Kas tie tâdi – „krievvalodîgie”?
Apskatît komentârus (1)
24.01.2012
Kas tie tâdi – „krievvalodîgie”?
Es nesaprotu paðu jçdzienu - "krievvalodîgie"
– to cilvçku apzîmçðanai, kuºu
dzimtâ vai sadzîvç lietotâ valoda ir krievu valoda. Vai tad tâpçc, ka
mana dzimtâ valoda ir latvieðu valoda, es bûtu ieskaitâms kaut kâdâ
"latvieðvalodîgo" katçgorijâ? Taèu ne! Es esmu dzimis latvietis,
dzîvoju un arî nomirðu, bûdams latvietis, bet ne "latvieðvalodîgais".
Nâcija, tauta,
tautîba ir vçsturiski izveidojuðâs cilvçku sabiedrîbas formas, kam raksturîga vispârnacionâla
gan valodas, gan etnopsîchiskâs struktûras, kultûras, nosaukuma, nacionâlâs
psîcholoìijas un nacionâlâs paðapziòas kopîba. Nâcijai, tautai ir kopçja
vçsture, kopçji mçríi, ideâli, svçtumi un ticçjumi, bieþi vien arî kopîga
reliìija. Un, protams, arî sava vçsturiski izveidojusies territorija un, visbieþâk,
sava valsts. Un jebkuºa individa piederîba pie kâdas tautas ir paðsaprotama, jo
katram taèu ir vai ir bijuði vecâki, vecvecâki vai vçl tâlâki senèi, kas
piederîgi pie noteiktas tautîbas. Kâpçc gan ðie senèi, sava izcelsme, savas
saknes bûtu jânoliedz un jâiesaistâs kaut kâdâ pârnacionâlâ struktûrâ, kuºâ
vienojoðais elements ir tikai krievu valoda?
Bet
varbût viòi ir tie, kuºus Pçteris Pirmais raksturoja kâ
"ïaudis bez cilts un dzimtas, klaiòojoðus starp sçtâm"? Un pavçlçja
tâdus "klaiòotâjus iekalt dzelþos un sûtît uz Sanktpçterburgu pâïus purvâ
dzît!". Var jau bût?...
Un ja
vçl viòu valoda bûtu Puðkina vai Ïermontova valoda! Visbieþâk saskarsmç ar
"krievvalodîgajiem" mçs gan dzirdam ïoti ierobeþotu krievu valodas
krâjumu, kas bagâtîgi "sapiparots" ar tâ dçvçtajiem "mâtes
vârdiem", vieglas uzvedîbas dâmu un cilvçka intimo íermeòa daïu
pieminçðanu...
Savulaik
Staïina mçríis bija visu tautîbu nacionâlo îpatnîbu nonivelçðana, to inteliìences
izskauðana, veselu tautu piespiedu pârvietoðana, ekonomiska migrâcija un
vienveidîgas pelçkas masas – padomju tautas izveidoðana uz vienas - krievu
tautas un vienas - krievu valodas bazes.
Bet
kâpçc gan ðodien, kad tam nav nekâdu - ne polîtisku, ne ekonomisku iemeslu,
polis negrib bût polis, ukrainis negrib bût ukrainis, kâpçc ebrçjam jâizliekas
par krievu un visiem kopâ - par "krievvalodîgajiem", tâ noliedzot
savas saknes, savu izcelðanos, savu vçsturi, savu kultûru, savu valodu?
Mçdz
teikt, ka "atgriezts íeceris kïûstot par viscîtîgâko katoli". Novçrojot
mûsu "krievvalodîgo" runasvîrus,ðis teiciens apstiprinâs:
viskaismîgâk par "krievvalodîgo" tiesîbâm, par viòu
"apspieðanu" un par otras (krievu) valsts valodas nepiecieðamîbu
Latvijâ uzstâjas tieði tie, kuºiem ar krievu tautu vispâr nav nekâ etniski kopîga.
Paðreizçjâ
vispârçjas globâlizâcijas laikmetâ, kad pa pasauli pârvietojas gan lielas
cilvçku masas, gan viòu miljardiem lielie kapitâli, bûtu nereâli
sagaidît, ka katra tauta kompakti dzîvos tikai savâ vçsturiski izveidotajâ territorijâ,
savâ valstî.
Taèu jebkuºam
vienalga kâdas tautas pârstâvim, atrodoties un vçl jo vairâk ilgstoði dzîvojot
citas tautas vçsturiskajâ territorijâ un valstî, ir jâievçro un jâciena tâs
valoda, kultûra, nacionâlâs îpaðîbas un apziòa. Ir sakâmvârds: "Nelien
sveðâ klosterî ar saviem pâtariem!" Un ðie savi "pâtari"
konkrçtajâ gadîjumâ ir prasîba pçc mûsu Satversmes grozîðanas un, protams, ne
jau ukraiòu, ne poïu, ne ebrçju, bet tikai un vienîgi pçc krievu valodas kâ
dominçjoðâs valsts valodas noteikðanas Latvijâ.
Nav iespçjams
cilvçkam bût internacionâlistam, ja viòð nav arî nacionâlists. Nav iespçjams
cienît citas tautas, ja neciena pats savçjo. Un, ja tu necieni tautu, kuºas
vidû un kuºas valstî tu dzîvo, velti gaidît, lai kâds cienîtu tevi un
tavu tautu un vçl jo vairsâk - mistisko pârnacionâlo veidojumu
"krievvalodîgie"!
E. V. Upelnieks