LV
 TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS / Aktuālā intervija

 

 

 

 

 

PASŪTINI LAIKRAKSTU ŠEIT

 

  TAS IR DROŠI UN ĒRTI!


 

--> 

LAIKS IR VĒRTĪBA

ABONĒŠANA

SLUDINĀJUMU IZCENOJUMS

Ņujorkā kopš 1949.gada iznākošais laikraksts LAIKS  ir plašākais latviešu izdevums ārpus Latvijas. Ievietojot sludinājumu, jūs sasniedzat (vai sasniegsit) vairāku tūkstošu lielu lasītāju auditoriju ASV, Kanādā un citviet pasaulē. 

LAIKS iznāk reizi nedēļā. Četras reizes gadā – „Jauno Laika” krāsains pielikums.

Ik nedēļu

  • Ziņas par latviešu sabiedrisko dzīvi Amerikā un citās mītņu zemēs; 
  • O.Celles, P.Goubla, F.Gordona, K.Streipa, S.Benfeldes, D.Mjartāna komentāri par notiekošo Latvijā un starptautiskajā politikā; 
  • Intervijas ar latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem; 
  • Ekonomistu un kultūras apskatnieku vērojumi un vērtējumi; 
  • Ceļojumu apraksti un sporta jaunumi.

JAUNO LAIKS

  • Jauniešu komentāri un viedokļi par latviešu sabiedrības nākotni ASV un citās mītņu zemēs;
  • Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības lapa;
  • Pasākumi ASV un Kanādā;
  • Intervijas ar jaunajiem māksliniekiem, mūziķiem un sportistiem;
  • Informācija par vasaras nometnēm Ziemeļamerikā;

  • Padomi par dzīvošanu un mācībām Latvijā. 

 


Textbook125x125

 

 

  


 

 

  


 
Visas ziņas
TAVS LATVIEŠU LAIKRAKSTS ĀRPUS LATVIJAS
Ģertrūdes iela 27,
Rīga,LV-1011
Latvija
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]

Laika birojs ASV:
Tālr:. 727-385-4256

Sarīkojumu un dievkalpojumu ziņas:
Inese Zaķis
e-pasts: [email protected]

 

102204

Ar kādu pieredzes pūru dosimies balsot?
Apskatīt komentārus (0)


25.09.2018


 

 

Vai esat izdarījusi savu izvēli, par kuŗu polītisko spēku balsosiet 6. oktobrī? Un kādi ir jūsu izvēles kritēriji?

 

Tiktāl, ka ir izkristalizējusies izvēle starp divām, varbūt trim partijām. Šai laikā, būdama Latvijā, cītīgi sekoju polītisko spēku debatēm Latvijas sabiedriskajā televīzijā, un tas ļoti palīdz. Pirmām kārtām tāpēc, ka man ir zināms priekšstats par cilvēkiem, kas darbojušies polītikā aizvadītajos 10 vai vairāk gados. Starp tiem arī tādi, kuŗus pēdējā laikā neesmu redzējusi, nedz dzirdējusi, ko viņi runā par Latvijai svarīgām lietām, un nu dažu labu ieraugu citā kvalitātē. Gluži konkrēti tā noticis ar divu partiju pārstāvjiem – vienā gadījumā iepriekš iespaids bijis ne pārāk pozitīvs, bet nu, pēc 10 gadiem, esmu pozitīvi pārsteigta: cilvēks ir kļuvis par nobriedušu personību, kas labi pārvalda sava polītiskā spēka virzību.

 

Cits gadījums ir gluži pretējs, atklāti sakot, – negātīvs, iepriekšējo labo iespaidu vietā chaotisks, „uzvilkts” domu gājiens. Man ir svarīgi dzirdēt, kā polītiķis argumentē un pārstāv savu poziciju. Jūs jautāsiet, kāpēc uzsveŗu tieši personības lomu, varbūt vajadzētu iedziļināties partiju programmās? Tās, protams, nav mazsvarīgas, galvenais ir „izlasīt”, vai partija orientēta Rietumu vai Austrumu virzienā, vai tā iestājas par valsti, kuŗā akcents likts uz individu, vai vairāk tomēr balstīta uz „klanu”, uz Rietumu vai Austrumu vērtībām. Pavisam konkrēti – vai skats vērsts Vācijas, Francijas, Skandinavijas virzienā, vai uz Krievijas vai Ķīnas pusi. Programmā tas tik tieši neparādās, tāpēc es drīzāk skatos uz cilvēkiem un viņu padarītajiem darbiem. Piemēram, kad pavasarī biju Rīgā, jau „gāja vaļā” Saskaņas reklāmas, kas vēstīja: mēs esam eiropiski, mēs esam sociāldemokrati! Ļoti rafinēta, ļoti gudra reklāma, bet darbos – kaut kas pavisam cits. Savukārt, ja partija ir jaundibināta, par tās virzību var spriest galvenokārt pēc personālijām. Diemžēl – vai par laimi! – šajās partijās sapulcējušies daudzi cilvēki, kas iepriekš bijuši polītikā, un viņu iepriekš padarītais man ir mēraukla. Atzīšos, ka “staigātāji” nav man īpaši simpatiski. Arī pēc individu uzvedības, valodu prasmes, izglītības līmeņa var labi spriest, vai viņš skatās Rietumu virzienā, vai tomēr ar vienu kāju vēl ir kolchozā.

 

Otrs kritērijs, kas jums varbūt šķitīs vienkāršots, bet, pēc manas pārliecības, ievērojams ikvienam balsotājam Latvijā, Amerikā vai citur pasaulē. Proti, ja jums uz trim četrām dienām jādodas prom un jāatrod cilvēks, kas jūsu mājā paliks kopā ar jūsu mazo bērnu, sunīti vai kaķīti raudzītie, lai šie jūsu lolojumi būtu tīri, paēduši, pieskatīti un drošībā, ‒ kādam cilvēkam jūs to uzticētu? Mani pārsteidz, ja attiecībā uz bērnu, sunīti un kaķīti ir viens kritērijs, turklāt augsts, bet attiecībā uz valsti – pavisam cits. Kritērijam vajadzētu būt vismaz ļoti līdzīgam – citādi sanāk tā, ka Latvijas valsts ir tāda mazsvarīga rotaļlieta, ar ko paspēlēties, padauzīt un pamocīt, bet kaķītis vai bērns gan prasās pēc nopietnas, nosvērtas attieksmes. Runa ir par to, ka jābūt augstai nopietnības pakāpei attieksmē pret polītiku. Vai šobrīd Latvijas vēlētāji pietiekami nopietni domā par to, kam uzticēt savu balsi? Turklāt Latvijā tik tiešām var konstatēt PSRS nomenklatūras paražu pārmantojumu. Šis modelis, kas pamatojas uz dusmām pret valdošo eliti, jau ticis „izmēģināts” Amerikā, Francijā, un nenoliedzami dusmām ir zināms pamats. Cilvēki ir norūpējušies ne tik daudz par savu ekonomisko, drošību, kā par savu eksistenciālo drošību, un tas nozīmē, ka viņi ir gatavi sekot demagogam, kas sola viņu pasargāt no tās „turbulences”, kas notiek visapkārt un liek justies eksistenciāli nedrošam. Stiprā dūre ir vilinoša tiem, kuŗi jūt vajadzību pēc aizsardzības – ne tik daudz pret tankiem vai raķetēm, bet pārmaiņām, un to, ko viņi uztver kā nestabilitāti. Tikai var izrādīties, ka tās stiprās dūres solījumi pasargāt no turbulences ir tukši, lai neteiktu – melīgi. Aicinu labi padomāt un atcerēties, kur Latviju savulaik noveda šī retorika! Vēsture liecina arī par to, ka pasargāties no ārējās turbulences vienatnē, bez sabiedrotajiem nav iespējams nevienai mazai valstij, nekad un nekur! Tātad mans trešais kritērijs – labi padomāt, vai tas, kuŗš apgalvo, ka demokratija tikvien kā ved uz chaosu, un sola sargāt, nepieļaujot viedokļu dažādību, nedzied to pašu veco dziesmiņu, ko jau esam dzirdējuši un kas, skanot sirēnu balsīs, novedusi Latviju ne jau pie pašiem labākajiem krastiem.

 

Un pēdejais kritērijs – ļoti īss. Man ir simpātiskas tās partijas, kuŗās nejūt lielas naudas klātbūtni. Var uzrakstīt visskaistāko programmu, bet tad, kad sponsors prasa izpildīt viņu vēlmes...

 

Populisms svin savu uzvaras gājienu ne jau tikai Latvijā vien... Skan solījumi sagraut veco, bet neatskan konstruktīvi priekšlikumi par to, kā celt jaunu.

 

Arī tas nav nekas jauns. 2016. gadā vēlēšanās Amerikā tika daudz solīts, pretim nedodot konstruktīvus risinājumus, argumentus, kā tad būvēsim... Un tas jau ir tas scenārijs, kas balstās galvenokārt uz šovu, uz izklaidi. Konstruktīvi priekšlikumi, piemēram, par to, kā valstī mainīsim nodokļu sistēmu, taču ir garlaicīgi. Cilvēkam ir interesantāk skatīties kāda aktieŗa šovu, nevis domāt līdzi par valsts ekonomikas attīstību vai nodokļu polītiku. Tomēr negribu tikai nievājoši izteikties par populismu, jo kāds patiesības grauds jau tajā vienmēr ir. Jā, cilvēki neieredz polītisko eliti, kas viņus neuzklausa, kā, piemēram, attiecībā uz bēgļu un migrantu jautājumu, kas netika pareizi regulēts. Cita lieta – kā populists ar šo patiesības domu graudu rīkojas. Laikmetā, kad labprātāk tiek uztverta vēsts vienkāršā un īsā formā, turklāt ar šova elementiem, cilvēks nepūlēsies iedziļināties, bet labāk klausīsies „atklātā” un atraktīvā valodā, ko runā kareivīgs populists. Un atkal vēlos jautāt – vai šim dedzīgajam un atraktīvajam „patiesības nesējam” jūs uzticētu savu mazo bērnu, sunīti un kaķīti savās mājās?

 

Vai, esot nemitīgā kustībā starp Šveici, Ameriku un Latviju, kur esat viesprofesore, piedalaties konferencēs utt., jums ir izveidojies savs uzskats par to, cik cerīga, augšupejoša ir mūsu valsts?

 

Man ir liels prieks strādāt ar jauniešiem Latvijā. Uz mūsu interviju atnācu pēc lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā. Runājām ar studentiem par propagandu, un es vaicāju viņiem – no kādiem avotiem saņemat ziņas un vai protat atšķirt īstās no viltus ziņām? Atbildes bija ļoti labas, jaunie cilvēki ir zinoši un spēj iedziļināties. Man ir arī iespēja salīdzināt – pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā lasīju lekcijas Latvijas Universitātē, un gandarījums ir tas, ka, Latvijā ienākot starptautiskajai izglītības sistēmai, plaģiāts lēnam tiek izskausts. Juridiskajā augstskolā mācības notiek angļu valodā, un te ir starptautiska sistēma ar nosaukumu “turnitin”, kur, ieniedzot eseju, sistēma uzreiz „noķer” ikvienu nošpikotu frazi. Derētu ko līdzīgu latviešu valodā... Bet problēma ir tā, ka šie jaunie, skolotie cilvēki dodas strādāt pasaulē – kas, protams, ir atbalstāmi – un bieži neatgriežas Latvijā. Es priecājos par ikvienu, kas atradis darbu Latvijas Ārlietu vai Aizsardzības ministrijā vai citur. Bet tas vien nav rādītājs, cita lieta, vai šis jaunais, izglītotais, pasauli redzējis cilvēks būs spējīgs nostāties pret sistēmu, vai arī sistēma viņu apēdīs un viņš pielāgosies. Gribētu ticēt, ka ir iespējams veidot veiksmīgu karjeru, nepiedaloties klanu spēlītēs, bet diemžēl Latvijas ierēdniecība vēl joprojām ir pārāk polītizēta, uz lojālitātes un pazīšanām nevis zināšanām balstīta.

 

Vai jums pašai nekad nav bijusi vēlēšanās iesaistīties aktīvajā polītikā?

 

Ar nolūku nekad neesmu bijusi un nekad neiešu politikā. Ne jau tāpēc, ka šī joma man šķistu briesmīga, nē. Autoritāras un demokratiskas iekārtas atšķiras arī ar to, ka pirmajā tā telpa, kur tu vari darboties kā neatkarīgs individs bez “aizmugures” ir ļoti šaura; otrajā tā telpa ir daudz plašāka. Uzskatu, ka tā telpa, kuŗā var darboties neatkarīgs cilvēks, Latvijā joprojām ir ļoti šaura, un esmu izjutusi par savu aicinājumu pienest savu mazo artavu pie tā, lai ši neatkarīgā telpa Latvijā paplašinātos. Varbūt man pietrūkst iztēles, bet nespēju saprast, kā šo neatkarīgo, ar partijām nesaistīto telpu var paplašināt, vienlaikus darbojoties polītikā. Igaunijā šī neatkarīgā telpa šodien ir plašāka arī tādēļ, ka mums minētajos 90. gados nebija tāda cilvēka, kāds bija Lennarts Meri igauņiem – neatkarīgās telpas paplašinātājs un piekritējs, nevis vecās sistēmas poļitruks.

 

1990. gadā jūs sarīkojāt forumu „Latvija Eiropā” Šveices pilsētā Lugano. Uz to atbrauca un spožu runu par Latviju kā pelnrušķīti Eiropas ballē teica Vaira Vīķe-Freiberga, te bija ieradies arī Egils Levits viņi taču ir „Lennarta Meri tipa” cilvēki…

 

Tā ir, kaut gan Levits gan kādu laiciņu bija partijas – Latvijas ceļa cilvēks un ministrs. Un ne viņi vien – bija pulks trimdas cilvēku, kuŗi te ieradās Lugano, neraugoties uz to, ka trimdas organizācijas forumu boikotēja, lai gan tas tika rīkots ar Šveices, konkrēti Lugano pašvaldības financiālo atbalstu. Čechijā tolaik bija Vaclavs Hāvels, Latvijā un Latvijai – ne tikai jūsu pieminētie, bet arī, piemēram, prof. Ilmārs Lazovskis, kuŗa kandidatūra 1993. gadā tika apspriesta Valsts prezidenta amatam. Ievēlēja Gunti Ulmani…

 

2015. gadā neievēlēja Egilu Levitu…

 

Acīmredzot valdošajai elitei bija savi apsvērumi. Levits acīmredzot traucēja, bet kādēļ netraucē tas, ka valsts bijušais prezidents sēž vienā hokeja zāles ložā ar bijušo čekas virsnieku un 2010. gadā bija ar mieru kopā ar oligarchiem un citiem polītbiznesmeņiem dibināt partiju? Tas viss jau nav un nebija Latvijas labā. Paldies Dievam, Latvijas vēlētājiem tolaik pietika prāta viņus neiebalsot. Ceru, ka prāta pietiks arī šoreiz, jo vīri strādā rafinētāk – priekšpulkā viņu nav, bet ir skaidrs, ka viņiem ir savas partijas, caur kuŗām viņi atkal „uzpeldēs.” Tas attiecas ne tikai uz oligarchiem un polītbiznesmeņiem, bet arī uz spēkiem, kas nav draudzīgi Latvijas valstij, bet ir „draudzīgi” sevis un savējo labklājības nodrošināšanai, kas ir citu vērtību atbalstītāji, nevis to, uz kuŗām Latvijas valsts tika dibināta pirms 100 gadiem.


  




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA