Braša postiljona skanīgs rags
Apskatīt komentārus (0)
12.06.2012
Braša postiljona skanīgs rags
Zigfrīds fon Fēgezaks (Siegfried
von Vegesack), Senči un pēcteči,
piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887, no vācu valodas tulkojis
Pēteris Bolšaitis, Laika Grāmata, 2011. g., 416 lpp.
Žurnāla
Ir Ziemsvētku numurā lasāms anekdots:
Pie durvīm zvana. Māte atveŗ
durvis, tur stāv puisēns.
Jānis mājās?
Nav Jānīša. Viņš ir pametis šo
pasauli...
Ak Dievs, viņš nomira!?
Nē, pieslēdzās internetam.
Tā
kā man labi patiktos šai pasaulē vēl kādu brīdi uzkavēties, neesmu ar internetu
izveidojis nekādas attiecības, neesmu ar šamo pat uz jūs. Tāpēc nevaru viņā
iebarot vārdus pasta puisis vai postiljons un dažās sekundēs (vai tā
ir?) noskaidrot, kas bijis autors ziņģes rindām
Pasta puiša sērā dziesma
Latvieti man liecina
un kāds ir plašāks
konteksts runai par atgriešanos dzimtajā pusē pēc daudz gadiem svešumā. Tā jau
laikam klājas daudziem: gan vārsmu, gan melodiju driskas glabājas kādā smadzeņu
nostūrī, bet, kad pienākuši attiecīgie mūža gadi, ar tām maz vairs var iesākt.
Latviešu
pasta puisis ar savu skumīgo dziesmu nāca prātā, lasot Zigfrīda fon Fēgezaka Senču un pēcteču 352. lappusē, kā vectante
Ernestīne 1853. gada oktobrī ceļo no Rīgas uz Berlīni. Par vienu no ceļa
posmiem Ernestīne raksta: No Tilzītes līdz Kēnigsbergai braucām... ar tā
saukto ātro karieti, kuŗas kupeja, ierīkota sešām personām, atstāja daudz
elegantāku un ērtāku iespaidu nekā mūsu pasta kariete. Labu iespaidu atstāja
arī brašais postiljons un viņa skanīgais rags. Nez kādas tautības varēja būt
brašais ragā pūtējs? Latvietis jau laikam ne.
Turpmākās
trīs rindkopas ir gluži dievīgas. No Kēnigsbergas līdz Berlīnei Ernestīnei ar
pavadonēm jābrauc ar tvaika spēku, kas viņām pirmais tāds piedzīvojums mūžā.
Viņas ierodas stacijā stundu agrāk, ļauj sev visu parādīt un izskaidrot,
atpūšas uz plīša apvilkuma mēbelēm un tad, drošs paliek drošs, brauc ar
vilcienu, kas visās stacijās pietur. Tikai kad ar braukšanu pa sliedēm ar tvaika spēku aprasts, viņas riskē sevi
uzticēt ātrvilcienam.
Baltvācu
(vācbaltu?) rakstniekam Fēgezakam (1888 -1974) piemīt izcila prasme atdzīvināt vēsturi
divsimt gadu gaŗumā, tā ka lasītājs tajā var iejusties. Fēgezaka paņēmiens ir
daudz un plaši citēt no sava personāža vēstulēm, dienasgrāmatām un memuāriem un
pašam piespēlēt saistvielu, ar ko visu sakabināt kopā. Iznākums ir tāds, ka
Fēgezaka pēcskatā pierakstītos vērtējumus un secinājumus spilgtumā pārtrumpo
viņa senāko un jaunāko senču aktuālajā momentā uz papīra uzliktais. Šie senči,
tiesa, ir Baltijas muižnieki, tomēr laikmeti un pārvērtības tajos ir mazāk
attiecināmas uz viņu konkrēto darbošanās vidi, bet ir vairāk visai Rietumu
civīlizācijai kopīgas.
Ja
saņemat Senčus un pēctečus kā dāvanu
svētkos vai goda dienā, bet, nebūdams zvērināts lasītājs, baidāties tik
biezam darbam ķerties klāt, iesaku vispirms noskaņas radīšanai iedegt sveci,
ielikt atskaņotājā tvartu (kompaktdisku) ar kādu 1756. gadā dzimušā Mocarta
instrumentālkompoziciju un izlasīt 80.-82. lappusē atraitņa kārtā nonākušā
Ungurmuižas īpašnieka Baltazara fon Kampenhauzena bildināšanas vēstuli viņam
ieteiktajai, bet ne reizi nesatiktajai un neiepazītajai Helēnei Juliānei fon
Štrēlbornai. Kādi laiki! Kādi tikumi! Kādas pieklājīgas izteikšanās normas!
Garantēju, ka uz šīs ēsmas uzķersities, gluži kā uz makšķernieka āķa uzķērās
Šūberta pazīstamā forele, un arī visu pārējo grāmatu gandrīz vai norīsit.
Senčiem
izmirstot un pēctečiem nākot viņu vietā, aiziet vecā, it kā romantiskā
pasaule un izveidojas it kā ne vairs tik skaista, tomēr tāda, kas cilvēka dzīvi
atvieglina. Fēgezaks atrod brīnišķīgus raksta galus, kas parāda sava laika
cilvēku izbrīnu un jūsmošanu par dažādiem techniskiem izgudrojumiem. Kāds Zingera
kungs, lūk, izgudrojis burvju mašīnu, kas šuj. Esot jāgriež tikai viens rats
un jau adata lēkā augšā lejā un velk līdzi diegu, kas pats attinas no
spolītes; jāpieliek tikai drāna, un acumirklī šuve pilnīgi gatava. (345. lpp.)
Vectante Ernestīne ar pieciem radagabaliem 1873. gadā Pasaules izstādē Vīnē
iepazīst riteni, uz kuŗa var ērti sēdēt un reizē, bez lielas piepūles ar kājām
minot, virzīties uz priekšu. (377. -378.) Kāds misters Remingtons savukārt
izgudrojis mechanismu, ar kuŗa palīdzību, tikai piespiežot atsevišķu taustiņu,
var uz papīra uzdrukāt jebkuŗu burtu un veidot vārdus un teikumus. (378.)
Atzīmēta tāda aparāta izgudrošana, ar ko var sazināties lielā attālumā:
izmēģinājumā pat čukstus teiktie vārdi, skaļākas nopūtas, kabatas pulksteņa
tikšķēšana un zvana skaņa esot skaidri sadzirdēti (394.). Mūsu pašreizējā
paaudze vairs nav spējīga tādā līmenī ne priecāties, ne brīnīties, vai ne?
Izmēģinājuma stacijas nosūtīšana no Zemes uz Marsu presē un televīzijā parādās
tikai kā viena ikdienas ziņa starp daudzām.
Kāpēc
tik saistošai grāmatai kā šī uz latvisko tulkojumu bija jāgaida vairāk nekā
piecdesmit gadi kopš tās parādīšanās oriģinālvalodā? Var jau būt tāpēc, ka
latvietis, kas neapzinās sevī nekādu baltvācu asiņu piejaukumu, nevar grāmatu
lasīt arī bez mērena dvēseles īgnuma. Nekur nav sacīts, kas bija daudzo
Ungurmuižas, Veselavas un Lēdurgas muižnieku un viņu radu (būtu derējis zīmēts
ciltskoks!) smalkās dzīves un daudzo ceļojumu materiālā baze. Kā sanāk, ka viņi
varēja ar pavadoņiem un daudz naudas un mantības ceļot karietēs un vilcienos,
kamēr, teiksim, mūsu brāļiem Kaudzītēm nācās apstaigāt Eiropu kājām?
Fēgezaka
senči un pēcteči visi ir muižnieku cilmes cilvēki, un līdz 180. lappusei
izskatās, it kā eksistējuši būtu tikai viņi. Tad pēkšņi 181. lappusē parādās
šāds teikums par Veselavas muižas ļaudīm: Kalpones, pavāre, mazgātāja,
dārznieks un pārējie saimes ļaudis saprata tikai latviski, bet kučieris Bogdans
tikai krieviski, tā ka valdīja drausmīgs
dažādu dīvainu un neaptveŗamu valodu juceklis (izcēlums mans E. S.). Atstāsim šo vietu nekomentētu,
tāpat kā kučierim Bogdanam pēc zemnieku brīvlaišanas piedēvēto reakciju:
Brīvība man ir sveša. Vajadzīgs taču kungs. Un kā lai es bez saviem zirgiem
dzīvoju? (222.)
Grāmatas
atvēršanā 6. decembrī Mencendorfa namā baltvācu pēcteči un latviešu gara
darbinieki veidoja draudzīgu brālību. Latvieši sanākušos uzrunāja arī vairāk
vai mazāk veiksmīgā vācu valodā, bet vācu runātāji pirms pāriešanas uz vācu
valodu centās pirmos teikumus pateikt latviski. Kad atnāca mācītājs, visi
dziedāja, kā tas Ziemsvētku gaidās pienākas: Alle Jahre wieder kommt das Christuskind. Kopš Fēgezaka
apcerētajiem divsimt gadiem pasaule ir pārmainījusies. Vācieši tagad ir mūsu
draugi, esam ar viņiem kopā NATO un ES, apdraudējums mums tagad nāk no citas
puses. Bet vai tāds pavisam sīks un maziņš dvēselisks īgnumiņš par Fēgezaka
senču laikā notikušo tomēr būtu vēl arvien atļauts? Vēl arvien ir žēl, ka
postiljoni reiz varēja pūst savos ragos tik braši, bet mūsu pasta puisim bija
jādzied sēri.
Pēteŗa
Bolšaiša tulkojums ir teicams. Grāmata grezna, lepni iesieta, daudz krāsu
attēlu.
Eduards Silkalns
Grāmatu var iegādāties Latvijas grāmatnīcās, Okupācijas mūzeja grāmatu galdā.
Laika un Brīvās Latvijas redakcija mīļuprāt nosūtīs grāmatas arī ārpus Latvijas. Redakcijas cena Ls 15,- ,pasta izdevumi uz Eiropas valstīm Ls 8, -, uz ASV un Kanadu Ls 14,-.
Grāmata ir grezna, vairāk nekā 400 lappušu bieza, ar krāsainiem attēliem, cietais sējums ar apvāku.