Kā klājas latviešiem zem Dienvidu krusta?
24.03.2026

---

Ligita Kovtuna

 

 

Esi atgriezusies Latvijā pēc četrus mēnešus gara Austrālijas apmeklējuma. Varu iedomāties, cik daudz iespaidu un pārdomu esi atvedusi…

V. L. Mana tālā ceļojuma viens no galvenajiem iemesliem īstenībā bija manas māsīcas dēla Mārtiņa kāzas. Viņa vecmāmiņa man sirsnīgi pajautāja: “Krustmeitiņ, tu taču paliksi arī Ziemassvētkos?” Nu, kā tad varēju nepalikt?! Bija vēl arī citi – sabiedriski iemesli, pirmām kārtām vēlējos apbraukāt latviešu centrus Austrālijā, lai nolasītu referātu saistībā ar aizvadītajā gadā pieminēto konstitucionālo krīzi Austrālijas valdībā 1975. gadā, kuras rezultātā amatu zaudēja ministru prezidents Vitlans. 1974. gadā viņš bija pieņēmis nodevīgo un slepeno lēmumu atzīt Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā. Latviešu skaļie un plašie protesti “palīdzēja” viņam zaudēt amatu. Šis fakts bija pieminēšanas vērts, uzrunājot Austrālijas latviešus 18. novembrī. Esmu šo notikumu aculieciniece. Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) katru gadu organizē plašu 18. novembra svinību ciklu pa vairākām pilsētām. Tā kā šogad sanāca, ka būšu Austrālijā tieši šajā laikā un ka esmu Latvijas Okupācijas muzeja biedrības (LOMB) valdes priekšsēde, mani aicināja teikt 18. novembra uzrunu deviņās pilsētās – astoņās Austrālijā un Kraistčērčā, Jaunzēlandē. Šo turneju atbalstīja arī Latvijas Ārlietu ministrija. Tas bija ļoti intensīvs laiks – pirmo runu teicu 2. novembrī Darvinā. Pieveicu 22 tūkstošus kilometrus.

 

Kā klājas latviešu organizācijām Austrālijā? Vai darbojas latviešu nami un bērnu nometnes, galvenokārt jau Dzintari, kur man arī bijis prieks būt 2005. gadā, arī baudīt latviešu viesmīlību Melburnā un Adelaidē.

Latviešu namus, tāpat kā visur citur pasaulē, kļūst grūtāk uzturēt. Un tomēr – nevienu vēsturisko namu latvieši nav pārdevuši. Lietuvieši Sidnejā un igauņi Melburnā bijuši spiesti pārdot. Latviešu nami, Daugavas Vanagu nami Adelaidē un Melburnā, kā arī baznīcas vēl turas. Adelaidi īpaši vēlos uzteikt – viņi arī aktīvi rūpējas par saviem vecajiem ļaužiem, ir pat biedrība “Laima” ar rosīgo vadītāju Ilzi Radziņu. Savs nams ir arī Brisbanē un tālajā Pertā – tur un arī citur latvieši savus namus izīrē. Mazs latviešu nams ir arī Kraistčērčā.
Turpinās arī vasaras vidusskolā Dzintari, kur arvien vairāk gaida skolotājus no Latvijas. Piebildīšu, ka gan Adelaidē, gan Melburnā ir latviešu valodas mācību kursi ar vairāk nekā 20 dalībniekiem katrā.
Manai Melburnas latviešu skoliņai – Daugavas skolai  skaisti nosvinējām 75 gadu jubileju, bērni dziedāja un dejoja, rātni klausījās pieaugušo runas.
Protams, pilnā plaukumā norit “pīrāgu klases”! Sidnejā vēl pastāv vecākais trimdas vīru koris, Melburnā dzied vīru koris “Veseris”, jauniešu koris “Ausma,” kā arī jauktais koris. Vīru koris un jauktais koris ir arī Adelaidē, Pertā atjaunojusies tautasdeju kopa “Pērkonītis”, kurai pievienojušies arī igauņi un lietuvieši. Kanberā dejo “Sprigulītis”, Skaidrītes Dariusas lolojums, Brisbanē austrāliete vada latviešu – lietuviešu – igauņu kori. Dejo arī Melburnā un Adelaidē.

 

Cik latviešu sanāk kopā eksotiskajā Kraistčērčā?
Nedaudz, bet te ir jauniebraucējas, kas nodarbojas ar latviešu grāmatu projektu, īpaši domājot par bērniem. Te mums raisījās interesanta saruna par to, kā diasporā dzīvojošie latvieši var atspēkot Krievijas dezinformāciju tālajās zemēs.

 

Vai satiki komponisti Ellu Mačēnu, kura pirms gada saņēma Amerikas latviešu dibinātā An­dra Ritmaņa Radošās jaunatnes fonda balvu un kuras mūzika skan pasaulē?
Pašu Ellu nesatiku, bet satiku viņas vecākus. Man bija iespēja apsveikt viņus ar meitas kārtējo panākumu – skaņdarba “No sirds uz sirdi” pirmatskaņojumu prestižā Melburnas koncertzālē. Uzzināju arī, ka Ella bijusi lieciniece briesmīgajiem uzbrukumiem ebreju hanukā Sidnejā…

 

Kad sarunājos ar Latvijas atbildīgo iestāžu personām par diasporas problēmām, nācies bieži dzirdēt viedokli, ka, piemēram, Eiropas latvieši ir vairāk paģēroši attiecībā uz Latvijas valsts atbalstu. Savukārt no Amerikas latviešiem biežāk dzirdams – “kā mēs vēl varētu palīdzēt?” Kā tu raksturotu šai ziņā Austrālijas latviešus?
Vairāk “uz Amerikas pusi”! Austrālijā sagaida ne tik daudz finansiālo atbalstu, bet, piemēram, skolotājus, kas atbrauc palīdzēt skolas bērniem, gaida korus un citus māksliniekus, kas atbrauc uz Kultūras dienām utml. Sagaida to Latvijas enerģiju! Un vēl – palīdzību ar informāciju. Par to runājām ar Latvijas jauno vēstnieci Samiju Šerifu. Ar viņu apspriedāmies par šobrīd tik aktuālo diasporas piedalīšanos vēlēšanās. Balsošana pa pastu Austrālijai ir pilnīgi nepiemērota, ir jādomā par iecirkņu organizēšanu. Ierašanās tajos ir vesels pasākums – mūsu pavalstniekiem tie ir gluži vai svētki, uz kuriem viņi ierodas labprāt un ar visām ģimenēm. Lūk, tam ir vajadzīgs Latvijas valsts atbalsts! Tas pats attiecas arī uz operatīvas un precīzas informācijas saņemšanu, lai tā būtu precīza un nekļūdīga. Un arī uz pasu staciju pieejamību.

 

Kāda, tavuprāt, ir dzīve Austrālijā, salīdzinot ar to laiku pirms gandrīz 30 gadiem, kad pārcēlies uz Latviju? Precīzāk gan jāsaka – uz Eiropu, jo 15 tavas dzīves gadi aizritēja Luksemburgā, kur strādāji Eiropas Savienības struktūrās.
Jāteic, Austrālija ir pavisam citāda, nekā tā bija, kad tur dzīvoju. Diemžēl – pārvērtusies uz slikto pusi. Sociālā dzīvē ir notikušas dramatiskas pārmaiņas, saasinājusies kriminālā situācija. Ļoti aktīvi demonstrējas palestīnieši, kuru kopiena ir ļoti plaša. Latvija ir maza paradīze! Jā, mums kaimiņos ir agresīvā Krievija, bet Austrālijā ir bažas par Ķīnu, kas sniegusi lielu ekonomisku “palīdzību”, nopērkot stratēģiski svarīgu ostu Austrālijas ziemeļos. 

 

Kā ir ar latviešu sabiedrības ataudzi Austrālijā?
Spriežot pēc latviešu skoliņu, deju kopu un koru skaita, - vēl esam dzīvi, dzīvojam. Īpašu patriotisma poti jaunieši saņem, kad atbraukuši uz Latviju, pabijuši Dziesmu svētkos. Lai šī ataudze turpinātos, tālajā Austrālijā, tāpat kā visur citur ārpus Latvijas, ir jābūt sajūtai, ka esam Latvijas piederīgie, ka esam vajadzīgi. Diaspora ir neatņemama daļa mūsu valsts un tautas – tas ik solī ir jādara tai zināms. Citkārt esmu novērojusi, ka diaspora ir pat patriotiskāka nekā Latvijas valsts  sabiedrība. To nedrīkst pazaudēt. Nedrīkst domāt, ka diaspora tikai dejo, dzied un cep pīrādziņus. Nē, viņi ir ieinteresēti, un viņi ir jāiesaista arī Latvijas politikā.

 

Vai un kādu tu sajuti attieksmi pret Valsts aizsardzības dienestu, kas diasporā aktualizēsies jau 2027. gadā?
Austrālijā nav obligātā karadienesta, tāpēc šis jautājums būs sarežģīts. Atkal jāsaka – daudz, ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kā Latvijas valsts viņus motivēs, cik lielā mērā būs ieaudzināts patriotisms. Piemēri ir tik dažādi – zinu Latvijas jauniešus ar krievu izcelsmi, kas nevairās pildīt savu pilsoņu pienākumu, un zinu gadījumus, kad diasporas jaunieši, vecāku mudināti, atsakās no Latvijas pavalstniecības, lai netiktu iesaukti. Man radies iespaids, ka mūsu Aizsardzības ministrija ir par maz skaidrojusi par to pozitīvo, ko jaunietis iegūst šajā dienestā, gan zināšanu jomā, gan vīrišķības skolā, gan iegūstot apziņu par patiesu piederību savai valstij. No Bruņoto spēku vīriem Austrālijā līdz šim viesojies tikai atvaļinātais ģenerālis Raimonds Grauba… Ceļš tāls, bet te ļoti tiek gaidīti Latvijas viesi, ne tikai no mākslas pasaules, bet arī politiski erudīti.

 

Savās ciemu dienās Austrālijā 2005. gadā pirmo reizi izdzirdēju vārdus “born again Latvian” un arī satiku vienu spilgtu pārstāvi – Angus Grantu. Latviešu un vācu ģimenes atvasi, kurš līdz 26 gadu vecumam veidojis savu karjeru  Austrālijas TV un latviešos nebija gājis. Kad dzīve sakārtota, sācis interesēties par savām latviešu saknēm, iemācījies latviešu valodu un pat sarakstījis lugu par Jāņu nakti… Bet galvenais – sapratis, ka būt latvietim ir tik forši!
Kā jau teicu – ir 20 + dalībnieku grupas, kas mācās latviešu valodu, jo izjutuši sevī latvietību. Līdzīgu bornagain arī es satiku Kraistčērčā, kungam bija 40 + gadi. Atbraucis uz Latviju, saticis radus, sajutis ģimeniskumu,  un viņā atdzīvojusies latvietība. Vēl vairāk – viņš atklājis, ka tēvs bijis leģionārs, turklāt no tiem vīriem, ko Vilis Jaunums izveda no Berlīnes. Es viņam zināju ieteikt Vinsenta Hanta vēsturisko grāmatu un priecājos, ka varēju atvērt vēl vienu lappusi viņa latvietībā. Šis stāsts man nav vienīgais.

 

Ar kādiem vārdiem tu aicinātu Austrālijas latviešus pārcelties uz Latviju?
Latvijā dzīve ir ļoti interesanta! Pirmām kārtām – ir četri gadalaiki. Latvija ir gana liela un gana maza, lai te būtu ērti dzīvot un baudīt dzīvi visā tās pilnībā. Vec­rīgā var aiziet uz klubiņu “Ala” un uzdziedāt “Še, kur līgo priežu meži”. Klubiņu izveidoja Austrālijas latvietis Kristaps Putniņš. Tas pats, kas Latvijā ražo sidru, kas ieguvis starptautiskas balvas. Un vēl – iedams pa Tērbatas ielu Rīgā, noteikti satiksi kādu Austrālijas latvieti.