Kā ik gadu Valsts svētkos mūs visus Zemgalē, Vidzemē, Sēlijā, Latgalē, Kurzemē un visos kontinentos vieno vārdi Dievs, svētī Latviju!. Jau gandrīz 150 gadu Baumaņu Kārļa sacerētā dziesma skan Latvijas zemē, jau 100 gadu tā ir mūsu valsts himna. Tā ir mūsu gribas un spēka dziesma, mūsu solījums strādāt savas valsts labā.
Sazvērestības teorijas ir vilinošs lauciņš, un, protams, saistībā ar koronavīrusu jeb Covid-19, iespējas skaidrot notiekošo ir gandrīz bezgalīgas. Kā vienmēr, sociālie tīkli ir kā sabiedrības spogulis, kuŗā labi var redzēt, ko mēs spējam redzēt un saprast un ko nepavisam nevēlamies uzzināt
Ritvars Jansons: Sabiedriskajiem medijiem pašiem nāktos saprast, ka lielā uzmanība un interese, kas šobrīd pievērsta pagātnes tematikai, liecina, ka īpaši neērtās vēstures skaidrošana ir kļuvusi aktuāla. Objektīvs un saistošs, moderni vizualizēts vēstījums nāktu par labu kā sabiedrībai, tā pašiem medijiem, no kuŗu satura nevajadzētu izzust vēstures tematikai. Nāk jaunas paaudzes, kam jāstāsta. Mums, kas auguši okupētajā Latvijā, un jūsu lasītājiem trimdā daudz kas liekas pašsaprotams, bet jaunie to nesaprot. Viens mūsdienu jaunietis tiešām nespēj saprast, kā bijis iespējams totālitārisms Latvijā. Tāpat kā to vēsturisko situāciju, ka Latvijā bijušas divas okupācijas."
Nav tādas starptautiskas konvencijas, kas varētu uzspiest pieņemt migrantus. Bet ikkatrai ES dalībvalstij ir pienākums izskatīt ikkatru patvēruma prasību un izspriest, vai tai ir pamatojums. Ja nav, tad patvēruma prasītājs ir jāatgriež savā dzimtajā zemē. Nav cilvēktiesību pārkāpums, ja migrantu nepieņem, bet pārkāpums ir neizskatīt prasību pēc patvēruma, un saistības šai jomā Latvijai ir jāpilda.
Aizvadītā gada decembrī man bija iespēja atkal paviesoties Ukrainā, pašam savām acīm ieraudzīt nesenā kaŗa postījumus Doņeckas apgabala pilsētās Slavjanskā, Družkivkā un Mariupolē. Tikties ar cilvēkiem, kuŗi paši personīgi piedzīvojuši kaŗu ‒ gan parasto, klasisko, gan uzbrukumus valsts informācijas telpai.