Sieviešu stāsti
Apskatīt komentārus (0)
17.01.2012
Sieviešu
stāsti
Stāstu
krājums Mēs. XX gadsimts, Dienas
grāmata, 2011.g., 272 lpp.
Ir bijuši kollektīvu romānu rakstīšanas
eksperimenti, kur katrai nodaļai kāds cits autors. Pirms vairākiem gadu
desmitiem tādu kopromānu turpinājumos publicēja Laiks. Bija interesanti
tvert ikviena autora stila īpatnības un vērot, kā viņš tālāk izvērsīs kollēgu
aizsākto sižetu.
Citāds eksperiments bijis padomā Gundegai Repšei ar
vienpadsmit mūsdienu Latvijas rakstu mākslas kollēģēm. Viņas divdesmitā
gadsimta Latvijas vēsturi sagriezušas šķēlītēs un sadalījušas uz galviņām,
soloties nepilna gada laikā katra par savu šķēlīti uzrakstīt stāstu. Ilze
Jansone rakstījusi par 1905. gada revolūciju, Inga Žolude par Brīvības cīņām,
Andra Neiburga, Kristīne Želve un Nora Ikstena par Latvijas pirmo neatkarības
periodu, Gundega Repše par krievu ienākšanu un Ieva Melgalve par vācu laiku.
Pārējās rakstnieces uzmanību veltījušas padomju laikam līdz pat 1991. gada
barikādēm. Tās ir Dace Rukšāne, Andra Manfelde, Maira Asare, Inga Ābele un
Laima Muktupāvela. Visi divpadsmit stāsti tagad izdoti krājumā Mēs. XX gadsimts.
Grāmatas ievadā literātūrzinātnieks Valters
Nollendorfs atgādina pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu amerikāņu feministu
kustības dalībnieču centienus panākt, lai vēsture turpmāk tiktu aplūkota arī no
sievišķīgā skatupunkta, ne tikai no vīrišķīgā vien. Rotaļājoties ar angļu vārda
history (vēsture) nozīmi un izcelsmi,
viņš sauc atmiņā, kā feministes pieprasījušas, lai his story (viņa stāsts) tiktu papildināts ar her story (viņas stāsts).
Ja jūs krājuma divpadsmit stāstus bez autoru vārda
dotu izlasīt kādam kaut cik vērīgam lasītājam un aicinātu viņu pateikt, kuŗa
dzimuma autors stāstu sarakstījis, kāds varētu būt iznākums? Ja šāda
izmēģinājuma trusītim trāpītos tikt man, es tikai četrus stāstus atskārstu par
sievietes prāta un roku veidojumu, bet pārējos astoņus būtu varējis sarakstīt
gan rakstnieks, gan rakstniece.
Inga Žolude 23 lappuses gaŗajās Sarunās no frontes brīvības cīnītāju mutē ieliek vienu pašu rupju
vārdu, un arī viņu žargons ir pieklājīgs un maigs. Protams, mums var būt
vēlēšanās mūsu valstiskās neatkarības izcīnītājus tagad uzlūkot gandrīz vai par
svētumu, bez miesas un asinīm, bez spējas zaimot un lamāties, bet uz tik izteiktu
ideālizāciju vērsta var būt tikai labi audzināta sieviete. - Andras Neiburgas stāstā Kur es esmu sieviešu emancipācijas ideja ieskanas jau 1925. gada
Rīgā. - Ievas Melgalves Laimdotas
atbrīvošanā rodas iespaids, ka rakstniece savu tēlu Juri iekāro vairāk,
nekā Juris iekāro titulvaroni Laimdotu.
Slavas dziesmu sievietēm par viņu spēju pārciest un
izturēt grūtus apstākļus dzied Laima Muktupāvela stāstā Krusttēvs un brāļi, dūmi un zelts: Kaŗus uz saviem pleciem iznes
sievietes, - kuŗas stiprākas, tās var kaŗu pavilkt. Veči saiet mežā un tup,
viņi lepni var paziņot čau! es aizeju partizānos/mežabrāļos. Kamēr veči
sevi kā genu banku sargāja, tupēdami ierakumos, blindāžās dziļi mežā, sievietes
viņiem sagādāja ēdienu, viņas jūdzās arklos, pļāva, samala miltos pasauli, no
rūgtajām asarām cepa saldu maizi un, riskēdamas ar savu godu un dzīvību, nesa
ar bārdu aizaugušajiem večiem bunkuros maizi. Viņas sačurkstināja gaļiņu, pašas
neēda, atnesa ēdienu, izmazgāja vīriešu utainos kreklus...
Kad dažu dienu laikā pēc kārtas izlasīti divpadsmit
stāsti, mazāk spilgtās vietas jau paguvušas no atmiņas pagaist, aizšķiŗot
pēdējo lapu. Tāpēc te dažas piezīmes par labākiem vai krāšņākiem momentiem
krājumā ārpus sievišķīgā un vīrišķīgā pretnostatījuma temas. -
Grāmatas ievadā tās iedvesmotāja Gundega Repše
pastāsta, ka iecere bijusi jaunākām rakstītājām piešķirt senākus laikus, lai
viņām būtu iespēja pētīt un apzināt periodus, kuŗus viņas nav piedzīvojušas.
Tad nu jauno rakstītāju katēgorijā, tā šķiet, vajadzētu likt pirmā stāsta Pieci autori Ilzi Jansoni. Pieci
patika. Forma tradicionāla, virziens reālistiskais, bet vēstījums mērķtiecīgs
un saspringts kā novelē. Jānis 20. gs. sākumā devies no Latvijas uz Tērbatu
studēt teoloģiju, bet kritiskā brīdī atgriezies mājās, kļuvis par sociālistisku
revolūcionāru. Viņa brālis Pauls turpretī ir veco vērtību piekritējs, mācītājs.
Konflikts starp abiem ir gluži vai ar simbolisku nozīmi, jo mūsu tautas
idejiska sašķeltība taču bija raksturīga vēl visam tālākajam 20. gadsimtam. Kā
pienākas, bojā jāiet trešajam. Vienīgais mesls modernismam Piecos ir kursīvā rakstā iespiestie nervozie jautājumi mācītāja
kungam nodaļu sākumā.
Andras Neiburgas un Kristīnes Želves stāsti krāsaini
parāda 1920. un 1930. gadu Rīgu. A. Neiburgai 1925. gadā pagalmā aiz kāda
Brīvības ielas nama vēl ganās govs, bet paplašinās cilvēku pasaules pieredze:
viņi ceļo uz ārzemēm, un dažu dzīvē ienāk agrāk par izvirtušām uzskatītas
morāles normas. K. Želve izceļas ar t. s. epistolāro formu, nododot lasītājam
it kā starp 1920. un 1934. gadu kādai Līziņai viņas māsas rakstītas vēstules.
Šī forma spējīga stāstījumam piešķirt aktuālitātes nokrāsu, tikai brīžiem
šķiet, ka autorei vairāk rūp laikmeta izgaismošana stāsta lasītājam nekā
iedomātās Līziņas informēšana. Pirmoreiz nācās sastapties ar deminutīvu Rainīts,
- vēstulē, kur Līziņai tiek ziņots par Raiņa nāvi.
Noras
Ikstenas Paradīzes ābolos
skolniecei Ievai piešķirtais goda pilnais pienākums Vadonim ceremoniāli
pasniegt ābolu atstāj Ievā āboliskas
atmiņas un iespaidus līdz pat mūža pēdējai stundai. N. Ikstena veikli parāda,
kā Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas
gadu (pozitīvā, ideālistiskā) nacionālā jutoņa un pārliecība gājusi roku rokā
ar (apšaubāmo) vadonības kultu.
Padomju laiku visas rakstnieces, protams, notēlo
negātīvi, tomēr katrai ir sava pieeja. Dace Rukšāne Ērglī komūnistu gaišās nākotnes solījumus saskata kā sirreālus un izturas
pret tiem sarkastiski: Skolā ir jautri. Mums stāsta par komūnismu, kas jau pēc
divdesmit gadiem ļaus mums dzīvot tā, ka visi tikai smaidīšot un smiešot uz
darbu skries ar prieku, veikalos preces būs par brīvu. Andra Manfelde Saules pulksteņa protokolā uz padomju
iekārtu noraugās ar smīnu, ar ironiju. Maira Asare stāstā Ilgā klusā sezona par okupācijas gadiem (kaut vārds okupācija
nekur netiek lietots) vietām raksta ar
manāmām dusmām. Var jau būt, ka ir piemēroti pret režīma ačgārnībām un
absurditātēm izturēties ar ironiju un sarkasmu, kā to savās lugās darīja nesen
aizsaulē aizgājušais čechu drāmatiķis un prezidents Vāclavs Havels, bet padomju
iekārta taču bija arī varmācīga, un pret šo aspektu dusmas noteikti ir vairāk
vietā nekā smīns.
Visskaļāk un pilnasinīgāk ne smīn, bet smejas tā
pati jau minētā krāšņā stila meistare Laima Muktupāvela. Žēl, ka viņas rindā
stāvēšanas aina pie pārtikas preču veikala un pēc tam aina veikalā (Visi metās
ieņemt veikalu kā bruņukuģi Potjomkins 1917. gadā) ir par gaŗu, lai tās šeit
citētu, bet autores atmiņā saglabāto vērojumu asums un precīzitāte ir
nepārspējami.
Kā G. Repše, tā V. Nollendorfs savu ievadvārdu
beigās izsaka cerību, ka nākamajos gados krājuma stāsti pārtaps romānos.
Jājautā: kāpēc lai būtu tāda cerība? Vai romāna žanrs jebkuŗā gadījumā ir
pārāks par stāsta žanru? Vai stāstiem un novelēm nav savas specifikas, savas
pašvērtības? Tautai, kam bijuši tādi īsās prozas vecmeistari kā Blaumanis un
Jānis Ezeriņš, nevajadzētu par visu varu tiekties pēc diždarbiem apjoma ziņā.
Eduards
Silkalns