Amerikā, un ar domām par Latviju
09.07.2022

Kārlis Streips

Šogad pirmoreiz trīs gadu laikā pārlidoju pāri Atlantijas okeanam ciemos pie māsām Čikāgā. Divus gadus vasaras ceļojums izpalika pandēmijas dēļ. 

Vasaras atpūtu pavadu māsas Žubītes dzīvoklī. Pa dienu dzeru tēju, vēlāk alu. Latvijā esmu vīna dzērājs, bet Amerikā tieši pie sirds iet alus. Sēžu uz saulainā balkona, iedzeru, uzpīpēju pa cigāram un lasu, lasu, lasu. Katru rītu aizeju uz vietējo veikalu nopirkt tās dienas The Chicago Tribune numuru. Netālu no Žubītes mājām ir grāmatu veikals, kurā iepērkos. Citā veikalā izlasītās grāmatas var nodot un saņemt pretim mazu daļiņu no iztērētās summas. 

Žubīte zina, ka man brokastīs garšo beigeļi ar to, ko Latvijā sauc par Filadelfijas sieru. Te varu izstāstīt šī produkta pirmsākumus mūsu valstī. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā veikalā ieraudzīju Philadelphia mīksto sieru. Sapriecājos ļoti. Nopirku pāris pakas, pārnesu tās mājās un…  sazinājos ar kādu kulinārijas žurnālu un teicu –  klau, Rīgā uzradusies jauna prece no Amerikas. Varbūt vēlaties, lai es par to uzrakstu rakstiņu ar receptēm? Protams, man atbildēja. Pagatavoju vistas aknu pastēti (vistu aknas, Filadelfijas siers, vistu aknu desa, citronu sula, kaltēti kapāti sīpoli) un siera kūku. Kādu gadu es katru mēnesi rakstīju par kādu jaunu pārtikas preci no Amerikas, kāda bija parādījusies  Rīgā.

Man arī ļoti garšo tā dēvētie angļu mafini, kas gan nav mafini ierastajā veidolā. Angļu mafini ir plakani, un iekšpusē tiem ir daudz bedrīšu. Sagriezti uz pusēm un sagrauzdēti, tie ir perfekti sviesta uzsmērēšanai. Žubīte arī allaž sagādā dažāda veida brokastu pārslas, kādas mums garšoja, kad bijām bērni. Pārslas bļodā ar pienu – gardi, jo gardi.

Pusdienās parasti dodos uz kādu no vietējiem restorāniem. Tādu tur ir daudz. Sevišķi meklēju jūras velšu ēstuves, kur piedāvā ēdamo gliemju zupu, kā arī vēža gaļas kotletes. Nedz ēdamos gliemjus, nedz arī vēža gaļu Latvijā nekad neesmu atradis, tāpēc tā ir ļoti garda maltīte Amerikā.

Katru gadu uz Ameriku dodos jūnija beigās, cita starpā tāpēc, ka tad te esmu  4. jūlijā, kas ir ASV neatkarības diena. 

4. jūlijā mēs dodamies ciemos pie māsas Katrīnas, kuŗa dzīvo tajā pašā Čikāgas priekšpilsētā, kuŗā uzaugu. Vietējā parkā allaž ir izpriecas, bērni (un ne tikai) var braukt panorāmas ratā.  Vienā malā ir slēgta zona pieaugušajiem, kur tiek pārdots alus. Uz skatuves uzstājas ākslinieki, lai gan apmeklētāji tiem īpašu vērību nepievērš. Ir par ko sarunāties. Vakarā, kad norietējusi saule, sākas salūts. Tas allaž ir grandiozs un elpu aizraujošs. Salūta laikā parkā atskaņo kādu dziesmu, kuŗas nosaukumā ir vārds “Amerika.” Vienreiz dzirdēju dziedātāja Dona Makleina dziesmu “American Pie.” Teicu vienam no darbiniekiem, jūs taču zināt, ka dziesma ir par mūziķiem, kuŗi gāja bojā aviokatastrofā. Darbinieks izteiksmīgi paraustīja plecus. Viņam šī informācija nebija interesanta. Vēl viena dziesma, kuŗa tās autorei droši vien ir nesusi  miljonus, ir Keitijas Perijas dziesma “Firework.” Tā sauc raķetes, kuŗas salūta laikā tiek laistas gaisā, un lieki teikt, dziesma ir perfekta jebkuŗā vietā, kur tā kaut kas notiek. Vēlāk vakarā alejā aiz Žubītes mājas labu laiku var dzirdēt paukšķināšanu, kur bērni rotaļājas ar daudz mazāka apmēra raķetēm. Katru gadu nākamajā dienā laikrakstā būs stāsts par tiem, kuŗi ir apdedzinājušies vai citādā veidā sevi ievainojuši. Taču, kopumā ņemot, 4. jūlijs allaž ir ļoti jauka diena. Katrīnas vīrs Viesturs grillē dažāda veida gaļu un mielasts allaž ir lielisks.

Ilgus gadus uz Ameriku allaž lidoju biznesa klasē, jo to varēju atļauties. Pirms pāris gadiem mani  ienākumi samazinājās pamatīgi. Tāpēc nācās arī pārdot lielu dzīvokli Rīgas centrā un pārcelties uz mazāku dzīvokli Purvciemā. Šogad, savukārt, māsas man biļeti uzdāvināja, un tā būs parastajā klasē. Par to drusku nervozēju, kā arī par to, ka reiss no Rīgas izlido 9:15 no rīta, un tas nozīmē, ka iepriekšējā naktī man būs ļoti caurs miegs, baidoties aizgulēties. Bet, kā mans tētis allaž teica – lidmašīnas pakaļgals nonāk lidostā precīzi tad pat, kad priekšgals. Būs labi!  Reiss atpakaļ uz Eiropu no Čikāgas būs 17.00. 

Latvijā, savukārt, 4. jūlijs ir ar krietni sērīgāku nozīmi. Tajā dienā 1941. gadā nacisti nodedzināja trīs sinagogas Rīgā un vairākas citas citur okupētajā valstī. 4. jūlijs sēru kalendārā atzīmēts kā Ebreju tautas genocīda upuŗu piemiņas diena. Mūsu valstī nosacīti laimējās tiem ebrejiem, kuŗi tikai dažas nedēļas pirms nacistu ierašanās tapa deportēti uz Sibiriju. Pirms diezgan daudziem gadiem mūsu laikrakstā bija mana intervija ar ASV apelācijas tiesas tiesnesi čikāgieti Ilānu Daimondu, kura piedzima Rīgā un no Latvijas tika aizvesta kā zīdainis. Viņa stāstīja par tēvoci, kuŗš pēc soda izciešanas Tālajos Austrumos atgriezās Latvijā un konstatēja, ka neviens no viņa ģimenes nab palicis dzīvs…Ebreju skaits mūsu valstī saruka gandrīz par 90 procentiem.  1998. gadā vizītes laikā Izraēlā tolaik Valsts prezidents Guntis Ulmanis atvainojās un pauda nožēlu.