“Es taču varu sapņot, vai ne?!”
13.04.2024

Okupācijas mūzeja direktore Solvita Vība intervijā Ligitai Kovtunai   

Pēdējās nedēļās tu esi ļoti pieprasīta intervējamā persona vai visos medijos – drukātajos, TV, radio, portālos. Tas liecina, ka sabiedrība ir patiešām ieinteresēta par to, kas notiek ar Okupācijas mūzeju. Domāju, ka tas dod spēku izturēt gan gluži fiziskos uzbrukumus, gan Stūra mājas ekspozīcijas apdraudētību u.c.

Neapšaubāmi! Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, uzbrukums (degšķidruma bumbas iemešana direktores kabinetā. – L.K.) ir iedevis tādu kā otro elpu mūsu darbā. Pēc sabiedrības reakcijas sapratām, ka mūsu darbs ir novērtēts kā svarīgs un arī iedarbīgs, ka esam vērtība. Tas dod spēku mūsu svētās dusmas pārvērst arvien jaunā rezultātā. Gan pēc uzbrukuma, gan diskusijām par Stūra mājas turpmāko likteni ik dienu saņemu atbalsta vēstījumus visdažādākajās formās – tiklab oficiāli no draudzīgo valstu vēstniekiem, kā arī no kolēģiem citos mūzejos, no sadarbības partneriem. Citkārt koncertā man pienāk klāt svešs cilvēks un saka: “Turaties, lūdzu, lūdzu, turaties!”’ To vienmēr pastāstu kolēģiem, un tas dod spēku tiešām! 

Vai pēc uzbrukuma nācās meklēt psichoterapeita palīdzību? Mūzejā strādā gan ļoti jauni cilvēki, gan darbinieki cienījamos gados.

Zini, nē… mums visiem kopā pieticis ar pašu garīgo spēku. Jau tai pašā šausmīgajā naktī pieņēmām lēmumu nākamajā dienā turpināt darbu, un neesam pārtraukuši strādāt nevienu dienu. Liekas, ka strādājam pat ar lielāku sparu. Paldies Dievam, esam ļoti stipri. Jo ikviens, kas mūzejā strādā, dara to ar visu sirdi un dvēseli – citādi jau nemaz nav iespējams. Ikvienam ģimenē tuvāk vai tālāk ir cilvēki, kas cietuši no okupāciju varām un represijām. Tieši šie cilvēki ir sabiedriski rosīgi, valstiski aktīvi un ieinteresēti ļaudis, kas personiski izdzīvo katras dienas notikumus.

Kā jums izdevies piesaistīt tik daudz jaunu cilvēku?

Tāds ir mūsu mērķis – stāstot Okupācijas mūzeja stāstu, uzrunāt jaunus cilvēkus, mēģinot rast jaunas saistošas formas. Piemēram, bija izstādes “Brīvības garu nevar nokaut” atklāšana, un mēs bijām uzaicinājuši Andžeja Grauda Rīgas bungu skolas audzēkņus, kuŗi, būdami vecumā no gadiem desmit , ienāca zālē, braši spēlēdami bungas. Jaunieši, īstenībā bērni, par kuŗiem ir izstādes stāsts, bija tādi paši… Tas nevar neaizkustināt… līdz asarām. Šie bērni, darot it kā nelielus darbus, palīdzot lielajiem cīnītājiem, īstenībā savu jaunību ziedoja brīvības vārdā, pavadot gadus ieslodzījumā. Par ko? Par to, ka viņi izkaisīja proklamācijas vai uzvilka mastos sarkanbaltsarkanos karogus. Un šodien ir skaidra atbilde uz jautājumu, vai tas bija tā vērts? Jā, bija! Jo šodien esam mūsu brīvajā Latvijā.

Un nu par jezgu ap Stūŗa māju – sabiedrības interese, kā izrādās, ir neatslābstoša, bet kas notiek lēmējvaras gaiteņos?

Visi piekrīt, ka šī vieta – Okupācijas mūzeja ekspozīcija Stūŗa mājā ir valstiski svarīga. Tā ir valsts nozīmes vēstures piemineklis, un valsts aizsardzība tai būs mūžu mūžos. Jautājums ir, kā šo vietu turpmāk uzturēsim un izmantosim okupācijas stāsta izstāstīšanai. Par to, lūk, šobrīd viedokļi dalās – ir valdības lēmums par nama Brīvības un Stabu ielu stūrī atsavināšanu un nodošanu pārdošanā izsolē. Mans uzdevums kā mūzeja direktorei ir panākt, lai pēc šā gada 7. maija ekspozīcija būtu atvērta – līdz šim datumam jābūt izdarītiem visiem darbiem, lai darbotos ugunsdrošības sistēmas. Zinām, ka pie jebkuŗiem apstākļiem turpināsim strādāt, bet – kāda gan te var būt runa par jaunu ekspozīciju plānošanu?! Nākamais – par nama pārdošanu. Šis process, manuprāt, būs ilgs. Valsts prezidents teica, ka jāatrod labākais risinājums. Bet jau tagad varam uzrunāt architektus, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas ekspertus un, protams, finansistus, lai lemtu par galveno – par šī nama satura piepildījumu un rekonstrukciju. Jau 2020. gadā izteicu priekšlikumu te veidot Demokrātijas vai Brīvības māju, kuŗā satura pamatā būtu vismaz trīs funkcijas: vēstures izpēte, tiesiskuma attīstība un kultūras telpa ar atbilstošu saturu. Namā būtu vieta okupācijas izpētes biedrībai, polītiski represēto apvienībai u.c.

Turklāt ir taču Viļņas un Tallinas līdzīgu namu pieredze!

Jā, Viļņā bijušajā VDK namā ir valsts pētniecības centrs un muzejs, Tallinā – daļa no ēkas ir muzejs, bet lielāka daļa ir privātā īpašumā kā īres nams. Esam gluži neformāli runājuši ar mūzeju “Latvieši pasaulē”, kuŗi arī meklē telpas savu krājumu glabāšanai. Mans arguments – šī vairs nebūtu “čekas māja”. Nē, tā vēstītu stāstu par represijām muzeja daļā un tiktu atdota brīvības un demokrātijas idejai pārējā daļā. Tas būtu pierādījums mūsu spēkam.

Arī adrese – Brīvības ielā – ir gluži piemērota. Nule arī bija ziņa, ka Saeima atteica pieņemt Likumu par Barikāžu mūzeju – arī tam taču tur būtu vieta?

Šādā ēkā varētu izvietot dažādas ekspozīcijas un izstādes. Manuprāt, būtu pavisam racionāli, arī finansiālā ziņā, vēstures pētniecību, krājumus un mūzeja ekspozīcijas novietot zem viena jumta. Un to taču var darīt pakāpeniski, stāvu pa stāvam uz augšu… Es taču varu sapņot, vai ne?

Kamēr tu stāsti, es domās pa šo māju staigāju – jā, man kā apmeklētājai tiešām būtu ērti!

Es savos sapņos turpinu iet pa trim lokiem – architektūra, saturs, finanses, un katrā lokā vajadzētu strādāt nozares ekspertiem. Es nejūtos kompetenta spriest, piemēram, par finansēm. 

Nesen biju Oslo, Norvēģijā, kur notika mūzeju speciālistu seminārs – vecā bankas ēkā, kas pārveidota par mūsdienīgi funkcionējošu namu. Vienkāršas ķieģeļu sienas, labs techniskais aprīkojums, labi grīdu segumi, bet nekā pārmēru dārga, viss pielāgots. Stūŗa mājā, pateicoties padomju laika telpu renovācijas uzslāņojumiem, ir ļoti labi saglabājies vecais, vēsturiskais slānis. Domāju, ka tur vēl būtu daudz atklājumu pēc “kultūrslāņu” noņemšanas.

Atminēsimies, ka “pieticība raisa radošumu…”

Jā, vēl arī tas. Un vēl arī valsts un privātā partnerība, ja vien namu nopirktu ieinteresēts cilvēks. Atkal sapņoju… Tallinas Patarei cietoksni un cietumu, kas ir padomju totalitārās varas simbols, ir nopircis kāds patriotisks igaunis. Tur iekārtos modernu ekspozīciju un līdzās notiks kultūras pasākumi.

Vai nav nākuši “signāli” no latviešu trimdas?

Man ir jautāts, vai Okupācijas mūzejs namu nevarētu nopirkt no savu ziedotāju naudas? Mana atbilde – varbūt tomēr nevajadzētu visu, kas Latvijas valstij svarīgs, uzvelt uz ziedotāju pleciem, kur nu vēl uzlikt to gluži vai par pienākumu. Valstij ir jāuzņemas galvenā atbildība, un mums jābūt pateicīgiem ziedotājiem par doto atbalstu. Īstenībā, tikai pateicoties viņiem, esam uzturējuši dzīvu šo vēstures stāstu par padomju okupācijas varas noziegumiem, turklāt bijuši vienīgie nomnieki Stūŗa mājā visus šos gadus. Nemaz nerunāšu par to, ka mani kolēģi gidi ziemā tur strādā neapkurinātās telpās. Apmeklētāji ekspozīcijā uzturas vienu stundu, bet darba diena gidiem ir astoņas stundas! Un mēs neprasām, lai mums uzlabotu apstākļus, tikai to vien, lai mēs tur varētu strādāt.

Kā klājas citam jūsu “rūpju bērnam” – Brīvības stāvstropam Zēdelgemā?

Šobrīd tas atrodas noliktavā Zēdelgemā, Beļģijā. Piemineklim šobrīd nav debesgaismas – to saku arī simboliski. Finiša taisnē ir līgums starp Okupācijas mūzeju un Zēdelgemas pašvaldību par to, ka stāvstrops pāries mūsu īpašumā un brauks mājās – uz Latviju. Domājam par to, kuŗā vietā Tēvzemē to novietot. Stāvstropa sākotnēja ideja jau bija to nolikt vietā, kas svarīga latviešu kaŗa gūstekņiem un leģionāriem. Skaidrs, ka jāatrod vislabākā un vissimboliskākā vieta Latvijā. To arī meklējam.

Savulaik, kad Zēdelgemas pašvaldībai Kristapa Gulbja veidotais piemineklis kļuva “traucējošs”, Valters Nollendorfs rakstīja - “krievu lācis pie latviešu bišu stropa.” Iznāk, ka lācis uzvinnēja. Nožēlojami, vai ne?

Jā, gan, bet šābrīža ģeopolītiskā situācija nu jau ir salikusi citus akcentus, bet – par vēlu. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un kaŗš jau vairāk kā divu gadu garumā ir devis daudz vairāk izpratnes par tā saukto Krievijas “cīņu pret fašistiem”. Diemžēl attiecībā uz pieminekli neko vairs nevar vērst atpakaļ Zēdelgemā, bet latviešu karavīru likteņstāstu Otrā pasaules karā ir jāturpina stāstīt plašākā kontekstā.

Vai no Zēdelgemas tomēr nenāca signāls, ka vismaz pagaidīsim?

Nē! “Lāča faktors” ir viens, bet – vai ir viegli atkāpties no polītiskiem lēmumiem?! Jāteic, ka sarunas ar Zēdelgemas pašvaldības cilvēkiem bijušas ļoti neveiklas. Skaidri bija jūtams, ka Zēdelgemas deputātiem nebija viegli pamatot, kāpēc viņi lemj demontēt pieminekli, kura uzstādīšanu paši bija ierosinājuši. Savukārt mēs neesam ar mieru gaidīt “labākus laikus”. Pieminekļa “izņemšana no noliktavas” Zēdelgemā ir mūsu pašcieņas jautājums.

Vai arī krieviski runājošo apmeklētāju skaits un Rīgas (nosacīti) krievu skolu skolēnu skaits?

Jā, nāk krieviski runājošie apmeklētāji, un mēs piedāvājam gidu un audiogidu arī krievu valodā. Tie, protams, šobrīd nav tūristi, bet gan bēgļi no Krievijas un Baltkrievijas. Piedāvājam arī audiogidu ukraiņu valodā, turklāt mūzejā strādā vēsturniece no Ukrainas, bēgle, kuŗa vada ekskursijas. Starp citu, šobrīd viesu grāmatā ir ļoti pozitīvi ieraksti krievu valodā. Skaidrs, ka cilvēki, kas šeit atnāk, ir mūsējie, viņi atbalsta Latviju.

Par, kā teici, krievu skolu audzēkņiem – vēstures mācību programmas jau visās valsts skolās ir vienas un tās pašas. Kaŗa sākumā tiešām bija gadījumi, kad tiešsaistes nodarbībās ekrānā ieraudzījām Z burtus un kaŗa simbolus, citkārt pat komentāru  “nestāstiet mums savu propagandu!” Tagad šī bravūra ir slēptāka, un tomēr – vēl nesen nācās lasīt, kā skolasbērns uzrakstījis, ka “deportētie to bija pelnījuši”… Mēs taču zinām, kur tas rodas, Krievijas propaganda nesnauž. Mums ir jāstrādā katru dienu, lai šos bērnus nepazaudētu, lai viņi piepulcētos tiem, kas svin Latvijas Valsts svētkus un dzied no sirds mūsu valsts himnu.

Un nu atpakaļ pie pozitīvā- ir skaidri redzams, ka Nākotnes nams ir iedzīvojies, te nāk gan valdības jeb protokola delegācijas, gan apmeklētāju grupas. Biju iegriezusies sestdienā, un mūzejs bija dzīvības pilns.

Jā, apmeklētāju skaits pieaug. Esmu pavisam pārliecināta, ka šī ir Latvijas sirdsvieta. Redzu, kā sasaucas abi arhitekta Gunara Birkerta lolojumi – Gaismas pils un Nākotnes nams. Blakus mūzejam ir Memoriāls padomju represiju upuriem, pie kuŗa noliek ziedus piemiņas dienās un valsts protokola vizīšu viesi. Mēs bieži sakām – mēs neesam valsts mūzejs, bet mūzejs valstij! Mūsu ekspozīcija – un arī mūsu stāja – ir pierādījusi, ka esam cienīgi tādi būt.