Varavīksnes gaismā
Apskatīt komentārus (0)
10.04.2012
Varavīksnes
gaismā
Pāvils
Vasariņš, Varavīksnes spēks, recenzijas, apceres, reportāžas, Viesturs
Vecgrāvis, Ievadvārdi. Nordik, 2011, 376 lpp.
Izdarīgais
literātūras kritiķis, ja atstājam citus viņa sasniegumus nepieminētus, Pāvils Vasariņš
atkal ir paveicis Herkula cienīgu darbu, savācot savus pēdējo gadu
publicējumus, no kuriem sastādīts ievērojams, abām rokām turams sējums.Te lasītājs gūs veldzi no dažādu kritiķu apcerēm, kā arī mudinājumu atklāt pats
savus lēmīgus apsvērumus, kādi ne vienmēr padodas apcerētājiem. Bet tādas jau
varētu būt kritikas radības. Sējums aptveŗ kādus 34 rakstījumus, kas būtu
apzīmējami par recenzijām, kuŗās vairāk vai mazāk apskati darbi, ko sacerējuši
mūsdienās paši ievērojamākie rakstītāji un rakstnieki, piemēram, Jānis
Klīdzējs, Andrejs Pablo Mierkalns, Velta Toma, Artūrs Voitkus, Andrejs Eglītis,
nemēģinot pārskatā atlasīt redzamākos vai tos, kuŗi kļuvuši ievērojami ar savu
oriģinālitāti vai pārgalvību neturēties iemītās tekās. Ir taču dažādi ceļi,
kas ved uz atzinību. Gribētos, gan ļoti uzmanīgi, piebilst, ka sējuma
sastādītājs daudz nenoņemas, lai deklarētu savas pārliecības un formulētu savas
literārās teorijas, un par to ne jau ne viens vien lasītājs viņam būs
pateicīgs.
Pēdējos gadus daudzi teorētiķi ir smagi pūlējušies,
lai izskaidrotu proponēto teoriju nepieciešamību. Daži lasītāji priecāsies,
citi jutīsies vīlušies, ka jāmaldās pa maz nospraustiem ceļiem, it kā kritikai
būtu jāturas pie Anatola Fransa vecum vecā pieņēmuma, ka kritiķis vadās pēc
savām impresijām, kas viņam radušās, lasot darbu. Daudzi lasītāji to atzina par
pieņemamu veidu, kā tuvoties tekstam. Tie, kas gribēja panākt zinātniskāku
teksta izvērtēšanu, joprojām meklēja un meklē vēl arvien, lai atšķirtos no
impresionistiem, kuŗiem parasti pārmet pārlieku savdabību. Debates par šādiem
kritikas sadalījumiem neizsīkst un droši vien turpināsies, kamēr vien būs
rakstītāji un lasītāji.
Šo dūšīgo sējumu ievada Dr. Viestura Vecgrāvja ne
mazāk sološie ievadvārdi, kuŗu virsraksts vien, paplašināts un ar vienu elpas
vilcienu pagrūti izdvešams, piedāvā pamatīgu lasījumu: Mērķtiecība, mīlestība
un konsekvence: ārsta profesija un literātūrvērtētāja aicinājums. Lasītājs būs
cienīgi ievadīts lasāmā daudzveidībā. Grāmatu atveŗot, nobijies lasītājs
sastapsies ar tīri labi pazīstamiem vārdiem, kā, piemēram, Ainu Zemdegu, Veltu
Tomu, Māri Čaklo, pieminot no mums aizgājušos. Pa starpām ir esejas, kā arī
sava veida meditācijas par mūsu literātūru, piemēram, recenzija par recenzijām.
Nodaļā izlasīt bija vērts atrodam atziņas par Ojāru Vācieti vai Gunaru
Janovski. Šāds mistrojums reizēm ir saistošs, reizēm izaīcinošs. Varētu pārmest
mūsu autoram pārlieku centību neiejaukties lasītāja paša personīgo atziņu
sijājumā. Šis tas jau varētu palikt lasītāja paša atbildībā. Taču ir jau visādi
lasītāji, un tiem visiem nevarēs izpatikt. Jāatceras Aisopa fabula par tēvu un
dēlu, kuŗi ved ēzeli pavadā uz tirgu pārdošanai, pa ceļam uzklausot ņirdzīgo
ceļmalas skatītāju padomus. Visi trīs nonāk tirgus laukumā, stiepjot ēzeli
uzmestu uz kārts. Šādas pārdomas izraisīs ikviens autors, kas negrib uzņemties
atbildību par saviem uzskatiem, ļaujot lasītājam piedalīties darba izvērtēšanā.
Protams, visiem jau pa prātam neviens kritiķis nevarēs izpatikt. Un varbūt
vajadzētu pa brīžam pieļaut, ka recenzents varētu uziet dārgumus, ko
ātrlasītājs palaiž gaŗām maz ievērotus. Taču reti kāds lasāmā patērētājs gribēs
pūlēties sagremot savam lasītājam ko pasniegt, pašam nepūloties.
Par šī sējuma rūpīgo sagatavošanu atzinība pienākas
sastādītājam. Par to paldies! Labu lasīšanu!
Juris
Silenieks