Neviena no Latvijas universitātēm, arī LU, nav pasaules reitingu tūkstotī. Jūsu komentārs par to?

Mārcis Auziņš. Pirmām kārtām pats fakts, ka Latvijas universitātes nonāca pasaules reitingos, ir atzinības vērts – ceļš bija garš, un tas nebija vienkāršs. Tai laikā, kad radās doma, ka LU šajos rei­tingos jānonāk, neviena no Latvijas universitātēm tiem nekvalificējās. Tas bija nopietns un sistemātisks darbs, lai tur vispār nonāktu, un fakts, ka LU reitingos jābūt, nav apšaubāms. Taču – nevajadzētu pārspīlēt to vienu ciparu – to vie­tu, kurā nokļūstam, 100., 300. vai 500. Kad visas savas iespējas savelkam vienā ciparā, skaidrs, ka varam būt tikai kādā noteiktā reitinga segmentā. Proti, Latvijas augstskolas nekad nebūs pirmajā desmitniekā, ne pat pirmajā simtniekā. Izklausās pesimistiski, bet – minēšu vienu objektīvu, īpaši diasporai ļoti labi saprotamu faktu. Proti, savulaik kāda manas zinātnieka karjeras daļa aizritēja Kalifornijas Universitātē Bērklijā, un reiz es intereses pēc paskatījos, kāds ir gada budžets Bērklijai Dienvidkalifornijā un Stanfordai Ziemeļkalifornijā kopā. Ziniet, abu summārais gada budžets pārsniedz Latvijas valsts budžetu! Tātad – vismaz tas ir skaidrs, ka mums ir kādi resursu griesti, turklāt tas nebūt nav vienīgais, kas nosaka universitāšu spēju ierindoties pasaules reitingu augšgalā. Bet tas, ka iespējas ir, tas ir noteikti. Tartu Universitāte ir ap 300+ vietu un ir pieņēmusi plānu, ka 350. vieta ir iespēju robeža, rēķinoties ar viņu resursiem, ar vēsturi u.c. LU tikt līdz 300. vietai būtu absolūti reāli.

Kad sāku strādāt Latvijas Universitātes rektora amatā, man bija liela pārliecība, ka mērīt universitāšu kvalitāti pēc reitingiem ir labi, jo īpaši, ja tās ir zinātņu universitātes. Tie rādītāji, pēc kuriem veido pasaules universitāšu rei­tingus, manuprāt, ir saprātīgi. Kolēģu, citu universitāšu rektoru reakcija bija pārsvarā negatīva, par argumentu minot, ka attiecībā uz Latviju tas nav piemērojams. Tāda pati bija arī Izglītības un zinātnes ministrijas reakcija. Nu ir pagājuši daudzi gadi, un nevienam nav šaubu, ka reitingi ir vajadzīgi. Starp citu, sadarbojoties ar Latvijas Avīzi, pēc LU fonda iniciatīvas astoņu gadu garumā veidojām Latvijas universitāšu reitingus. Pamazām nonācām pie tā, ka tagad, Latvijā esot četrām zinātnes universitātēm un universitātēm ar citiem uzdevumiem, esam nonākuši pie universitāšu klasifikācijas atbilstoši to mērķiem.

LU fondā ir izcili sakārtotas lietas, kas saistās ar birokrātiju – pret ko Valsts prezidenta līmenī valstī cīnāmies.

M. A. Redziet, kur ir iedarbināta birokrātiskā mašinērija, noteikti sākas problēmas. Tas, ka noteikta sistēma un kārtība ir vajadzīga, - bez šaubām. Taču problēmas rodas tai brīdī, kad sistēmā, kurai jāgādā, lai process normāli notiktu, priekšplānā izvirzās nevis mērķis, kas jāsasniedz, bet paša procesa regulēšana. Jebšu – kad regulēšana gūst pārsvaru, process pārstāj eksistēt. Milzīgās organizācijās, kā piemēram, Eiropas Savienība, bez birokrātijas neiztikt, bet zinātnē bieži vien rodas pārdomas, vai process nav pārlieku birokratizēts. Minēšu kādu piemēru. Strādāju pie kāda projekta, ko finansē NATO, kur nu vēl nopietnāka! Projektu nācās pagarināt par pusotru gadu, un to izdevās sakārtot ar vienu tālruņa zvanu. Kavēšanās iemesls bija kovida laiks, kad lietas nesekmējās tik gludi, proti, epidēmija neļāva mums laboratorijā strādāt. Pagarinājuma sakārtošana notika ļoti vienkārši – piektdienas vakarā uzrakstīju projekta pārraugiem lūgumu to pagarināt, pirmdienas rītā saņēmu pozitīvu atbildi. Neticami! Šis nav vienīgais piemērs – drīz pēc tam līdzīgi notika ar Eiropas Kosmosa aģentūras projektu. No pārraugiem Nīderlandē pat saņēmu piedāvājumu palielināt piešķīruma summu. Tad saproti, ka pasūtītājam interesē rezultāts. Un tā būtu jābūt it visur! Tātad var būt birokrātiskas institūcijas, kas vērstas uz rezultātu.

Saprotu, būtu naivi domāt, ka, ja ar šādām un līdzīgām problēmām vērsīsimies pie nozares ministra vai pat premjerministra, viņš teiks – jā, rīt visu mainīsim! Pamazām, atkārtoti “pilinot”, varētu gan notikt. Bet varētu arī būt, ka man nav taisnība… Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka, sistemātiski un pacietīgi darot, var mainīt lietas uz labo pusi.

LU fondam ir izaicinājums veicināt zinātniskos darbus, lai  līdz 2050. gadam Latvijai būtu pirmais Nobela prēmijas laureāts.  Tas sagādātu plusus arī LU iespējai pacelties līdz augstākai vietai pasaules reitingā. 

M. A. Pavisam noteikti Nobela prēmija ir augstas kvalitātes rādītājs, pats augstākais, kas šobrīd ikvienā pētniecības nozarē, lai tā būtu matemātika, fizika, ķīmija, bioloģija u.c., Latvijai ir sasniedzams. Mēs ļoti gribētu, lai šādi izcilības piemēri būtu Latvijas Universitātei. Skaidrs, ka pat lielākās pasaules universitātes nevar būt izcilas visos virzienos. Mums ir jāsaprot, kuri virzieni būtu mūsējie. Skaidrs arī, ka, rēķinoties ar mūsu valsts ierobežotajiem resursiem, izvēle ir ierobežota. Ja, piemēram, manis pieminētā Kalifornijas universitāte izvirzītu mērķi būt vadošā, teiksim, šobrīd aktuālajā mākslīgā intelekta attīstībā, piesaistot darbā pasaules vadošos prātus, Latvijā tas būtu grūti. Bet viens ceļš mums ir, pirmkārt, identificēt, atklāt ģeniālus cilvēkus Latvijā vai tādus citur pasaulē mītošus latviešu izcelsmes cilvēkus, kuriem ir papildu motivācija – būt savā zemē un šeit attīstīt savu pētniecību. Un, otrkārt, nodrošināt viņiem visas iespējas panākumiem. Piezīmēšu – atbrīvojot no pastāvošās birokrātijas, ar to domājot – palīdzēt viņam ar to tikt galā. 

Ar šo Nobela prēmijas laureātu saprotam arī viņa simbolisko nozīmi – pat ja viņš nesaņems Nobela prēmiju, izskanēs Latvijas vārds. Šīs prēmijas jēga nav ne sprints, ne maratons, turklāt piešķiršanā ir arī zināms subjektīvisms. Lielo pasaules universitāšu spēkos ir arī iespējas promotēt jeb virzīt savus cilvēkus. Mūsu mērķis ir panākt, lai mūsu cilvēki “spēlētu vienā līgā” ar pasaules izcilībām. Veiksmes gadījumā prēmija ir iespējama. 

Esam nonākuši pie jautājuma par ieguldāmajiem resursiem jeb, vienkārši sakot, par naudu. Visticamāk tuvākajā nākotnē nenāksies teikt, ka nu gan mūsu valstī zinātnei piešķirts gana daudz naudas… Būs vien jākultivē mecenātisms un visiem spēkiem jāpiesaista cilvēkus, kas gatavi ziedot. Vai šādu cilvēku, kas ir bagāti un gatavi ziedot zinātnei, ir gana?

M. A. Protams, zinātnei pieejamais finansējums no valsts un dažādiem fondiem varētu būt lielāks. No otras puses, situācija nav tik bezcerīga, kā brīžam varētu likties. Līdzekļi, kas pieejami finansēšanas avotos ārpus Latvijas, tostarp Eiropas Kosmosa aģentūra, Eiropas Aizsardzības fonds, struktūrfondi utt., ir pieejami un to ir gana daudz. Mecenātisma loma ir cita – cerēt, ka mecenāti, lai cik dāsni viņi būtu, spētu aizstāt šo lielo naudu, nav un nevar būt risinājums. Neapšaubāmi tas ir risinājums tad, kad ziedojumi ir atbalstoši mērķēti dažādām prioritātēm, kuras es nosauktu par “trakām” pozitīvā nozīmē vai revolucionārām. Iepriekšminētie fondi tādiem ar finansējumu, visticamāk, neriskētu, uzskatot tos par riskantiem. Bet – tikai šādi var sagaidīt  kādu negaidītu rezultātu! Te, lūk, privātais jeb mecenātu pienesums var būt īsti vietā, lai atbalstītu novitātes. Par piemēru minēšu aktuālos start-up projektus. Skaidrs, ka vairums no viņiem nekļūs par lieliem un pārtikušiem biznesiem, bet – tie ir atbalstīšanas vērti. Neviens nevar prognozēt, kurš no tiem tomēr kļūs par lielu eksportspējīgu biznesu un Latvijas ekonomikas nākotnes balstu. Tātad tomēr ir jāriskē un jāiegulda, un tieši šajos riskantajos projektos mecenātu pienesums ir neatsverams, un tam ir pozitīvi piemēri. 

Vai mecenātu skaits pieaug?

M. A. Jā! Šai gadā ir piesaistīts visvairāk mecenātu Fonda pastāvēša­nas vēsturē. Sākotnēji Fonda galvenie atbalstītāji bija mūsu tautieši Rietumos, kas arī skaidrs, jo tur mecenātisma tradīcijas ir senas un izkoptas. Turpinājās mecenātisms, kas sākās pirmskara Latvijā, tostarp ziedoja gan tie, kas nonāca trimdā, gan viņu pēcteči – ar domu, ka tad, kad Latvija kļūs neatkarīga, viņu ziedojums tiks īstenots.

Bieži vien ziedojumu īstenošana izvērtās pavisam negaidīta. Piemēram, Austrālijas tautietis Jānis Priedkalns piedāvāja LU ziedot... savu auto! Ļoti vecu auto, ko nopircis 1956. gadā. Zilu Ferrari! Pasaulē tādu esot tikai daži. Drīz pēc tam kādā pieņemšanā pie ASV vēstnieces, kur bija arī daži senatori, uzzināju, ka to gadu zils Ferrari ar noteiktu ātrumkārbu un citiem rādītājiem ir ļoti, ļoti dārgs auto. Nauda pēc pārdošanas bija nozīmīgs ziedojums Fondam.

Jūsu Fonda mecenāti ir arī latviešu izcelsmes vīri Amerikā – Džons Medveckis, Pīters Ragaušs, Andris Zoltners….

M. A. Runājot par Džonu Medvecki – LU Fonds nebūtu tapis bez viņa atbalsta. Viņš 2012. gadā juridiski reģistrēja fondu Friends of the University of Latvia, sakārtojot tā atbalstītājiem nodokļu atlaižu iespējas ASV. Un vēl – kad biju LU rektors, Džons, būdams Latvijā, izteica vēlēšanos tikties ar potenciālajiem ziedotājiem – Latvijas uzņēmējiem sadarbības sarunās par biznesa inkubatoriem jaunajiem uzņēmējiem. Viņš nāca klajā ar priekšlikumu pievienot simt tūkstošus eiro no savas puses, ja Latvijas ziedotāji noziedos tādu pašu summu visi kopā. Stāsta interesantākā daļa seko – kad mūsu ziedotāji, cik nu kurš, bet bija gandrīz šo summu ziedojuši, Džons iedeva jau iepriekš sagatavotu čeku par simt tūkstošiem. 

Mani vienmēr ļoti aizkustina šo ziedotāju vēlme sekot savu stipendiātu turpmākajam ceļam kā zinātnē, tā vispār dzīvē. Šie ir jauki, cilvēciski kontakti, ko ļoti novērtē mūsu jaunieši, pārņemot arī to personības starojumu, ko ieguvuši no saviem labvēļiem un kas varbūt arī ir viņu finansiālās veiksmes pamatā.

Vai Latvijā, augot cilvēku turībai, parādās arvien jauni mecenāti?

M. A. Pavisam noteikti, dažkārt gluži negaidīti. Piemēram, Indexo, jaunā banka, kuras īpašnieks ir Valdis Siksnis. Banka ir saņēmusi Eiropas licenci un sākusi veiksmīgu darbību. Valdis Siksnis, iesaistoties mūsu Fonda projektā par Nobela prēmijas laureātu, noziedoja savas akcijas ar tā brīža nominālo vērtību 200 tūkstoši eiro, izvirzīdams stimulējošu noteikumu – Fonds tās nedrīkst pārdot piecus gadus – ar perspektīvu, ka pēc šiem gadiem akciju vērtība būs vismaz viens miljons. Kaut kas tāds ir pirmo reizi LU Fonda vēsturē, tātad – ir iespējamas pavisam jaunas un mūsdienīgas iniciatīvas.

Jums pašam nule nākusi klajā jau otrā grāmata neilgā laikā – tā saucas “Kā dzīvot labu dzī­vi.” Ik pa gabaliņam lasu jūsu iepriekšējo grāmatu “Flirts ar patiesību”… Jūs atrodat laiku rakstīt, jūs arī meditējot. Un tam visam pietiek laika?

M. A. Laika nav nekad! To stāstu saviem bērniem, saviem studen­tiem, un lai arī tas izklausās triviāli, tā ir svēta patiesība. Runa ir par to, kādas ir prioritātes, ko darīt un ko nedarīt. Ko ieraugi kā savu labāko iespēju, kam laiku tērēt. Par medi­tāciju – redziet, sēdēt un pusstundu vai stundu meditēt nebūt nenozīmē tērēt laiku. Gluži otrādi – tas ir vei­ds, kā iegūt laiku, iegūt to mierīgo skatu uz pasauli, kas palīdz mierīgi pieņemt lēmumus. Tai skaitā – lēmumu par sava laika izmantošanu.

Mecenātu vidū ir Fonda ilgga­dējs un uzticams biedrs - Friends of the University of Latvia, kas apvieno Amerikas latviešus. Bet Latvijā?

Laila Kundziņa. Latvijā ilggadējākais ir Ināras un Borisa Teterevu fonds, kuru vārdā arī esam nosaukuši rododendru šķirni – “Teterevi Latvijai”. Pateicoties viņu atbalstam, dārzs ar katru gadu top vizuāli pievilcīgāks, piemēram, aizvadītajā gadā noslēdzām investīciju projektu 400 tūkstošu eiro vērtībā, kas ieguldīta laistīšanas iekārtās. Paši jokojam – tā ir nauda, kas ierakta zemē! Nopietni runājot, pēc rūpīgi saskaņota plāna, tā ir vadāma ar datorprogrammu, notiek pārdomāta laistīšana, turklāt piemērota katram augam. Proti, cits “mostas” piecos no rīta, citam patīk, ka to palaista vēlāk. Īpaši svarīgi tas ir pirms rododendru ieziemošanas. Kopš 2013. gada Teterevu ieguldījums Fondā ir pusotrs miljons eiro.

Kā, strādājot šai darbā, tu vēro un vērtē mecenātisma gaitu Latvijā?

L. K. Ar katru gadu kļūst labāk. Latvijā ir tendence atbalstīt tos, kuriem sāp, kuriem vajag gluži praktisku palīdzību, īpaši sli­miem bērniem, savukārt mecenāti no ārvalstīm novērtē investīcijas izglītībā. Ir, piemēram, divas stipendijas – vienu atbalsta Pīters Ragaušs, uzņēmējs un Latvijas Goda konsuls Teksasā, dodot atbalstu diviem studentiem no Latgales, kuriem nepietiek naudas, lai uzsāktu studijas LU. Ir arī “Rēzeknes stipendija”, ko piešķir Latgales latviete, kas ieprecējusies Amerikā, - Gunta Sandmayer. Guntas vecāki ir LU absolventi. Viņa atbalsta studentus tieši no Rēzeknes. Lēnām arī pašmāju mecenāti sāk saprast – ja neieguldīsim attīstībā, allaž būsim ugunsdzēsēju lomā.

Kā par to visu uzzin plašāka sabiedrība?

L. K. Stāstām savus stāstus! Ik pa laikam sanāk kopā pētnieki un stipendiāti, stāsta, ko paveikuši un kā to pavēstījuši sabiedrībai. Piemēram, dodoties uz Latvijas Radio raidījumu “Zināmais nezināmajā” u.c. Jā, akadēmiski skolotie cilvēki mēdz arī runāt akadēmiskā valodā, pozitīvs izņēmums ir Mārcis Auziņš, kurš tiešām prot saprotamā valodā pastāstīt par sarežģītām lietām. Katrs stipendiāts ir sava veida vēstnieks, kas savā lokā stāsta par viņam dāvāto iespēju.

Kā jūs atrodat un motivējat mecenātus? Zinu, ka viens no veidiem ir tava un tavas komandas ierašanās latviešu mītnes zemju sarīkojumos, jebšu nekas, ieskaitot lielo politiku, nevar aizstāt personiskos kontaktus.

L. K. Tiešām – ikreiz dodamies uz ārzemju latviešu Dziesmu svētkiem un citām norisēm, kur pulcējas tautieši. Pateicoties anonīmam ziedotājam, kas piešķīra 70 tūkstošus eiro, uz Dziesmu un deju svētkiem Toronto aizvadītajā vasarā ieradāmies ne tikai mēs, Fonda ļaudis, bet arī LU kora “Aura” piecdesmit dalībnieki. Vēl arī “aizvedām” komponistu Raimondu Tigulu un viņa mūziku. Ziedotājs bija Latvijas latvietis.

Jāteic, galvenais ir noturēt esošos ziedotājus, kuru skaits kopš 2004. gada sasniedzis četrus tūkstošus – gan privātpersonas, gan uzņēmumi. Turklāt ir arī ap 400 ziedotāju, kas LU absolventu kopāsanākšanas reizē noziedoja nelielas naudas summas. Tātad saredz tam jēgu. Svarīgi ir arī regulāri informēt ziedotājus par to, kur nauda ieguldīta. Divreiz gadā sūtām stipendiātu atskaites un aicinām mecenātus uz projektu atskaišu semināriem.

Kā tapa LU fonds, kurš teica pirmo vārdu?

L. K. Ideja pieder savulaik LU rektoram, profesoram Ivaram Lācim. 2004. gadā stājās spēkā jauni likumi attiecībā uz biedrībām un nodibinājumiem, un LU fonds tapa par nodibinājumu. Līdz ar to ziedotās stipendijas, kas nāca, piemēram, no Amerikā mītošās Latvijas pirmā Valsts prezidenta mazmeitas Annas Čakstes, no Austrālijas/ Anglijas mecenāta Gunta Bērziņa u.c., izmaksāja Latvijas Universitāte. Tika nodalītas kompetences – LU nodarbojas ar studiju organizēšanu un saviem īpašum­iem, bet ziedoju­mu vākšana nonāca Fonda kompe­ten­cē.

Nozīmīga loma ir mūsu goda konsuliem visā pasaulē. Jau minētais Džons Medveckis, 2012. gadā ieradies Rīgā uz goda konsulu tikšanos Ārlietu ministrijā, atnāca uz LU, lai tiktos ar Universitātes vadību. Viņš arī ierosināja, ka Friends of the University of Latvia, kam ASV ir attiecīgs statuss, saskaņā ar kuru Amerikas pavalstnieki var saņemt nodokļu atlaides, varētu iesaistīties LU fonda darbībā. Un vēl – mums ir lieliska sadarbība ar Latvijas vēstniecību Vašingtonā, un toreizējais vēstnieks Andrejs Pildegovičs ieminējās, ka būtu labi uzaicināt uz tikšanos latviešu izcelsmes uzņēmējus. Tā iepazināmies ar Pīteru Ragaušu, kurš šobrīd ir Friends of the University of Latvia valdes loceklis un kasieris. Brīnišķīgs kolēģis, ar kuru viegli sastrādāties. Ar viņu saskaņojam, cik naudas un tieši kādiem mērķiem sūtīt uz Fondu Latvijā. Viņš arī ikvienam ziedotājam uzraksta pateicības vēstuli. Šai pulkā ir Blumbergu ģimene, Krēsliņu ģimene, Rūšu ģimene, Zariņu ģimene, Šteinmaņu ģimene un daudzi, daudzi citi. Starp citu, daudzu no viņiem vārdā nosaukti, aug rododendri LU Botāniskajā dārzā. Ir arī Kris­tapa Morberga un Vilhelmīnes Petkēvičas vārdā nosauktie.

Esmu pamanījusi, ka mecenātu pulkam pievienojušies arī jaunākās paaudzes pārstāvji…

L. K. Jā, ir Mārtiņš Andersons no Sanfrancisko, ir Jānis Lielāmers no Otavas, Kanādā u.c. Bet, piemēram, māksliniece Guna Mundheim no Ņujorkas atbalsta ne tikai studentus, bet atrada par iespējamu ieguldīt jaunās LU akadēmiskā centra infrastruktūrā, proti, Rakstu mājā būs Gunas un Roberta Mundheim izstāžu zāle. To iekārtos par viņu ziedojumu, un tā nesīs Mundheimu vārdu.

Vai lielie miljonu ziedojumi ir anonīmi?

L. K. Lielākoties ziedotāji savu vārdu sabiedrībai netur noslēpumā.  Ar prieku varu pavēstīt, ka Latvijā lielākais ziedotājs ir SIA “Mikrotīkls”. Pateicoties uzņēmuma atbalstam, piemēram, projekts LU Astronomijas institūta tehniskai modernizācijai ir  devis iespēju nokļūt reitingu tehnoloģiju jomā no 150. uz 10. vietu pasaulē.  No ASV pienācis divu miljonu testamentārais ziedojums no Jurgenu ģimenes atbalstam centīgiem studentiem, no Kanādas – testamentārais ziedojums Žaņa Lappuķes piemiņai teoloģijas studentu atbalstam.

LU fonda mecenāts Mārtiņš Andersons

LU Fonda mecenāts Roberts Blumbergs

“Esmu regulāri un ilgāku laiku ziedojis Latvijas Universitātei, kā arī esmu bijis bezpeļņas atbalsta organizācijas Friends of the University of Latvia valdes priekšsēdis un valdes loceklis no paša šīs organizācijas sākuma. Mana motivācija ir, pirmkārt, pārliecība, ka izglītība ir viena no galvenajām atslēgām valsts attīstībai. Otrkārt, trīs no maniem vecvecākiem ir beiguši Latvijas  universitāti LU pirms Otrā pasaules kara. Tāpēc mūsu ģimene LU uztver ne tikai kā Latvijas attīstības garantu, bet pavisam personīgi. Arī mani vecāki – Gunārs un Ināra Blumbergi ir ziedojuši LU Fondam. Šo gadu laikā bijušas ir visai dažādas ieceres, kuras esam atbalstījuši. Esmu savulaik izveidojis diplomātijas stipendiju, esmu atbalstījis Latvijas Universitātes jaunos programmētājus, lai viņi varētu doties uz pasaules programmētāju sacensībām. Pēdējā desmitgadē atbalstu LU profesora Jurģa Šķiltera laboratoriju, lai rīkotu izcilības lekcijas, kurās uz Latviju uzaicinātu visnozīmīgākos dažādu nozaru pētniekus. Tam visam ir liela nozīme, lai Latvijas zinātni nostiprinātu lielajā pasau­les zinātnes apritē.”

Uzziņai

LU fonds dibināts 2004. gadā. Laila Kundziņa fondā strādā kopš 2008. gada. Darbības sākumā bija trīs projekti, kas administrēti no ziedojumiem, tagad – 67, t.sk. pētniecības projekti un izglītības projekti.

2024. gads bijis labākais gads LU Fonda vēsturē – saņemts vairāk par diviem miljoniem eiro ziedojumos, tostarp Friends of the University of Latvia ieguldījis 200 tūkstošus ASV dolāru.

2025. gadā LU fonds svinēs 20. darbības gadskārtu.