Ceļš trimdā ar cālīti kabatā

Ceļš trimdā ar cālīti kabatā
29.10.2024

Ligita Kovtuna

Tu nesen ilgāku laiku biji Latvijā un biji nolēmusi te nosvinēt savu cienījamo 90 gadu jubileju. Kāpēc šāds lēmums?

Pirmām kārtām tāpēc, ka man Latvijā ir ļoti daudz draugu un radu, un es gribēju savos svētku priekos dalīties tieši ar viņiem.

Turklāt svinēji divās pilsētās – Rīgā un Liepājā!

Jā, aizbraucu tuvāk pie draugiem un radiem Liepājā!

Ko saņēmi dāvanās?

To pašu labāko un svarīgāko, ko biju vēlējusies, - ziedojumu stipendijai Vītolu fondā. Tā tika piešķirta pediatrijas studentei Agitai Strazdiņai Viņa tagad pievienojusies iepriekšējām trim manām stipendijām, un visas ir paredzētas četriem studiju gadiem medicīnā. Nu būs izskoloti četri jaunie Latvijas ārsti.

Vai tas bija plānots, vai tā sanāca, ka tieši uz tavu apaļo jubileju nāca klajā grāmata par tavu bērnību – “Still the Caretaker. A Latvian Girl`s Journey”?

Pilnīga sagadīšanās! Grāmata nāca klajā 1. augustā, mana dzimšanas diena bija 13. septembrī. Turklāt grāmata tapa 20 gadus. Es gan autori skubināju, bet notika kā notika. Jo – grāmata tika pārrakstīta pēc tam, kad Nensija apciemoja Latviju un pamatīgi iepazina mūsu zemi un tās vēsturi.

Kāpēc izraudzījies tieši šo autori – amerikāņu-vācu izcelsmes rakstnieci?

Stāsts ir ļoti interesants! Pirmām kārtām – es viņu neizvēlējos – Nensija izvēlējas mani. Proti, viņa savulaik dzīvoja Ohaijo štatā un strādāja kopā ar kādu jaunu latvieti, kura stāsti par Latviju Nensiju patiesi aizrāva. Taču visvairāk viņu interesēja tieši Otrā pasaules kara laiks un cilvēku likteņi. Kolēģis – latvietis viņai sagādāja vairāku latviešu kontaktus, un kāds no viņiem ieteica sazināties ar mani. Nensija strādāja ļoti nopietni, gāja uz Vašingtonas bibliotēku, pirka grāmatas par Latviju. Pirms pieciem gadiem es viņu atvedu uz Latviju, mēs izstaigājām manas bērnības vietas, es stāstīju, stāstīju… Un visvairāk viņu aizrāva mans stāsts par to, kā, būdama maza meitene, līdz ar vecākiem dodamās trimdā, es iemanījos paņemt līdzi… mazu cālīti. Kā tas notika? Cālīti dabūju, pareizāk sakot, viņš man sekoja, kad Kurzemē bijām bēgļu gaitās piestājuši radu lauku mājās. Paprasīju, vai varu paņemt līdzi, un radi man atļāva. Vecāki nezināja… Tas bija noslēpums, cālītis dzīvoja manā kabatā, kad vien varēju, izlaidu viņu zālītē, kamēr abi nokļuvām Liepājā uz bēgļu kuģa. Tur slepeni cālīti baroju ar maizes drupačiņām…

Cik tev bija gadu?

1938. gadā man bija četri gadiņi, grāmatā esmu “pataisīta” mazliet vecāka, kādus astoņus gadus veca. Mana domāšana tolaik bija šai vecumā… Iekuģojām Gdaņskā, tad devāmies tālāk, un te mans cālītis pazuda. Proti, dzīvojām viesnīcā, cālītis vannā, līdz kādudien vecāki teica, ka viņš noslīcis. Kā nu bija, kā ne, visticamāk cālīti, kas jau bija paaudzies par mazu vistiņu, vecāki kādam atdeva.

Sagadīšanās turpinās. Kad dzīvojām Vācijā, mans tēvs, kurš prata vāciski, būdams veterinārārsts, devās savās apgaitās. Un kādās mājās viņš iepazinās ar Švarckopfa kungu (Swarczkopf), kas, kā vēlāk izrādījās, bija Nensijas tēvs. To atklājām krietni vēlāk.

Tu teici – pēc Latvijas apmeklējuma Nensija grāmatu par tevi pārrakstīja. Kāpēc?

Tas, ko viņa redzēja un izjuta, īpaši Latvijas laukos, bija ļoti spēcīgs pārdzīvojums. Bijām Apē, izstaigājām veco māju, kurā es bērnībā dzīvoju. Bijām Ziemeļvidzemē, ko izstaigājām krustu šķērsu. Nensija fotografēja cilvēkus, malkas grēdas, visu. Tad aizbraucām uz Pārdaugavu, kur Torņkalnā bijām pie izvesto vagona. Aizbraucām uz Liepāju, bijām tai vietā, no kurienes izbrauca mūsu bēgļu kuģis. Nensija savām acīm visu redzēja, izpētīja, un nu viņas interešu lokā ir arī tēma – karš bērna acīm.

Un vēl – sagadīšanās nebeidzas! Stāsts ir par to, kā, izlasījusi sava tēva radurakstus, devos uz viņa bērnības mājām, kas saucas Dadži un kas atrodas pie Staiceles. Staigājām kopā ar draugiem pa meža malu, satikām kādu vecu vīru, ko uzrunāju. Un atvērās jaunas durvis – vecais vīrs, kam pastāstīju savu dzīves stāstu, saka – “o, jūsu māsīca dzīvo tepat netālu, redz, kur! Viņas vārds ir Velta.” Bija saulaina ceriņu laika diena, un es pirmo reizi iepazinos ar savu māsīcu. Izrādās, man vēl ir divi brālēni, viens dzīvo Rīgā, otrs – Burtniekos. Mans radu pulks papildinājās, un esam kļuvuši ļoti tuvi.

Amerikā, Sietlā, kuras tuvumā – Bellevue – tu dzīvo un kur aizritējuši daudzi tavi aktīvie dzīves un darba gadi, strādājot par bērnu ārsti jeb pediatri, ir aktīva latviešu sabiedrība.

Jā, gan! Atkal pulcēsimies Valsts svētku svinībās, būs Ziemsvētku tirdziņš un svinības, ir Lasīšanas pulciņš un pazīstamā deju kopa “Trejdeksnītis”. Ir tiešām daudz aktīvu latviešu. Un kad kārojas baudīt operu vai kādu simfonisko koncertu, tepat “tuvumā” arī Vašingtona ar savām kultūras iestādēm un muzejiem. Jau kopš bērnības draudzējos ar kuplo Wiestu ģimeni. Atminos, mūsu ģimenes māja bija pusceļā uz Portlandi, un te vienmēr piestāja daudz jauniešu. Mani vecāki bija ļoti viesmīlīgi, tētis, pēc profesijas veterinārārsts, prata taisīt asinsdesas, kas sajūsmināja visus latviešus.

Savu darba dzīvi beidzu pirms trim gadiem, 87 gadu vecumā. Praktizēju lielā privātklīnikā, bijām 87 ārsti - pediatri un medicīnas māsas, kuras arī spēja paveikt vairāk nekā viņu profesijā paredzēts. Tur nostrādāju vairāk nekā 45 gadus. Atceros, kā mani šai klīnikai uzaicināja pievienoties tās vadītājs, cienījams doktors, un uzticēja man ļoti atbildīgu darbu. Starp citu, biju pirmā sieviete, kas pievienojās viņa grupai.

Tava profesionālā pieredze tika ieguldīta Latvijas vienā no pirmajām un joprojām augstākā līmeņa privātklīnikām Rīgā Premium Medical, sakārtojot tajā bērnu aprūpes un pediatrijas nodaļu.

Par to man joprojām ir liels gandarījums. Viss sākās ar to, ka pie manis dzīvoja un papildinājās profesijā vairāki Latvijas jaunie ārsti. Tobrīd – Latvijas jauniete Rasa Dauškāne, kura tagad ir ģimenes ārste Ķekavā. Viņa iztulkoja latviski visu dokumentāciju, kas attiecas uz darbu ar mazuļu vecākiem, un tā tas sākās. Tad vēl uz Sietlu papildināties atbrauca divi jaunie bērnu ārsti no Rīgas – Ģirts Aleksejevs un Zane Ābola, kuri dzīvoja pie manis. Vēlāk Elīna Aleksejeva, pulmonoloģe, tad atkal Rasa, kura līdz ar mani strādāja privātpraksē, un tā veidojās sadarbība, radās jauni kontakti, kas lieti noderējuši Latvijas pediatrijā un īpaši Bērnu slimnīcas darbā. Ikreiz, būdama Rīgā, turp dodos, un ikreiz esmu priecīga, redzot, cik labi šī slimnīca attīstās. Manuprāt – vislabāk no visām Latvijas medicīnas iestādēm.

Atpakaļ