Cik viesmīlīga ir Latvija pret savējiem?
15.06.2024

Annemarija Linaresa, ārste un juriste ar doktora grādu, 2022. gada nogalē  no Amerikas pārcēlās uz Latviju apņēmības pilna, lai palīdzētu valstī ieviest hospisa mājas aprūpi pēc vienotām prasībām.

Latvijā jums bija nodoms savest kopā atbildīgās institūcijas, lai pārliecinātu, kā ieviest hospisa mājas aprūpi pēc vienotām prasībām. Vai tas izdevies?

Tas nenotika tā, kā es biju domājusi. Taču pozitīvi ir tas, ka no šā gada Latvijā tomēr ir izdevies ieviest valsts apmaksātu aprūpi dzīvesvietā tiem nedziedināmiem slimniekiem, kuriem ārsti paredz dzīvildzi mazāku par sešiem mēnešiem.

Vai tā ir pieejama visā valstī?

Katrā reģionā ir kāds šā pakalpojuma sniedzējs, kas uzvarēja Labklājības ministrijas rīkotajā iepirkumā.

Jūs piecus gadus bijāt medicīnas galvenā vadītāja privātajā veselības aprūpes uzņēmumā “U.S. Medical Management”, kas atrodas gan Mičiganā, gan daudzos Amerikas štatos nodrošina veselības aprūpi mājās cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām slimībām. Arī tiem, kuriem ir vajadzīga paliatīvā aprūpe, un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama hospisa aprūpe sešus mēnešus vai mazāk pirms aiziešanas mūžībā. Vai jums patlaban ir dota iespēja Latvijā izmantot savu pieredzi?

Mans uzņēmums “AMOS” piedalījās Labklājības ministrijas organizētajā iepirkumā, diemžēl nesekmīgi. ASV (nevis Latvijā) iegūtā pieredze šajā jomā diemžēl neskaitījās kā vērā ņemams kritērijs. 

Dalīšos ar savu pieredzi. Pirms pārvākšanās uz Latviju strādāju minētajā veselības aprūpes uzņēmumā, kur vienlaikus nodrošinājām veselības aprūpi 30 000–40 000 hroniski slimiem pacientiem divpadsmit ASV štatos. Mūsu pacienti bija vieni no vissarežģītākajiem pacientiem, kuru veselības aprūpe valdībai izmaksāja visdārgāk. Veselības aprūpes modelis, ko mēs lietojām ASV, bija inovatīvs, un tā labo rezultātu dēļ daudzas citas firmas vēlāk to kopēja. Mēs piedāvājām visāda veida veselības aprūpi pacienta dzīvesvietā: gan privātmājās, gan dzīvokļos, gan pansionātos, gan citviet, kur pacients uzturējās.  Mēs izdevām vairāk naudas par ambulatoriem pakalpojumiem nekā citi veselības aprūpes sniedzēji, bet mēs ietaupījām vairāk naudas, neizmantojot neatliekamo palīdzību un slimnīcas. Mēs pierādījām valdībai, ka šis modelis reāli ietaupa daudz naudas – piecos gados tie bija 200 miljoni dolāru salīdzinājumā ar to, ko valdība iepriekš bija maksājusi. Mēs arī pierādījām, ka kvalitāte un iznākums bija labāks, pacienti dzīvoja ilgāk un veselīgāk un turklāt – pacientu apmierinātības līmenis bija augsts. 

Jūs palīdzējāt Latvijā izstrādāt likumprojektu, kādos gadījumos cilvēkiem tiek sniegta paliatīvā aprūpe mājās.

Jā, es piedalījos Saeimā izveidotajā darba grupā, kuras uzdevums bija panākt, lai Latvijā būtu valsts apmaksāta hospisa aprūpe. Tas izdevās. Kaut gan šajā ziņā viss nav ideāli, tomēr pirmie soļi ir sperti. Valdība ir sapratusi – ja šiem pacientiem nebūtu valsts apmaksātas veselības aprūpes mājās, tad alternatīva būtu daudz dārgāka. Jāteic gan, ka tiem uzņēmumiem, kas var atļauties sniegt šo pakalpojumu par samērā nelielu valsts piešķirto finansējumu, ir jābūt ienākumiem no citām jomām, lai segtu tos zaudējumus, kas var rasties, nodrošinot cilvēkiem paliatīvo aprūpi mājās. 

Lai jūs varētu strādāt Latvijā, bija nepieciešams atzīt jūsu iegūtos augstskolas diplomus Amerikā. Vai šis process bija sarežģīts? To vaicāju tādēļ, ka jūs neesat vienīgā ar ASV iegūtu augstāko izglītību, kura vēlas atgriezties Latvijā.

Tas prasīja samērā ilgu laiku, kamēr Latvijā atzina manu Mičiganas universitātē iegūto ārsta diplomu. Lai gan esmu Latvijas pilsone, vispirms man bija jānokārto latviešu valodas eksāmens C1 līmenī, lai varētu reģistrēties kā ārstniecības persona Latvijā. Tikai tad, kad bija atzīta mana pamata kvalifikācija, bija ļauts iesniegt dokumentus, lai tiktu atzītas manas iegūtās specialitātes geriatrijā un internajā medicīnā. Šie procesi ritēja mēnešiem un nebija lēti. Ārsta kvalifikācijas atzīšana izmaksāja 1000 eiro kopā ar dokumentu iztulkošanu latviešu valodā. Savukārt divu nosaukto specialitāšu atzīšana – 480 eiro.

Jāteic, ka šīs procedūras Latvijā ir birokratizētas. Sākums man bija visai dramatisks, jo manas iegūtās medicīnas specialitātes netika atzītas. Kaut gan biju iesniegusi visus dokumentus, kas apliecināja manu vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgo klīnisko pieredzi, tomēr komisija tos nevēlējās ņemt vērā. Tikai pēc tam, kad komisijas lēmumu biju apstrīdējusi, saņēmu iespēju uzrunāt komisiju. Galu galā guvu atzinumu, kas dod man iespēju praktizēt kā ārstei pieminētajās divās specialitātēs. Hospisa un paliatīvo aprūpes apakšspecialitāti varētu tikai tagad pieprasīt pēc pamatspecialitātes atzīšanas. 

Dīvaini, ka šis birokrātiskais slogs netiek mazināts laikā, kad mūsu valstī trūkst ārstu, īpaši geriatrijā, un diasporas latviešiem ir tik sarežģīti iegūt tiesības Latvijā strādāt kā ārstiem. Kad strādāju Amerikā kā medicīnas galvenā vadītāja privātajā uzņēmumā “U.S. Medical Management”, geriatrijas pacientus, kuri sirgst ar hroniskām slimībām, apmeklēju mājās daudzos Amerikas štatos. Tie bija cilvēki, kuri paši nevarēja atnākt līdz ārsta kabinetam. Ļoti svarīgi ir izkontrolēt, lai pacienti dzertu zāles, konstatēt, vai viņiem mājās ir nepieciešamās zāles, vai pacients ir paēdis un kādu pārtiku viņš ikdienā lieto. Tā ir būtiska geriatrijas sastāvdaļa.

Bet daudzi droši vien vaicās: vai tad tas nav jādara ģimenes dakteriem?

Ģimenes ārstiem nav papildus speciālās izglītības par cilvēku novecošanu un ar to saistītajām īpatnībām. 

Katrs cilvēks noveco citādi. Vai jūs kā geriatrijas speciāliste varat palīdzēt palēnināt šo procesu?

Jā, tas ir iespējams. Varbūt cilvēks pārāk strauji noveco tāpēc, ka viņam, piemēram, ir izrakstītas nepareizas zāles vai viņš lieto nepiemērotu uzturu, vai varbūt viņam ir kāda slimība, kuras ārstēšanā ir pieļautas kļūdas. 

Ir ļoti svarīgi, lai geriatrs vai ģimenes ārsts apskatītos, kādas zāles pacients lieto, un izvērtētu, vai patiešām ir jālieto pilnīgi visi izrakstītie medikamenti. Hroniski slimajiem pacientiem zāles jau neizraksta viens ārsts. To dara vairāki, un bieži vien neviens nav kopumā izvērtējis visu izrakstīto zāļu sarakstu. 

Vai arī demenci iespējams piebremzēt?

Ir medikamenti, kas to spēj nedaudz piebremzēt. Galvenais ir izglītot tuviniekus, kā palīdzēt šādam cilvēkam. 

Visvairāk izplatītā ir Alcheimera demence. Tās attīstību daudz neiespaido, piemēram, augsts asinsspiediena vai holesterīna līmenis, kā tas var būt pie citiem demences veidiem.

Vai jūs esat atradusi darbavietu, lai varētu strādāt savās specialitātēs?

Patlaban meklēju darba iespējas. Ceru, ka būs piemērotas iespējas, jo ir taču vērts sadarboties ar ārstu, kurš ir strādājis ārzemēs un uzkrājis 30 un vairāk gadu bagātīgu darba pieredzi medicīnas specialitātē, kura Latvijā nav tik ļoti attīstīta.

Jūs esat arī zvērināta advokāte Amerikā. Vai esat domājusi, ka varētu strādāt par advokāti Latvijā?

Tas ir sarežģīti, jo nepietiks tikai ar ASV augstskolas diploma atzīšanu. Man būtu nepieciešama Latvijas jurista kvalifikācija, tas nozīmē, ka man būtu jāstudē kādā no Latvijas augstskolām. Pagaidām gan nezinu, vai to vēlos.

Arī jūsu dzīvesbiedrs Oskars bija nolēmis pārcelties uz Latviju kopā ar jums, taču viņam Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) lika atstāt valsti, un sešus mēnešus jūsu vīrs bija spiests dzīvot ārpus Šengenas zonas, daļu no laika Albānijā. Pastāstiet, lūdzu, kā tas gadījās?

Manam vīram nav Latvijas pilsonības – viņš ir Amerikas pilsonis, tādēļ viņam ir nepieciešama pilsoņa dzīvesbiedra termiņa uzturēšanās atļauja vienam gadam un katru gadu tā ir jāpieprasa no jauna. Viņam ļauts Latvijā palikt 180 dienas kā tūristam un tad ir jālūdz PMLP atļauja uzturēties Latvijā. Tiklīdz atbraucām no Amerikas, tā nākamajā mēnesī to pieprasījām. PMLP mums solīja, ka 30 dienu laikā tikšot pieņemts lēmums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, bet pagāja gads, nevis mēnesis. 2022. gada decembrī, kad pārcēlāmies uz Latviju, PMLP bija ļoti liela slodze dēļ tā, ka Latvijā ieradās daudz kara bēgļu no Ukrainas, un mēs 2023. gadā tikām brīdināti, ka uzturēšanās atļauja tomēr būšot jāgaida ilgāk nekā mēnesi, bet prātā neienāca, ka tas ievilksies tik ilgi. 

Pēc pieminētajām 180 dienām uzturēšanās atļauja vēl netika saņemta, tāpēc PMLP Oskaram paziņoja, ka viņam ir jāatstāj Latvija. Vīram bija jābrauc ārā no Eiropas Savienības un viņš izvēlējās doties uz Tirānu Albānijā. Tur dzīve nav dārga, un tas mums bija svarīgi, jo bija jāsedz izdevumi ne tikai par dzīvokli Tirānā, bet arī Rīgā. Pēc vairākiem Albānijā nodzīvotajiem mēnešiem mans vīrs atgriezās Latvijā. Beigās uzturēšanās atļauja tika noraidīta, jo nebija pareizi iesniegts viens no dokumentiem. Mēs apstrīdējām šo lēmumu, jo neviens PMLP mums nebija pateicis, kā tieši to dokumentu sauc, kas bija nepieciešams, attiecīgi mēs iesniedzām nepareizo dokumentu... Pēc apstrīdēšanas PMLP pagarināja dokumentu iesniegšanas termiņu. Paldies dievam, mēs uzminējām pareizo nepieciešamo dokumenta nosaukumu un sekmīgi to iesniedzām. Beidzot – veselu gadu pēc pieprasīšanas – uzturēšanās atļauja tika piešķirta uz 12 mēnešiem. Bet tā būs jāatjauno katru gadu.

Kādas pārdomas jums radās pēc pārdzīvotā?

Tas man lika aizdomāties par cieņu pret diasporas latviešiem – no vienas puses, aicina, lai izglītoti diasporas latviešu brauc strādāt uz Latviju, bet, no otras puses, kad atbrauc, tad rodas neskaitāmi šķēršļi. Ir ļoti iespējams, ka arī citi diasporas latvieši, kuri atgriezušies Latvijā, ir piedzīvojuši līdzīgu situāciju.

Arī mans brālis, kurš dzīvo Lasvegasā un ir informācijas tehnoloģiju speciālists, apsver iespēju pārcelties uz Latviju, tomēr viņam ir bažas, vai spēs atrast darbu, kas atbilst viņa kvalifikācijai.

Manam dzīvesbiedram 2025. gada janvārī atkal būs jāpieprasa uzturēšanās atļauja, un nav zināms, cik ilgs laiks aizritēs, kamēr to piešķirs. PMLP brīdināja, ka visi dokumenti jāiesniedz vismaz divus mēnešus iepriekš. 

Politiķi ir sarūgtināti, ka tautieši pārāk kūtri atgriežas Latvijā, bet tiem, kuri ir atbraukuši, vajadzētu būt kā labiem piemēriem tiem, kuri vēl tikai domā par atgriešanos, sak, paskaties, cik brīnišķīgi viņiem iet, mēs arī gribam braukt šurp!

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi” 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”