību. Polītoloģe nav arī pārliecināta, vai, veicot prezidenta pienākumus, Bērziņš spēs abstrahēties no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) viedokļa. Tāpat nav atbildēts jautājums, vai viņam piemīt prezidentam nepieciešamā demokratijas izpratne, lai viņš būtu gatavs atdot Saeimai atpakaļ koruptīvās interesēs pieņemtas likumu maiņas vai veikt citas šādai situācijai atbilstīgas pretdarbības. Turklāt prezidenta amata kandidāta tikšanās ar Ventspils pilsētas galvu Aivaru Lembergu rada aizdomas un jautājumus, kā interesēs jaunievēlamā valsts augstākā amatpersona plāno strādāt.

Pirmajā brīdī  tomēr var likties, ka viss ir kārtībā, jo kandidāti ir divi, izvēle nodrošināta un ir taču saprotams, ka kritiku saņem jebkuŗš prezidenta kandidāts. Valdis Zatlers nav visu laiku labākais prezidents, un nevar būt tā, ka nevienu citu ievēlēt nedrīkst. Tomēr, palūkojoties tuvāk, kas un kā notiek, kļūst skaidrs, ka viss nebūt nav tā, kā izskatās pa lielu gabalu.

Kāda ir situācija? Oficiāli Valdi Zatleru par prezidenta kandidātu 19. maijā ir izvirzījusi polītisko partiju apvienība Vienotība un partija Par labu Latviju(PLL). Teorētiski tas būtu 33 + 8 deputātu balsis. Savu atbalstu ir solījusi arī apvienība Visu Latvijai! TB/LNNK - tātad vēl 7 balsis. Vienotības koalicijas partneris - Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcija visu laiku ir visādi grozījusies, un saskaņā ar tās Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa vārdiem viņi veikuši savu biedru aptauju un  Zatlers prezidentu kandidātu sarakstā ir pirmais. Mazliet vēlāk Brigmanis jau ierunājās, ka ZZS frakcijas Zaļās partijas deputāti par Zatleru laikam nebalsošot, jo viņiem esot iebildumi, par pārējiem deputātiem viņš lāgā nezinot, bet pats gan balsošot „par”. Šobrīd, kad pieci ZZS frakcijas Latvijas Zemnieku partijas deputāti ir iesnieguši dokumentu par Andŗa Bērziņa kandidātūras izvirzīšanu, frakcijas vadītājs atzīst, ka frakcijai būs brīvais balsojums, – tātad katrs balsos, kā grib, bet Brigmanis balsošot par Zatleru.

Par prezidenta vēlēšanām publiskajā telpā visu laiku ir runājis Aivars Lembergs, ik pa brīdim it kā atbalstot vienu vai otru kandidātūru. Publiski ir izskanējuši vairāki uzvārdi, kuŗus ZZS varbūt varētu atbalstīt. Tostarp PLL jau ir izteicies, ka tas vai šitais viņiem tomēr Zatlerā nepatīkot, tāpēc grūti teikt, kā viņi balsošot, lai gan arī paši Zatleru  izvirzījuši par prezidenta kandidātu. Publiskajā telpā pat parādījās informācija, ka Vienotības Solvita Āboltiņa klusām mēģina vienoties ar SC un ZZS par atbalstu savai kandidātūrai otrā kārtā, ja Zatleru neievēlēs. Turklāt nevienam no svārstīgajiem, nepārtraukti viedokļa mainītājiem nav konkrētu, nopietnu pārmetumu Zatleram, pamatotu viņa darba analizi ne no vienas partijas nav gadījies dzirdēt. Savukārt SC neslēpj, ka atbalstīs tādu prezidenta kandidātu, kas vai nu nosauks viņu pārstāvi par ministru prezidentu, vai dos iespēju strādāt valdībā, ja Dombrovska valdība kritīs. Īsi sakot, ir skaidri redzams, ka Zatlers vairākumam Saeimas partiju ir rezerves variants, ja neizdosies atrast sev tīkamāku variantu.

Ko nozīmē „sev tīkams variants”?

Pirmkārt, ir skaidrs, ka acīmredzot tiek plānots gāzt Dombrovska valdību un ir vajadzīgs prezidents, kuŗš nominēs tādu valdības vadītāja amata kandidātu, kāds vajadzīgsSC un ZZS. Otrkārt, tikšana un palikšana pie varas par jebkuŗu cenu diemžēl joprojām ir Latvijas polītikas galvenais mērķis.

Tomēr šoreiz, šķiet, viss ir vēl mazliet sarežģītāk. Tāpēc atļaušos citēt Pilsoniskās savienības Rīgas domes deputāta un Vienotības valdes locekļaDāvja Stalta portāla Diena.lv blogā rakstīto:

Kas tiek runāts aiz slēgtām durvīm un sevišķi šaurā lokā? Par to man un daudziem citiem cilvēkiem ir visai pamatotas bažas, kas jau materiālizējušās apkārt staigājošos informācijas un dezinformācijas nesējos – žurnālistos un otrā, trešā līmeņa polītiķos. Jau atkārtoti dzirdam par Putina norādēm SC, ka šīs Saeimas laikā tiem jāieņem kāda ministra vieta un tad var cerēt uz prāvu Kremļa financiālu atbalstu. Jau atkārtoti dzirdam, ka šā brīža polītiskajā situācijā Lembergs izmanto visu savu ietekmes potenciālu, lai noteiktu toni - ko un kā turpmāk darīt.

(..)Ja skatāmies no Vienotības pozicijas, tad mums būtu jācīnās par valsti, kas saglabā savu suverēnitāti un ir orientēta uz Rietumiem, taču vai mums maz ir pietiekami daudz balsu Saeimā, kas šo virzienu vajadzības gadījumā garantēti noturētu? Vienotība varētu pieļaut SC nākšanu valdībā, ja SC  par notikušu atzītu Latvijas okupāciju. Taču šī utopiskā vēlme laikam netiks apmierināta, jo sekas šādam SC solim būtu diezgan drāmatisks Kremļa niknuma vilnis, kas mūsu lielo „internacionālo” partiju samaltu lupatu lēveŗos. Bet ja nu tomēr? Ja nu tomēr Kremlis izdomā stratēģiju, kā pārņemt „mūsu” Latviju, pieļaujot, ka SC atklāti atzīst Latvijas okupācijas faktu? Atzīst okupācijas faktu un pēc tam ar laiku paņem un pārņem – šajā Saeimas sasaukumā viens vai divi ministri, nākamajā četri, aiznākamajā seši un ministru prezidents un (..) Paskatīsimies blakus uz mūsu partneŗiem ZZS. Visas peripetijas ap prezidenta vēlēšanām pamatā saistās ar ZZS taktiku un aizmugures risinājumu meklēšanu, taču kā vārdā? (..) Vienotības atstāšana opozicijā patlaban nav nevienas partijas dienas kārtībā. Jautājums ir tikai - kāda cena Vienotībai, iespējams, būs jāmaksā par palikšanu līdzšinējās valdības ozicijās vai vismaz tām formāli līdzīgās, un tad ir nākamais jautājums - kas šo cenu noteiks?

Droši vien  jāpiebilst, ka polītikas aizkulisēs runā, ka SC un Aivaram Lembergam, faktiskajam ZZS SC atkal ir iespēja tikt pie vārda, jo vieniem latvju bāleliņiem un māsiņām trakoti gribas tikt pie varas – tā dod gan tīkamu sava svarīguma apziņu, gan tīri praktiskus labumus. Protams, vēl ir iespēja, ka dažam labam ar Austrumu kaimiņu ir jādraudzējas obligāti, jo pagātnē varētu atrast sadarbību ar zināmām bijušās PSRS struktūrām. Cena, ko nākas maksāt, šādā gadījumā netiek uzskatīta par būtisku, – galvenais, lai būtu pircējs, pārdevējs noteikti atradīsies. Domāju, ka tas arī ir Austrumu kaimiņa „plāns B”, kā tikt pie teikšanas Latvijā pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka ar vēlēšanām tomēr nepietiks. Un var pārmest SC, ka viņiem Kremlis ir spožās saulītes vietā, bet patiesībā melno darbiņu savām rociņām paveic mūsu pašu latvju tautas polītiķi (izcēlums mūsu – red.).