“Baltijas valstis parādīja ceļu”
16.07.2022

Kas ir JBANC, kāda ir organizācijas vēsture?

JBANC ir saīsinājums organizācijas Baltijas-Amerikas apvienotā nacionālā komiteja nosaukumam. Mūsu organizācija izveidota 1961. gada 8. aprīlī, noslēdzot līgumu starp trim baltiešu organizācijām Amerikā. Iespējams, nosaukumi tolaik mazliet atšķīrās, bet principā runa ir par Amerikas latviešu apvienību, Igaunijas nacionālo padomi Amerikā un Lietuvas nacionālo padomi Amerikā.

Jūs tajā darbojaties 25 gadus.

Jā! 25 gadus!

Tātad – jūs tajā nebijāt brīdī, kad Padomju Savienība sabruka, un visticamāk,  JBANC funkcijas mainījās visai būtiski.

Parasti es to skaidroju šādi: kopš organizācijas dibināšanas 1961. gadā darbība galvenokārt saistījās ar cīņu par Baltijas valstu neatkarību. 30 gados pēc tam misija ir mazliet mainījusies, un tomēr pamatmērķis ir atbalstīt un veicināt Baltijas valstu attīstību, galvenokārt drošības jomā. Tas tiek darīts, kopīgi strādājot baltiešu organizācijām, kas atrodas šeit Amerikā.

JBANC ir neliela organizācija, kuŗā ietilpst trīs minētās organizācijas. No tām mēs arī saņemam gandrīz visu financējumu, apmēram 95% mūsu budžeta.  Katrai no trim organizācijām ir sava struktūra. Amerikas latviešu apvienību veido tās biedri. Igauņu organizācija ir mazāka un ar mazliet citādu struktūru. Tāpat arī Lietuvas struktūra, kuŗa ir vairāk atkarīga no organizācijām, nevis individiem. 

Aizvadītā gadsimta 80. gados JBANC mudināja Kongresu reizi gadā pieņemt rezolūciju, kuŗā apliecināts, ka Amerika joprojām neatzīst okupāciju. Es to zinu, jo procesā vienu gadu piedalījos arī pats.

Prezidents Reigans savulaik ierosināja Baltijas Brīvības dienu, tas bija 1982. vai 1983. gadā. Manā archīvā ir lieliska fotografija no tā laika, kad JBANC valde un citu baltiešu organizāciju vadītāji tikās ar prezidentu Reiganu Baltā nama Ovālajā kabinetā. Tas bija nozīmīgs brīdis! Mums birojā ir dažādu vēsturisku dokumentu kopijas.

Vai laika gaitā bijušas atšķirības starp sadarbību ar republikāņu administrāciju un demokratu administrāciju?

Mūsu pamatuzdevums nemainās – galvenais ir nodrošināt, lai Baltijas valstis nekad netiktu aizmirstas, īpaši tad, kad lielās valstis nodarbojas ar spēka spēlēm vai attiecību skaidrošanu. Agrīnajos gados tieši tās bija mūsu lielākās rūpes – ka Baltijas valstis aizmirsīs un upurēs ASV ‒ PSRS attiecību vārdā. Arī mūsdienās vēlamies pārliecināties, ka Baltijas valstis un citas Vidus un Austrumeiropas valstis netiek pastumtas malā, aizmirstas vai nepamanītas attiecībās starp lielākiem spēkiem.

Prezidents Klintons un prezidents Bušs jaunākais nozīmīgi palīdzēja ievest Latviju NATO. Turklāt prezidents Bušs bija tas, kuŖš Baltijas valstīm nodrošināja bezvīzu režīmu..

Jā, es tās dienas labi atceros!  Darbu sāku 1997. gadā, kad NATO paplašināšanas kampaņa tieši sāka uzņemt apgriezienus. Pazinu vairākus no „spēlētājiem” Klintona un Buša administrācijās, kuŗi piedalījās šajos procesos. Esmu arī lasījis viņu grāmatas. Bija būtiski gūt atbalstu no šiem diviem ASV prezidentiem un administrācijām, kā arī, protams, no Kongresa. NATO paplašināšanas procesa sākumā bija smags darbs darāms, jo mums bija jāpārliecina spēka struktūras valdībā par to, ka Baltijas valstīm noteikti pienākas NATO biedra statuss. Tās darīja visu iespējamo, lai kļūtu par labām dalībvalstīm, un tās joprojām ir labas dalībvalstis ar labu statusu. Tomēr, jā, bez administrācijas un Kongresa tālredzības un atbalsta tas nebūtu noticis.

Allaž esmu uzskatījis, ka trīs Baltijas valstu uzņemšana nozīmēja milzīgu uzticību. Zināmā mērā tā tas arī bija ar Eiropas Savienību, bet pilnīgi noteikti NATO uzņemt trīs ļoti mazas valstis ar maziem bruņotajiem spēkiem – tā savā ziņā bija „kauliņu mešana”.

Ja salīdzinām Baltijas valstis ar citām valstīm to lieluma, iedzīvotāju skaita, bruņoto spēku un tamlīdzīgās jomās, tad varbūt atšķirības nav milzīgas, bet,  ņemot vērā Baltijas valstu ģeopolītisko atrašanās vietu, milzīga uzticība nudien bija vajadzīga. Manuprāt,  bija brīži, kad sapratām, ka mums būs jāiekustina kalni, kalniem būs jākustas, bet galu galā mēs panācām savu. Mēs zinām par NATO atvērto durvju polītiku, un esam redzējuši arī citas valstis pievienojamies NATO un Eiropas Savienībai. Manuprāt,  Baltijas valstis lielā mērā parādīja ceļu. Tas arīdzan pavēra iespējas citām valstīm un diasporām. Tas tām deva cerību.

Vai esat saticis daudz latviešu polītiķu? Viņi bieži ir Vašingtonā. Vai JBANC ir pieturvieta mūsu valstu prezidentiem, ārlietu ministriem? 

Mums ir lieliskas attiecības un komūnikācija ar trim Baltijas valstu vēstniecībām Vašingtonā, un,  manuprāt, tas lielā mērā ir, pateicoties mūsu trīs organizāciju darbam – īpaši to attiecinot uz ALA. Darbs turpina būt labi organizēts, un mums ir kontakti ar Latvijas polītiķiem un valstu galvām. Esam turējuši roku uz pulsa un laika gaitā esam satikuši un iepazinušies ar  polītiķiem no Latvijas. Tas ir gaŗš saraksts...

Varu iedomāties. Nezinu, vai spēsit uz šo jautājumu atbildēt, bet ko JBANC nozīmēja darbs Trampa administrācijas laikā, kad administrācija tik ļoti gribēja „čubināties” ar Putinu?

Man ļoti rūpīgi jāatdala personiskais viedoklis no JBANC ar tās uzsvērto neitrālitāti... Sadarbojamies ar abām partijām. Mums jāsadarbojas ar administrācijām, neatkarīgi no tā,  kuŗš prezidents tās vada. Protams, bija raizes par vairākiem virzieniem, kādos ASV devās, it īpaši, kad runa bija par spēku atvilkšanu no NATO vai pat par izstāšanos no NATO. Mums bija jārada trauksme un jāpārliecinās, ka administrācija un Kongress pilnībā apzinās, ka tas būtu briesmīgs, ļoti briesmīgs solis. Par visu vairāk – tas būtu kompromitējis Amerikas Savienoto Valstu nacionālo drošību. Reģionā tas būtu devis milzīgas priekšrocības Krievijas Federācijai. Manuprāt vēsākie prāti prevalēja. Tas ir viens piemērs.

Vai JBANC kaut kā ir iesaistīta Ukrainas situācijā?

Pat ļoti ! Mēs katru dienu dzīvojam, elpojam, atbalstām un domājam par Ukrainu. Mēs cieši darbojamies ar ukraiņu kopienām Amerikā. Mums ir Viduseiropas un Centrāleiropas koalicija. Sadarbojamies ar, manuprāt, galveno ukraiņu organizāciju Amerikā. Pagājušajā nedēļā (intervija notika 20. jūnijā –K. S.),  piedalījāmies Ukrainas dienu pasākumos, kad ukraiņi lobēja savas intereses ASV Kapitolijā. Sadarbojamies arī ar citām ukraiņu organizācijām un individiem Amerikā, lai veidotu likumprojektus, kas atbalsta Ukrainu, lai radītu plašāku izpratni, tostarp ņemot vērā to, cik tas ir būtiski Baltijas valstīm un to kopienām. Tātad – jā, Ukraina ir mūsu ikdienas darba kārtības priekšplānā.

Kā nonācāt JBANC un kā tur palikāt gadsimta ceturtdaļu?

Esmu igauņu izcelsmes amerikānis. Mani vecāki Amerikā ieradās nevis kā bēgļi, bet gan tāpēc, ka viņi vēlējās šeit iegūt augstāko izglītību. Viņi bēga no Igaunijas 1943. – 1944. gadā. Tēvs vispirms pietiecās Somijas bruņotajos spēkos un piedalījās Somijas kaŗā. Mammas tētis, mans vectēvs, bija virsnieks Igaunijas armijā, tāpēc 1944. gadā nācās bēgt uz Zviedriju. Vecāki satikās Zviedrijā un pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā pārcēlās uz Ameriku. Visi mani radi dzīvo Eiropā, un allaž esmu baudījis viesošanos Zviedrijā, arī Igaunijā. Man vienkārši tur bija jābūt! Studēju Stokholmā un Helsinkos. Kopumā tur pavadīju apmēram astoņus gadus. Cilvēkiem vienmēr stāstu, ka jau piedzimu kā lobētājs, jo es nepārtraukti cilvēkiem skaidroju, kas ir Igaunija, kas ir Baltijas valstis un kāda ir to vēsture. Kad 1987. gadā radās iespēja pārcelties uz Vašingtonu, es to izmantoju. Šķita, es te būšu pāris mēnešus, bet te es joprojām esmu.

Es Latvijā ierados 1991. gada augustā ar domu, ka šeit būšu sešas nedēļas, bet nu jau tie ir 32 gadi. Tādas lietas mēdz notikt...

Es jūs saprotu! 90. gadu sākumā man bija plāns palikt Igaunijā, bija pāris izdevību, bet dzīve iegrozījās citādāk. Cienu jūs un vienlaikus apskaužu jūs.

Arī man 90. gados bija iespēja atgriezties Amerikā, bet galu galā paliku Latvijā. 

Un tas ir labi.