PROVOKĀTORU IZAICINĀJUMS PĀRLIECINOŠI NORAIDĪTS
Apskatīt komentārus (1)
20.02.2012
Ojārs
Celle
PROVOKĀTORU IZAICINĀJUMS PĀRLIECINOŠI NORAIDĪTS
Iepriecinošie 18. februāŗa
tautas nobalsošanas rezultāti liecina, ka bezkaunīgais izaicinājums valsts
valodas statusa jautājumā ir saņēmis pelnīto atbildi, saņēmis to no latviešu
tautas. Ja arī neviens latvietis nebūtu piedalījies pretbalsojumā, savākto
atbalsta balsu kopsumma krievu valodu kā otru valsts valodu nebūtu pietuvinājis
šādam godam. Ar ceturtdaļas vēlētāju palīdzību neko tādu nav iespējams
sasniegt.
Ar vispārēju tautas izvairīšanos balsot
būtu pieticis, lai Lindermana un Co provokācija izgāztos. Taču ko domātu
pasaule par šādu latviešu izturēšanos un kā uz to reaģētu krievu valodas
izplatīšanas stābs Maskavā? Atbilde paliek nenoskaidrota, jo izaicinājums pamudināja
latviešus uz to atbildēt, pamostoties no vienaldzības par valodu jautājumu
Latvijā. Kas notiks turpmāk, arī to nezinām. Varam tikai cerēt, ka notikušais
pozitīvi iesēdīsies latviešu pašapziņā un viņi ar šo dienu vairāk cienīs un
mīlēs savu valodu un būs enerģiskāki tās lietošanā. Un it sevišķi attiecībās ar
t.s. krievvalodīgajiem.
Ja stabils paliks Eiropas polītiskais
stāvoklis un mūsu robežu kontrole būs pašu latviešu rokās, laiks (ar latviešu
palīdzību) spēs dziedēt Otrā pasaules kaŗa un ilgās padomju okupācijas cirstās
brūces Latvijas demografijā. Par šī procesa labvēlību latviešu tautai liecina
dati: 1959. gadā krievu skaits Latvijā pārsniedza 900 000, salīdzinājumā -
168 266 1935. gadā. Šie vairāk nekā septiņi simti tūkstošu ienācēju kopā
ar citiem tādā pašā kārtā iekļuvušajiem citiem slaviem pārsniedza pat 45% no
visiem valsts iedzīvotājiem.
Izceļošanas un zemās dzimstības
rezultātā 2000. gada tautas skaitīšanā krievu skaits bija noslīdējis līdz
703 243, bet nupat 2011. gada tautas skaitīšanā viņu bija vairs
tikai 556 422. Nav vajadzīga ne bagāta izdoma, ne nereālas cerības,
lai redzētu šīs tautības skaitliskās virzības tendences nākamajos desmit vai
divdesmit gados. Valstī līdz ar neatkarības atgūšanu pārkrievošanas procesu
nomainījusi atkrievošanās.
Nav pašlaik precīzu statistisku datu,
kā sīkumos notiek slaviskie atplūdi Latvijā. Mēs zinām, ka daudzi krievi no
Latvijas ir izceļojuši un krievu dzimstība ir ļoti zema. Ir jauktas laulības
starp latviešiem un krieviem, un lielākā daļa viņu bērnu pievienojas latviešu tautībai. Notiek arī
pārtautošanās, no kuŗas ieguvēja ir Latvijas pamattauta. Latviešu proporcija
Latvijā no 52% 1989. gadā ir pieaugusi līdz 62,1% 2011. gadā. Un tas ir noticis,
lai gan izceļošanas un zemās dzimstības līmenis ir samazinājis absolūtos
skaitļos arī latviešus.
18. februāŗa rezultāti Latgalē krasi atšķiŗas no pārējās Latvijas. Tur 55,6% nobalsoja par krievu
valodu kā otru valsts valodu. Pārkrievotā Zilupe, Daugavpils un Rēzekne vairāk
nekā atsvēra latviskākus Latgales centrus. Krieviskākās pilsētas atspoguļoja
turienes situāciju ar latviešu valodu tālu netiksi.
Neatkarības
atjaunošana Latgales
latviešiem nekādu atslogu nenesa. Atjaunotās Latvijas valdība un Saeima
par
Latgali visus šos gadus nav rūpējusies. Tur valda daudz lielāks bezdarbs
un
nabadzība nekā citur Latvijā. Jaunā paaudze no latviskajiem laukiem ir
atnākusi
uz Rīgas apkārtni vai zemi vispār atstājusi. Pēdējie tautas skaitīšanas
dati par Latvijas novadiem vēl nav publicēti. Pēc iepriekšējiem
datiem,
kas vēl nav korriģēti, 44,1% Latgales iedzīvotāju ir latvieši, 39,0%
krievi, 7,0% poļi, 5,3% baltkrievi, 1,4% ukraiņi, 0,6% lietuvieši un
2,6% citi.
Latgales
iedzīvotājus neatkarīgi no
tautības saniknoja arī jaunie valdības noteikumi par ierobežotu
iepirkumu
ievešanu pār robežu no Krievijas un Baltkrievijas, jo tie sadārdzināja
dzīvi it
sevišķi pierobežas iedzīvotājiem. Tas, protams, Latgales ļaudis
noskaņoja pret valsti un noteikti ietekmēja arī šo nobalsošanu.
Ja tautas skaitīšanas dati šos
skaitļus pārāk nemainīs, patlaban pieejamie dati it kā norāda, ka Latgales
latvieši balsojuši pret, bet pārējie par. Drīzāk gan tas neatbilst patiesībai,
jo vairāk nekā 20 000 Latgales poļu nav ar krieviem sevišķos draugos, tā
ka nobalsošanas iznākums drīzāk rāda, ka daļa latviešu balsojuši kopā ar
krieviem. Ļaužu atsaucība Latgalē bijusi kopumā vismazākā visā Latvijā.
Rezultātus negātīvi ietekmējis arī stipri aukstais laiks un izkliedētā latviešu
kopība Latgales laukos.
Lai kā arī vērtētu, Latgales
rezultāti ir nopietns brīdinājums, ka valstij vairāk jārūpējas par turienes
latviešiem, latgaļiem.
Visās pēcbalsošanas debatēs dominēja
konstatējumi, ka referendums nekādu
paliekamu sasprindzinājumu tautu attiecībās neizraisīs. Saskaņas centrs ar savu nesaprotamo
izturēšanos gan ir apliecinājis, ka pašreizējie nelatviešu polītiķi nav tie,
kas spētu piedāvāt lielāku saskaņu starp
tautām. Būtu laiks padomāt, nevis kā polītiski pretstatīt tautu pret tautu un arī turpmāk atbalstīt divu kopienu
dzīvošanu Latvijā, bet minoritātes integrēt ap Latvijas valsti, valodu un visu citu,
kas vieno. Līdzšinējā integrācijas polītika nav bijusi īpaši sekmīga, taču
latviešu valodas pratēju skaits Latvijā joprojām eaug un latviešu valodas nepratēju kopība izmirst.
Laiks dziedē visas brūces, un palēnām
viņsaulē aiziet visi tie, kas mūsu valstī bija ieradušies nelūgti. Nākotnes uzdevums Latvijas valstij ir
skaidrs ap šīs valsts pamatvērtībām jāpulcina visi, kas šeit ir dzimuši un
vēlas te dzīvot. Pašreizējā polītiķu kopība diezin vai ir uz to spējīga. Tas,
manuprāt, būs tās paaudzes uzdevums, kuŗi ir auguši brīvā zemē, pašreiz izglītojas
un veido savu nākotni, neatkarīgi no tā, pie kuŗas tautības viņi pieder.
Jāpārdomā,
kā turpmāk izvairīties no absurdiem referendumiem. Tautas nobalsošanai
nevajadzētu notikt par nemainīgām, pašsaprotamām valsts un tautas vērtībām.
Varbūt tieši tā jānoteic Satversmē.