Kādas konferences atcerei
08.10.2024

Juris Lorencs

Šajā vasarā vienā no Rīgas antikvariātiem uzdūros nelielai grāmatiņai- “Latviešu tautas izredzes”. Ar apakšvirs­rakstu - “1990. gada 28. sep­tem­bra konference”. Izdevis apgāds “Zinātne”, metiens - 8000 eksemplāru. Pati grāmata ir konferencē nolasīto referātu apkopojums. Tās ievadā šī saieta organizators, LU Fizikas un matemātikas fakultātes docents Oļģerts Dzenītis raksta: “Latviešu tauta ir jāglābj! Tam jākļūst par mūsu domu, rīcības dzenuļu, praktiskās darbības alfu un omegu.” Nedaudz par pašu O.Dzenīti, kuru es labi pazinu jau no 1981. gada. Tolaik viņš studentiem lasīja vairākus augstākās matemātikas kursus, tostarp fizikālo procesu matemātisko modelēšanu. Stingrs, prasīgs pa­sniedzējs. Mēs, studenti, nezinājām, ka 1941. gada 14. jūnijā visa Dzenīšu ģimene – tēvs, māte un trīs bērni –  tika deportēti uz Sibīriju no Madonas apriņķa Bērzaunes pagasta. Mazajam Oļģertam tolaik bija tikai trīs gadi. Tēvs And­rejs Dzenītis, Bērzaunes pagasta galva, nošauts 1942. gadā. Mātei ar bērniem izdevās atgriezties Latvijā 1946. gadā. Traģisks, bet patiesībā tik ikdienišķs latviešu ģimenes dzīvesstāsts. Tādu ģimeņu bija tūkstošiem. Atmodas gados O. Dzenītis aktīvi iesaistījās Pilsoņu Kongresa un Tautas Frontes aktivitātēs. Atklāti sakot, par šo konferenci es jau biju aizmirsis. 1990. gads bija notikumiem bagāts. 4. maija Deklarācijas pieņemšana, neaizmirstamie Dziesmu un deju svētki, kuros jau saskatījām brīvās Latvijas rītausmu. Bet līdz tam vēl bija jāgaida. 1990. gadā mēs dzīvojām eiforijā un vienlaikus neziņā. Latvijā vēl uzturējās Sarkanā armija, priekšā bija 1991. gada janvāra barikādes un augusta pučs Maskavā. Robežas joprojām bija atvērtas, Latvijā turpināja ieplūst migranti no PSRS, faktiski kolonisti.

Zinot šos apstākļus, labāk izprotam konferences nosaukumu – “Latviešu tautas izredzes”.

Manuprāt, vienu no interesantākajam referātiem konferencē nolasīja pats Oļģerts Dzenītis- “Latviešu demogrāfiskās situācijas prognozes”. Ņemot vērā dažādu Latvijā dzīvojošo tautību dzimstības, mirstības un migrācijas rādītājus, kā arī iedzīvotāju vecuma struktūru, viņš bija izveidojis matemātisko modeli un ar tā palīdzību izrēķinājis iespējamo latviešu skaitu un īpatsvaru Latvijā nākotnē. Lūk, viņa iegūtie dati. Ja migrācija tiktu pārtraukta 1990. gadā, tad, pēc O. Dzenīša prognozes, 2000. gadā Latvijā dzīvotu 2 775 000 cilvēku, no kuriem 1 406 000 būtu latvieši (50, 7 % no visa iedzīvotāju skaita). Attiecīgi 2010. gadā latviešu skaits sasniegtu 1 452 000 (51, 6 %), bet 2020. gadā – 1 499 000 (52, 8 %). Savukārt Rīgā 2000. gadā dzīvotu 321 000 latviešu (35,1 % no pilsētas iedzīvotāju skaita), 2010. gadā- 325 000 (35, 7 %), bet 2020. gadā- 328 000 (36, 5 %). Gadījumā, ja migrācija uz Latviju saglabātos 1980. gadu līmenī, pēc O. Dzenīša aprēķiniem latviešu īpatsvars Latvijā 2020. gadā būtu noslīdējis līdz 46, 9 %, bet Rīgā – līdz 31, 5 %. Ja Padomju impērija 1991. gadā nebūtu sabrukusi, latviešu kļūšana par minoritāti pašiem savā zemē būtu tikai laika jautājums.

Un tagad salīdzināsim O.Dze­nīša prognozes ar šodienu. Saskaņā ar Latvijas Statistikas pārvaldes sniegtajām ziņām, 2024. gada sākumā mūsu valstī dzīvoja 1 872 000 cilvēku. No tiem 1 171 100 ir latvieši, kas atbilst 62, 6 % no valsts iedzīvotāju skaita. Tiesa, Rīgā latvieši joprojām ir mazākumā. Pilsētas iedzīvotāju skaits patlaban ir 605 300, no kuriem 282 100 jeb 46, 6 % ir latvieši. Tātad latviešu skaits gan Rīgā, gan Latvijā, salīdzinot ar 1990. gadu, kopumā ir samazinājies un diemžēl turpina samazināties. Vien­laikus latviešu īpatsvars valstī palielinās, tā ir stabila un noturīga tendence. Kā redzam, O. Dzenītis nespēja paredzēt notikumu attīstību Latvijā. Pierādījums tam, ka reālā dzīve ir daudzkārt sarežģītāka par matemātiskiem modeļiem. 1990. gada rudenī vēl nebija zināms, ka pēc gada Latvija iegūs reālu neatkarību un imigrācija apstāsies pavisam. Vēl vairāk – ka tā pagriezīsies pretējā virzienā. Daļa kolonistu pārcēlās uz Krieviju un citām bijušās PSRS republikām, Latvijā atgriezās neliels skaits latviešu no Rietumiem un Krievijas. 1990. gadā mēs vēl bijām pārlieku lieli ideālisti. Toreiz neviens nespēja paredzēt ne straujo dzimstības kritumu, ne iedzīvotāju aizbraukšanu darba meklējumos uz Rietumeiropu. Diemžēl Latvija ir pasaules rekordiste iedzīvotāju skaita samazinājumā. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis par 30 %, no 2 656 000 1991. gadā līdz 1 872 000 pašlaik. Šo procesu var salīdzināt vien ar kariem un mēra laikiem. Dažviet laukos un mazpilsētās sākušies neatgriezeniski procesi, kas attīstās paši pēc saviem likumiem. Jaunieši pamet dzimto vietu ne tikai darba meklējumos, bet arī tāpēc, ka Rīgā vai ārzemēs jau atrodas viņu draugi un skolas gadu mīlestības.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni, par 9, 2 % mazāk nekā 2022. gadā. Tas ir zemākais rādītājs pēdējo simt (!) gadu laikā. Labā ziņa ir tā, ka dzimstība latviešiem ir augstāka nekā cittautiešiem. No šiem 14 490 bērniem 11 407 jeb 79 % ir reģistrēti kā latvieši, 1 091 – kā krievi (7, 5 %). Interesanti, ka 194 bērni reģistrēti kā ukraiņi, acīmredzot viņi dzimuši bēgļu ģimenēs. Iespējams, krievu ģimenēs dzimušo mazuļu skaits varētu būt lielāks, jo ap 1 500 bērniem tautība nav reģistrēta, vecāki to nav vēlējušies darīt. Situācija šodien ir tāda, ka patiesībā mums būtu jāpriecājas par katru bērnu, kas nācis pasaulē Latvijā. Un par katru latvieti, kas izlēmis atgriezties tēvzemē. Pēc simt gadiem nevienu neinteresēs, kāds 2024. gadā bija valsts ārējais parāds, inflācijas procents vai iekšzemes kopprodukts. Neinteresēs, cik centīgi esam cīnījušies ar klimata pārmaiņām, glābuši no bankrota “Air Baltic” un mēģinājuši būvēt “Rail Baltica”. Nākotnes vēsturnieki meklēs atbildi uz jautājumu, kāpēc tik daudziem cilvēkiem Latvija nebija pievilcīga un perspektīva vieta dzīvei. Pašreizējā situācijā nav vainojama tikai valdība, naudas trūkums, nedrošā ģeopolitiskā situācija un netālais karš. Ir jāmainās cilvēku vērtību sistēmai, laikmeta garam. Bet šādas izmaiņas nav iespējams paredzēt vai izrēķināt matemātiski. Tās lēnām briest un veidojas tautas dzīlēs, līdz piesaka sevi un sāk darboties līdzīgi jaunai Atmodai.