Par Hitlera un Napoleona uzvarētājiem
31.07.2024

Foto: Ukrainian Presidential Press Service 

Raksta autors: Sallija Benfelde

ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps intervijā Fox News saka, ka 20. jūlijā viņam bijusi telefonsaruna ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas laikā viņš esot sacījis Zelenskim, ka jāizbeidz kaŗš pret agresorvalsti Krievijas Federāciju. „Tā ir kaŗa mašīna, jūs cīnāties ar kaŗa mašīnu. Tas ir viņu darbs, tas, ko viņi dara – viņi kaŗo. Viņi uzvarēja Hitleru, viņi uzvarēja Napoleonu,” uzsvēris Tramps. Viņš arī piebildis, ka ukraiņu pavasara pretuzbrukums nav izdevies, bet krieviem ir miljoniem mīnu un tūkstošiem tanku. „Es teicu, ka mums šis kaŗš ir jāizbeidz,” Tramps atkārtojis intervijā vēlreiz. Viņš arī atzīmējis, ka ļoti daudzi okupanti ir nogalināti, bet kaŗā gājis bojā arī daudz ukraiņu. Tramps uzskata, ka pašreizējam ASV prezidentam Džo Baidenam to nevajadzēja pieļaut.

Tiesa gan, militāro palīdzību ASV kongresā ilgstoši bloķēja tieši republikāņi, turklāt tie republikāņi, kuri atbalsta prezidenta kandidātu Donaldu Trampu un viņa uzskatus. Palīdzības aizkavēšana radīja Ukrainas frontē ļoti sarežģītus un smagus apstākļus munīcijas un militārās technikas trūkuma dēļ un pat ļāva okupantiem iegūt zināmu kontroli vairākos frontes iecirkņos. Manuprāt, laba un saprotama atbilde šai intervijai ir 27. jūlijā publicētais Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieka antikrizes jautājumos Michaila Podoļaka blogs. „Krievijas Federācija vienmēr gribēs kaŗus. Bez ārējā ienaidnieka Krievijai var rasties lielas revolucionāra rakstura iekšējās problēmas. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs gribam beigt kaŗu, kuŗu neesam sākuši un neesam provocējuši. Un gribam panākt fundamentālas vienošanās, kas padarīs neiespējamu kaŗadarbības atjaunošanu, kad Krievijas Federācija atkal tām būs gatava. Bet Krievijas Federācija vienmēr gribēs kaŗus, jo neprot dzīvot miera apstākļos un neprot kontrolēt savu iekšējo territoriju, paaugstinot dzīves kvalitāti, bet prot kontrolēt tikai ar ārēju ekspansiju palīdzību. Tādēļ mums agresoram jāatņem tādas iespējas un mums jāsaņem instrumenti, lai izdarītu tādu spiedienu...

Krievijas federācijas taktiskie zaudējumi frontē liks Maskavai saprast, ka ar kaŗa palīdzību tā neko nesasniegs. Tādēļ jāuzlabo nacionālā pretgaisa aizsardzības sistēma, jāpalielina tālās darbības šāviņu iespējas, lai iznīcinātu kaŗa infrastruktūru, jāpalielina tas resurss, ko Krievija zaudē, turpinot kaŗu. Turklāt, ir vajadzīgi finanšu instrumenti, lai sodītu ne tikai Krievijas Federāciju, bet arī valstis, kas palīdz apiet sankcijas.

Ļoti svarīgs ir diplomātiskais spiediens, arī no Ķīnas, kas Kremlim paskaidrotu, ka konflikta eskalācija nes zaudējumus visiem globālās ekonomikas dalībniekiem. Pēc visa spriežot, Ķīna pilnīgi skaidri saprot to lomu, kura tai šodien ir pasaulē un, neapšaubāmi, ir ieinteresēta starptautisko tiesību ievērošanā. Ķīna pilnīgi skaidri saprot to lomu, kāda tai pasaulē ir šodien un, neapšaubāmi, ir ieinteresēta starptautisko tiesību ievērošanā.

Vienīgais agresors ir Krievija. Starp citu, mēs esam gatavi sarunu procesam ar taisnīgiem noteikumiem. Ar noteikumiem, kas novedīs pie noturīga un taisnīga miera. Tam Krievija nav gatava. Lai kādi arī paziņojumi izskan, Maskava ir gatava tikai kaŗam, eskalācijai, ekspansijai. Tā tas ir tādēļ, ka bez ārējā ienaidnieka tai var sākties lielas revolucionāra rakstura iekšējās problēmas”. 

Visam Podoļaka rakstītajam var vienīgi piekrist un papildināt ar ukraiņu polītologa, Lietišķo polītisko pētījumu centra „Penta”  vadītāja Vladimira Fesenko sacīto: „Ja Tramps kļūs par prezidentu, ir ļoti liela iespējamība, ka militārā palīdzība Ukrainai tiks tieši sasaistīta ar mūsu piekrišanu miera sarunām ar Krieviju.”

Protams, mūsu lasītāji var vaicāt, kādēļ tik bieži citēju ukraiņu polītologus, žurnālistus un amatpersonas? Atbilde patiesībā nav jaunums un atklājums – proti, esot iekšā procesos, bieži vien daudzas lietas var redzēt un sajust labāk, nekā esot tālu un it kā drošā situācijā. Tiesa gan, mēdz būt situācijas, kad vislabāk visu var redzēt no attāluma, bet kaŗš Ukrainā un notiekošā vērtējums, manuprāt, prasa gan zināšanas par to, kas notiek, gan prasa labi pazīt agresoru, viņu draugu un atbalstītāju un viņa metodes. Līdzīgi tas ir arī ar procesiem, kuŗi saistībā ar kaŗu Ukrainā notiek Latvijā. Par tiem, kuri, piemēram, Latvijā centās aizdedzināt Okupācijas mūzeju, par tiem, kuŗi cenšas kaut kur izkārt Krievijas karogu vai internetā ievieto Krieviju atbalstošus saukļus, viss ir skaidrs. Drošības dienesti šos cilvēkus aiztur, ne viens vien tiek tiesāts par agresora un slepkavu atbalstu, vairākas personas Latvijā jau ir notiesātas un nav svarīgi, ka ieslodzījumā tām nāksies pavadīt tikai dažus mēnešus. Latvijas Radio Ziņu dienests ir publiski informējis, ka pēta, pa kādiem ceļiem mūs sasniedz dezinformācija. Lai arī visbiežāk dezinformācija saistās ar sociālajiem medijiem un propagandas interneta vietnēm, tomēr tās ieroču arsenāls ir daudz plašāks par mūsu tradicionālo izpratni. Tā darbojas kā greizie spoguļi, kas izkropļo mūsu reālitātes uztveri. Izrādās, ka saturs, kas ir pielāgots vietējai publikai, darbojas daudz efektīvāk. Piemēram, digitālā satura mārketinga aģentūras "New Black" dibinātājs un radošais direktors Artūrs Mednis skaidro – ir pamats domāt, ka lokalizācijas principi dezinformācijas gadījumā darbojas līdzīgi kā reklāmas jomā: „Es gribētu domāt, ka šeit ir ļoti līdzīgi – ja mēs nākam ar kaut kādu vispārīgu, visiem domātu ziņu visai Eiropai, visai pasaulē – tā būs mazāk efektīva nekā tad, ja šī ziņa būs maksimāli lokalizēta. Ar maksimāli lokalizētu es domāju ne tikai valodu, jo valoda – tas vēl būtu vienkārši –, bet tie būtu arī vietējie cilvēki, vietējās slavenības un tā tālāk, vietējās ielas, mājas, atpazīstami objekti un tā tālāk. Tā ka arī propagandisti, es domāju, šo ļoti labi arī saprot”. Atliek piebilst, ka attālināts skats no malas nav vērtīgāks par procesu analīzi notiekošā viducī, tādēļ ukraiņu vērtējums notiekošajam ir svarīgs. Tāpat kā ukraiņu brīvprātīgā sacītais, ka viņa bērni apmeklēs gan Marsa laukumu Pēterburgā, gan memoriālu pie Kijivas, lai zinātu, kam pateicoties viņi ir dzīvi.