Drona mācībstunda
18.09.2024
7. septembrī Latvijā ielidoja un Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā nokrita Krievijas militārais drons. Kad drons nokrita, tika deaktivizēta tā kaujas galviņa, kas sākotnēji nebija eksplodējusi. Aizsardzības ministrija (AM) informējusi, ka pirmie secinājumi saistībā ar krievu Shahed tipa dronu varētu būt zināmi oktobra sākumā. Tomēr sabiedrībā incidents un amatpersonu sacītais radījis spriedzi un neizpratni, kādēļ drons nav notriekts uzreiz pēc robežas šķērsošanas. Tādēļ redakcija aicināja uz interviju STRATCOM direktoru, lai noskaidrotu, ko Latvija varēja un ko nevarēja izdarīt.
Saprotams, ka daļa ar Krievijas militāro dronu saistītās informācijas ir valsts noslēpums, tomēr kas īsti notika 7. septembrī?
No
tā, kas ir pieejams publiskajā telpā, ko ir teikuši Bruņotie spēki un
Aizsardzības ministrija, ir zināms, ka Latvijas teritorijā ir ielidojis
Krievijas militārais drons ar sprāgstvielu uz tā un nosēdies vai
nokritis netālu no Rēzeknes.
Baltkrievija ir Krievijas vasaļvalsts ar Staļina laika režīmu, tajā nav iespējama nekāda iedzīvotāju izklaide ar droniem vai nelielām privātām lidmašīnām. Tātad, ja no tās ielido drons, tad taču ir skaidrs, ka tas nav nejauši ieklīdis privātais bezpilota lidaparāts. Latvijā daudzi vaicā, kāpēc to uzreiz nenotrieca?
Pirmkārt, sākumā nebija skaidrs, ka tas ir tieši drons un kāda veida drons tas ir. Dronu tehnoloģija šādā veidā karā tiek lietota tikai kopš 2022. gada. Visas esošās radaru tehnoloģijas nav būvētas dronu atpazīšanai. Var redzēt, ka kaut kas šķērso robežu, bet redzamība ir ierobežota, kā publiski tika skaidrots. Tas varēja būt putnu bars, deltaplāns, maza lidmašīna, arī drons. Pašā sākumā gan bija nojauta, ka tas ir drons, bet uzreiz pateikt, ka tas tā ir, nevarēja. Otrkārt, tas ir jautājums par lēmumu pieņemšanu. Prioritāte, pamanot potenciālu apdraudējumu, ir iedzīvotāju un infrastruktūras drošība. Tātad bija jānovērtē, kāds ir potenciālais drauds un kādi ir līdzekļi, lai to notriektu, un kādi ir riski, to notriecot. Vērtējo lidojuma trajektoriju un vēl dažus parametrus, tika noteikts, ka tas ir uzbrukuma drons un ka tas negrasās triecienam. Skaidrs, ka tad bija jāskatās, kā un vai to var notriekt. Ukraiņi pamatā to dara ar ložmetējiem, bet tas prasa pilnu armijas daļu izvēršanu. Nameja mācības gan notika, bet tās nebija tieši tajā vietā, tādēļ būtu vajadzīgs laiks. Tādos gadījumos varētu izmantot zemā lidojuma raķešu sistēmu, kas ir Latvijas rīcībā, bet atkal ir jautājums par to, kur tieši šīs raķetes atrodas un cik liela ir iespēja, ka ar pirmo šāvienu dronu notrieks, kas notiks, dronam nokrītot? Vai tas neapdraudēs kādu ēku vai cilvēkus? Acīmredzot, starp šīm trim iespējām ložmetējs, raķetes un notriekšanas sekas, savā ziņā žonglēja lēmumu pieņēmēji. Turklāt jāatgādina, ka Latvijā nav karastāvokļa,lai gan notiek hibrīdkarš. Bruņotie spēki pašlaik rīkojas, stingri ievērojot miera laika likumus un noteikumus. Protams, visas notikušā detaļas mēs nezinām, un domāju, ka arī neuzzināsim, jo informācija ir saistīta ar valsts noslēpumu. Drons neradīja postījumus infrastruktūrai, neievainoja un nenogalināja cilvēkus. Ja spriežam par to, vai drona ielidošana bija provokācija, lai paskatītos, kā Latvija reaģēs vai arī tā bija drona sistēmas kļūda, iedarbojoties Ukrainas elektromagnētiskajai aizsardzības sistēmai. Ticamākais ir kļūda, bet nevar izslēgt arī provokāciju, vismaz tā var secināt no pieejamiem datiem.
Mūsu robežu sargā NATO lidmašīnas. Daudzi vaicā, vai tās nevarēja pacelt gaisā, lai uzreiz noskaidrotu, kas šķērsoja robežu un kāds drons tas ir? Un vai redzot, ka tas ir militārais drons, NATO lidmašīnas nevarēja to notriekt?
Šis drons lidoja ar ātrumu 180 km stundā. Tik
lēni NATO lidmašīnas nespēj lidot, tādēļ nav nekādas garantijas, ka tās
spētu pamanīt mazu un lēni lidojošu dronu. Ticamāk, ka vizualizēt
lidojošo objektu varētu ar citu dronu vai ar helikopteru. Acīmredzot,
tajā laikā nebija tādas pieejamības dronam vai helikopteram. Protams,
publiski precīzi nav zināms, cik ilgi Krievijas militārais drons atradās
virs Latvijas teritorijas, no visas pieejamās informācijas var secināt,
ka apmēram pusstundu. Nedomāju, ka tas ir labs risinājums, ja tāds ļoti
ātrs iznīcinātājs mēģina virzienā no augšas uz leju dot triecienu
dronam. Tad ir jābūt simtprocentīgai pārliecībai, ka apakšā nav nevienas
mājas vai kāda sēņotāja mežā.
Šoreiz viss beidzās
labi, bet vai tad bija garantijas, ka drons nokritīs neapdzīvotā vietā?
Un vai bija garantijas, ka tas nokrītot neuzsprāgs?
Trajektoriju var paredzēt jeb izrēķināt. Un, vai drons pārvietosies virs apdzīvotām vietām, to gan pēc trajektorijas var noteikt. Ziniet, drons ir kā lidojošs mopēds, kurš ir lieliski dzirdams.Protams, varbūtību ir daudz. Jāsaprot, ka tā ir mācība Nacionālo Bruņoto spēku virsniekiem: lēmums ir jāpieņem, neskatoties uz to, ka nav nedz pilnas informācijas, nedz pilnīgas skaidrības par tālāko notikuma gaitu, un jāpieņem labākais lēmums, kāds iespējams, saprotot arī, ka lēmuma nepieņemšana, arī ir lēmums. Tagad mēs jau zinām vairāk, bet tajā pusstundā bija zināms tik daudz, cik bija. Un, kā jau teicu, visu mēs droši vien nekad neuzzināsim, tomēr varam secināt, ka pamatmērķis ir panākts. Varbūtība, ka varēja būt citādāk, ir un ne viena vien. Pirmkārt, cilvēki nenovērtē to, ka dronu noteikšanas sistēma ir ārkārtīgi komplicēta. Viss pirms tam ražotais tam nav domāts. Jā, var atrast veidus, kas tam domāti, bet, pat ja ir nauda, uzreiz to nevar nopirkt, jo ražotāju prioritāte ir Ukraina. Tādēļ mums nav pretgaisa aizsardzības tādā līmenī, kā Latvija to gribētu. Ir iepirkumi dažādām sistēmām, arī dronu uzlabošana. Otrkārt, jautājums ir kāda ir Nacionālo Bruņoto spēku gatavība? Šobrīd tā ir miera laika līmenī, lai gan esam hibrīdkara apstākļos. Ja Bruņotie spēki būtu vairāk izvērsti, tad būtu vieglāk atrast veidus un līdzekļus, kā notriekt tādus dronus, un varētu arī mainīties lēmumu pieņemšanas loģika. Bet tas nav tik vienkārši, izvērsīsim armiju, un viss notiks. Var ielidot arī raķete, bet mums ir ierobežotas iespējas, jāizvērtē potenciālie riski. Kā pamatscenārijs, protams, ir jāņem sliktākais variants. Mums ir ļoti gara robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Varu droši teikt: pieņemt, ka varam pretgaisa aizsardzībā uztaisīt tādu sienu, ka nekad un nekas neizlidos cauri, ir nepareizi. Tas nav iespējams. Neviena valsts, arī Izraēla, kurai ir t.s. dzelzs kupols, pat daudz mazākā teritorijā to nespēja pilnībā nodrošināt.
Vai
nevajag atgādināt gan NATO, gan Eiropas Savienībai, ka Baltijas valstu
un Latvijas ārējā robeža ir arī NATO un Eiropas Savienības ārējā robeža?
Ukraina nodrošina mūs, bet mēs savukārt nodrošinām pārējo Eiropu pret
agresoru Austrumos.
Jā, ukraiņi aizsargā mūs, bet vai
tas nozīmē, ka viņi saņem visus ieročus un visas atļaujas, kas tiem
vajadzīgas? Nē, nesaņem. Šo argumentu Latvija ir lietojusi ne tikai
pēdējos divos gados, bet jau tad, kad notika Lukašenko organizētā
migrantu krīze. NATO pēdējā laikā ir pieņēmusi konceptuālus lēmumus, bet
starp lēmumiem un to izpildi paiet diezgan liels laiks. Pamatproblēma,
kā jau sacīju, ir, ka mums trūkst pretgaisa aizsardzības sistēmu, jo
saražot tās vajadzīgajā apjomā industrija nespēj. Un saražotais,
protams, nonāk Ukrainā, tā ir prioritāte. Šāds incidents mums palīdz,
bet tas negarantē to, ka pēkšņi kaut ko saņemsim. Tādi incidenti ir
bijuši vairākās NATO dalībvalstīs.
Vēl viens lielais jautājums daudziem ir, kāpēc uzreiz netika brīdināti Latgales iedzīvotāji, ja kaut kas ielido no naidīgām valstīm? Cilvēki ir ziņkārīgi un mēdz pat iziet no mājām, lai paskatītos, kas lido, it sevišķi, ja tas ir, kā teicāt, tāds skaļš lidojošs mopēds. Bet tādos gadījumos pareizāk būtu paslēpties, nevis stāvēt un vērot, kas lido.
Tīkla
apziņošanas sistēmai vajadzēja būt jau tagad. Ir veikts standarta
iepirkums, un iepirkuma rezultāti ir apstrīdēti. Likums to ļauj, un
Latvijā iepirkumus apstrīd ļoti bieži. Bruņoties spēki arī atzina, ka
viņi nebrīdināja pašvaldības. Tas bija nepieciešams.
Nereti varam lasīt ziņās, ka NATO dalībvalstis apmāca ukraiņu karavīrus rīkoties ar modernajiem ieročiem un to sistēmām, bet šis incidents liek jautāt vai nav pienācis laiks arī mums daudzas lietas un attieksmi mācīties no ukraiņiem?
Nacionālo Bruņoto spēku
komandieris sacīja, ka mēs jau to darām. Dronu karš ir kaut kas jauns.
Jāteic, ka ne Ukraina, ne Krievija spēj notriekt visus dronus, un gribu
vēlreiz atkārtot: gaisa robežu nav iespējams noslēgt pilnīgi un tā, ka
nekas un nekad netiks cauri. Un šobrīd nevienam nav tādu iekārtu, lai
pilnīgi visus dronus tūlīt notriektu. Un risks pastāv arī dronu
notriecot, jo tas var nokrist uz kādas mājas vai cilvēku, savukārt
netrāpījusī raķete arī kaut kam var trāpīt. Ja valsts teritorijā ielido
bruņots drons, sākas dažādi riski, tas ir jāsaprot.
NATO joprojām neļauj Ukrainai lietot dalībvalstīs ražotos ieročus triecieniem Krievijas teritorijā.
Ukraiņiem
ir viņu valstī ražotie ieroči, ar kuriem tiek apšaudīta arī Krievijas
teritorija. Ir Rietumos ražoto ieroču izmantošanas limits triecieniem
Krievijai. Tādēļ Putina draudi nav ļoti nopietni, jo Rietumos ražotie
ieroči jau daļēji tiek izmantoti. Ja ierobežojumi tiktu noņemti,
Ukrainas situāciju tas atvieglotu, tas jāatzīst. Krievija, protams,
aktīvi cenšas ietekmēt lēmumu pieņemšanu par ieroču izmantošanu.
Šobrīd laikam nav iespējams prognozēt, kā karš Ukrainā varētu beigties?
Ir trīs scenāriji. Pirmais: Krievija vēlas miera sarunas, cerot, ka tajās viņiem būs iespējams panākt esošo okupēto teritoriju nodošanu Krievijai un iespējas ietekmēt Ukrainas politiku. Otrs ticams scenārijs ir, ka, sākot miera sarunas, situācija tiek iesaldēta pašreizējās robežās, gaidot Krievijai izdevīgāku brīdi panākt iecerēto. Trešais scenārijs: situācija nemainās, brīžiem labāk veicas vienai pusei, brīžam otrai, bet karš turpinās. Līdzīga situācija vēsturē jau ir bijusi Pirmajā pasaules karā, kad lielāko kara laiku tas bija pozīciju karš diezgan nemainīgās pozīcijās. Ir svarīgi saprast, ka apstākļos, kad nevar panākt militāro uzvaru, jautājums ir, kura sistēma pirmā iekšēji sabruks. Krievija ir sabrukusi, un ne reizi vien.