Tas “īstais brīdis” arī pienāca, un man tika dota iespēja satikties ar Emanuelu Barillas kundzi – ļoti draudzīgu un saziņā vienkāršu un siltu dāmu ar itālietes diskrēto šarmu. Viņa izvadāja mani pa namu, kas atplaukst patiesā elegancē. Kā fasādes renovācijas vissīkākajās detaļās un krāsojumā, tā telpās saglabāts vēsturiskais autentiskums. Materiālu izvēlē visaugstākie standarti, un mani īpaši iepriecināja fakts, ka pēc iespējas izmantots Latvijas ražotāju darbs. “Mani nebeidz patīkami pārsteigt vietējo būvnieku, amatnieku un mākslinieku profesionalitāte. Viņi ir ne tikai no Rīgas, bet arī no Cēsīm un Kuldīgas, un viņu meistarība ir tik augsta, ka, esmu pārliecināta, - tas jādara zināms pasaulei! Turklāt latviešu amatnieku veikums te cieši savijas ar darbiem, ko paveic manis izraudzītie citu zemju mākslinieki. Piemēram, skulpturālos veidojumus no Latvijas koka veicis Džozefs Vols no Īrijas. Brīnišķīgs dialogs starp Latvijas koku un starptautisko mākslu, vai ne?” saka Barillas kundze. 

Kā viss sākās? “Kā daudzi liktenīgi dzīves pavērsieni, arī šis stāsts sākās nejauši,” atceras Emanuela. “Būdama Rīgā kopā ar savu ilgu gadu draugu Maestro Mihailu Barišņikovu laikā, kad viņš piedalījās Jaunā Rīgas teātra izrādēs, kādu vakaru vienkārši pastaigājāmies pa pilsētas ielām un parkiem. Mihails pēkšņi apstājās pie Blaumaņa ielas 19. nama un it kā starp citu pateica – “šī ir tā māja, kurā es, mazs būdams, sāku mācīties baletu”. Tātad varbūt pati pirmā pasaules līmeņa zvaigznes baleta skola!? Tā bija kā dzirkstele, no kuras iedegos. Sapratu, ka šis būs mans, personīgais, jaunais projekts. Savā dzīvē esmu darbojusies daudzos apjomīgos projektos, un skaidri sapratu, ka šis nebūs vienkārši. Vispār mani vienmēr ir interesējusi vēsturiskā koka arhitektūra, zināju, ka Rīgā ir daudz paveikts šajā jomā, bet daudzas “pērles” palikušas novārtā gan dārgo izmaksu dēļ, gan sarežģīto restaurācijas noteikumu dēļ. “Che peccato* - tā būtu īsta traģēdija, ja tā notiktu ar šo namu, kam ir tāda vēsture!” Vēl pirms Pirmā pasaules kara te darbojusies vecākā poļu studentu korporācija Arkonia, pēc kara – Sieviešu palīdzības korpuss, kura patronese bija Latvijas valsts pirmā prezidenta kundze Justīne Čakste. Šī biedrība nodarbojās ar labdarību un palīdzēja karavīru ģimenēm. Pēc Otrā pasaules kara namā darbojās bērnu pulciņi, bet tad vairākus gadu desmitus bija pamesta un visbeidzot pagalam nolaista. Tā nedrīkst palikt, jo šī nav vienkārši ēka, šī ir īsta atmiņu svētnīca! Un vēl tā majestātiskā liepa iekšpagalmā… 

Kad namu iegādājos, es pati sāku iedziļināties Latvijas arhitektūras pasaulē un atklāju pazīstamās arhitektes Zaigas Gailes darbus. Jo vairāk pētīju, jo kļuva pavisam skaidrs, ka viņa ir īstā personība, kura spēs izprast un pienācīgi atklāt nama vēsturi un dvēseli. Pati sameklēju un sazinājos ar Gailes kundzi, un sākās mūsu kopīgais ceļojums. Varu teikt – esmu vairāk nekā apmierināta, esmu iedvesmota. Zaiga ir izcila!”

Kas tad šai namā īsti būs?

* “Cik žēl!” – itāļu val.

Redakcijas piezīme. Vairāk informācijas par projektu sniegs E. Barillas pilnvarotais pārstāvis, zvērināts advokāts Matīss Kukainis, e-pasts – matiss.kukainis@ska.lv