In Memoriam. ANDRIS RITMANIS 16.02.1926. 17.08.2018.
Apskatīt komentārus (0)
22.08.2018
In Memoriam
ANDRIS RITMANIS
1926. gada 16. februāris 2018. gada 17. augusts
Latviešu sabiedrība Amerikā, Latvijā, it visur pasaulē, kur mīt tautieši, piedzīvojusi lielu un sāpīgu zaudējumu Mūžībā aizgājis vīrs, kas visu savu bagāto mūžu veltījis cilvēcības, kultūras, patriotisma un mīlestības sēšanai un kopšanai. Andris Ritmanis savas tautas atmiņā paliks Cilvēks gara aristokrāts, dvēseļu dziednieks gan savā ārsta profesijā, gan daiļradē. Ciltstēvs gan savai plašajai, draudzīgajai ģimenei, gan tautai. Andŗa mīlestībā ziedējusi Magita, uzplaukuši talantīgi bērni, mazbērni, mazmazbērni.
Latviešu enciklopēdijas ziņas nosauc vien dažus pieturas punktus: dzimis 1926. gada 16. februārī Rīgā. Ārsts, sabiedrisks un kultūras darbinieks. Ārsta diplomu ASV ieguvis Oregonas valsts universitātē 1956. gadā. 1969. un 1979. gadā rīkojis 2x2 nometnes, 1965. un 1982. gadā attiecīgi latviešu Dziesmu svētkus Portlandē. No 1971. līdz 1975. gadam bijis Oregonas latviešu biedrības priekšsēdis, ilggadīgs Rietumkrasta dziesmu svētku Rīcības komitejas loceklis, kasieris, jaunatnes lietu pārzinis u.c. Vismaz sējums vajadzīgs, lai aprakstītu Andŗa Ritmaņa dzīves un darba, tostarp sabiedriskā darba gaitas, kas droši vien aizņemtu biezās grāmatas lielāko daļu. Kādos vārdos ietērpt to nesavtīgumu, ko Andris veltīja latviešu lietai, tautas saliedēšanai, kultūras un valodas kopšanai? Te nav ticis žēlots ne laiks, ne līdzekļi. Mēdz teikt, ka būt latvietim Amerikā ir dārgi, bet no Andŗa mutes to nekad nedzirdēja viņš cēlās, gāja, darīja, nesmādējot nevienu vissīkāko, visnepateicīgāko darbu un darbiņu. Mēdz arī teikt, ka vislabākais audzinātājs ir paša personiskais paraugs, un Ritmaņu dzimta to apstiprina. Saliedējot un paceļot darbam, savējos, vissekmīgāk arī izdodas pacelt visu sabiedrību. Andrim tas izdevās. Varam vien sev novēlēt viņa cienīgus sekotājus pašaizliedzīgus, gudrus ļaudis, kas stāsies mūsu priekšpulkā.
Apbrīnas vērtas bija Andŗa darbaspējas nav taču bijis nevienu Dziesmusvētku, kuŗos neskanētu Ritmaņa vārsmas, mūziklu stāsti! Bet 1976. gadā rakstītās dzejasrindas Manai tautai vēsturiskajā 1988. gadā, meitas Brigitas ietērptas mūzikā un Ievas Akurāteres nodziedātas, kļuva par Atmodas himnu, par Latvijas likteņdziesmu.
Latvijas valsts Andŗa Ritmaņa veikumu novērtēja ar augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni, latviešu tauta ar patiesu mīlestību.
Andris visā avīzes Laiks pastāvēšanas gaitā ir bijis tai uzticams ceļabiedrs ražīgs autors, padomdevējs, labvēlis, atbalstītājs, citkārt, kā pats jokoja, arī psichoterapeits. Mums ļoti pietrūks viņa uzmundrinošo vēstuļu un telefonsarunu, kas vienmēr pacilāja un iedvesmoja. Un nekad nedzirdējām par viņa paša likstām. Par tām varēja vien nojaust, palasot Andŗa dzejoļus
Vienu no tiem - Kad tuvojas pensijas gadi- atminēsimies!
Drīz pavilkšu,
Aiz savas dzīves
Nostaigātā, gaŗā posma,
Treknu svītru.
Es nemaz neskumšu
Un neatskatīšos,
Kā durvis aiz manis
Lēnām pašas aizkrīt ciet!
Man nebūs žēl nemaz,
Ka agrā rīta tumsā,
Ar miega pilnām acīm,
Vairs nevaj(a)dzēs
No siltas gultas ārā līst.
Un pa ielu agro miglu,
Dažreiz pusaizmigušam
Uz darbu klīst.
Vairs skarbais pulksteņzvans
Man sapni necirtīs uz pusi.
Es sapni turpināšu izsapņot ar baudu,
Kad pulkstens tikšķēs tikai klusi, klusi
2011
Arī šī īpašā māka uz dzīvi un problēmām paraudzīties ar nedziestošu optimismu, citkārt arī ar šķelmīgumu, ir bagātīgā dzīves pieredzē apgūstama. Andris šai ziņā ir labs skolotājs.
Šai skumjajā brīdī blakus atvadu rindām publicējam arī Andŗa Ritmaņa lolojuma dziesmuspēles Eslingena afišu Eiropas latviešu iestudējums tiks izrādīts Tēvzemē, Rēzeknes Gorā! Andris līdz ar savu neaizmirstamo līdzgaitnieku Albertu Legzdiņu turpinās apciemot mūs savos darbos, domās un laba vēlējumos.
Ardievu, mīļais Draugs!
Visdziļākie līdzjutības apliecinājumi Taviem vistuvākajiem Magitai, Lolitai, Brigitai, Albertam, Tavam jaunākās paaudzes kuplajam pulkam, visiem, kam Tevis pietrūks, ļoti pietrūks!
Ligita Kovtuna un avīžu Laiks un Brīvā Latvija saime