Ziemeļkalifornijas latviešu biedrība (ZKLB) svin 75. gadskārtu, un jau piecpadsmit gadus biedrības dzīvi nevaram iedomāties bez Unas un Kārļa Veilandiem. Aizejot uz jebkuru pasākumu Sanfrancisko latviešu namā, noteikti satiksim Unu, Kārli un viņu meitu Loti – visus trīs darbīgus, aizņemtus, bet arī smaidošus un gatavus atrisināt jebkuru problēmu.

Una un Kārli, šobrīd patiesi varam jūs dēvēt par Ziemeļkalifornijas latviešu kopienas stiprajiem balstiem. Abi esat dzimuši un auguši Latvijā. Kādi ceļi pirms piecpadsmit gadiem jūs atveda uz Sanfrancisko apkārtni?

Kārlis. Darbs, darbs! Latvijā savulaik strādāju ASV uzņēmuma Latvijas filiālē, bet 2010. gadā kompānija nolēma filiāli slēgt. Mums, deviņiem kolēģiem pateica, ka jāsapako savas somas un jābrauc strādāt uz Ameriku. Tā mēs te ieradāmies 2010.gada 26.novembrī, tieši Pateicības dienā.

Una, tev Latvijā bija darbs, sakārtota dzīve,  bet kāda tev likās ideja pārcelties uz ASV?

Una. Mana pirmā sajūta bija – jā, darām! Jau iepriekš, studiju gados, biju pavadījusi Amerikā vasaru strādājot, un man viss patika un likās ļoti interesanti.  Sajutu, ka Amerika ir vieta, kur es gribētu padzīvot un pastrādāt kādu laiku. Kad nāca šis piedāvājums, biju bērna kopšanas atvaļinājumā, Lotei bija apmēram pusgads. Likās – ja Amerikā iedzīvoties nesanāks, ir taču visas iespējas atgriezties un turpināt iesākto dzīvi. Bija arī zināma drošības sajūta, jo braucām deviņas ģimenes, kopā kādi trīsdesmit cilvēki.

Tātad – esat nupat ieradušies, Kārlis jaunā darbā, Una mājās ar mazu bērniņu. Kā notika pirmā iepazīšanās ar latviešu sabiedrību?

Una. Kārlis jau kopš bērnības ir dziedājis koros un pabeidzis mūzikas skolu, un viņu paaicināja braukt uz Sanfrancisko dziedāt latviešu korī. Kārlis  arī tūlīt atsaucās. Kori bija sameklējusi mūsu draudzene Māra Linde, kas pārcēlās kopā ar mums visiem. Tolaik nevarēju iedomāties, ka es būtu spējīga dziedāt korī, bet vēlāk atklājās, ka visi var dziedāt, un nu jau labu laiku arī dziedu Ziemeļkalifornijas latviešu korī, altos.

Kārlis.  Pirmais pasākums, ko šeit apmeklējām apmēram mēnesi pēc ierašanās, bija latviešu skolas Ziemassvētku eglīte. 

Una.  Jā gan, daudzi, kam bija mazliet vecāki bērni, kā Mārai Lindei, uzreiz iesaistījās latviešu skoliņā. Pirmo gadu mēs uz latviešu pasākumiem Sanfrancisko braucām vairāk kā apmeklētāji. Tomēr drīz vien komponists Gio Saule mūs ievilka dziedāt viņa ansamblī, un tad jau sākām piedalīties pasākumos.

Kāda jums, jaunpienācējiem, likās Sanfrancisko latviešu sabiedrība?

Una.  Man liekas, ļoti palīdzēja, ka mēs abi Latvijā darbojāmies studentu korporācijās. Bijām pieraduši un pieredzējuši kopienu un sarīkojumus, kur ir visu paaudžu cilvēki. Mums nelikās jocīgi, ka ieradāmies tādā kā “kultūras namā”, kur darbojas kungi gados un dāmas šiverē pa virtuvi, kur paši uzstājas un paši visu dara priekš sevis. Kaut arī katrs latviešu nams Amerikā ir nedaudz citāds, tomēr to kopienas sajūtu mēs ātri vien noķērām. Satikām arī vietējos korporāciju biedrus un uzreiz atradām arī kopējus draugus vai paziņas. 

Kārlis.  Abi esam studentu korporāciju biedri. Korporāciju princips ir tāds, ka biedri, neatkarīgi no tā, kur viņi satiekas, neatkarīgi no vecuma, vienmēr cits citu  uzrunā uz “tu”. Būdams korporācijas biedrs, varu ieiet jebkurā korporācijā jebkurā pasaules malā, un sajūta būs tāda, it kā mēs viens otru labi pazītu un nekad pat nebūtu šķīrušies. Satiekot cilvēkus ar korporācijas krāsām − Aldi Simsonu (tolaik ZKLB priekšsēdis), Gvido Bergmani (bijušais ZK latviešu draudzes priekšnieks) un Andri Ramānu, mums uzreiz izveidojās draudzīga  saruna.

Jūs piederat arī ZK latviešu luterāņu draudzei, kur tajā laikā par mācītāju kalpoja Kārlis Žols, pašreizējais Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) arhibīskaps. Kārlis (Veilands) tagad ir draudzes priekšnieks, un Una vairākus gadus veidoja un rediģēja draudzes izdevumu Zelta Vārtu Vēstis. 

Una.  Latvijā piederējām Torņakalna draudzei, un apmeklēt draudzes pasākumus un dievkalpojumus  likās loģisks turpinājums. 

Kārlis. Sākumā bijām tikai apmeklētāji. Gadījās, ka bijušais draudzes priekšnieks Gvido Bergmanis pirms kāda pasākuma man pienāca un teica, ka es jau laikam māku  savilkt vadus tā, lai mikrofons skanētu. Nu, slēdzu es tos mikrofonus vairākas reizes, līdz mācītājs Kārlis Žols man pajautāja, vai es negribētu stāties draudzē un draudzes valdē. Tajā brīdī atbildēju: “Jā!”, domādams, ka tas tikai uz kādu gadu. Bet tagad, trīspadsmit gadus vēlāk, 2014.gadā kļuvu par draudzes priekšnieka vietnieku, bet 2017.gadā mēs ar Gvido apmainījāmies vietām, un es kļuvu par draudzes priekšnieku. Vēlāk tiku ievēlēts arī LELBA pārvaldē, kārtējo reizi teicu “Jā!” un darbojos tajā paralēli visam pārējam trīs gadus. 

Una, ap to pašu laiku, tu iesaistījies ZKLB valdē.

Una.  ZKLB valdē esmu no 2012.gada, kad tu mani un Māru Lindi uzaicināji tajā iestāties. Atnācām un arī palikām. Sākotnēji pārņēmu Informācijas nozari, un to vadu joprojām, pēc tam pievienojās sekretāres amats, arhīva pārzināšana un citi pienākumi.

Neviens sarīkojums Sanfrancisko nav noticis bez jūsu abu piedalīšanās. Kārlis joprojām “velk vadus”un Una, liekas, pārzina itin visu.

Una.  Sarīkojumu rīkošana man vienmēr patikusi, un to daru labprāt. Jau pirmajos gados sākām rīkot balles, un mums izveidojās laba darba grupa. Man vairāk padodas plānošanas darbi – budžeta aprēķini, tabulas, dienas kārtība. Negribu būt vadošos amatos, man vislabāk patīk strādāt “aizskatuvē”. Es gribu darīt, nevis teikt runas.

Tu arī esi izdarījusi milzum daudz – pārveidojusi un modernizējusi biedrības un draudzes mājaslapas, ieviesusi dažādus tehnoloģiskus jauninājumus, piemēram, tiešsaistes veidus, lai apmaksātu biedru naudas un ziedojumus, esi pārvaldījusi mūsu sociālos medijus. Ilgus gadus tu strādāji žurnāla Ziemeļkalifornijas Apskats redakcijā, biji redaktore ZK draudzes biļetenam Zelta Vārtu Vēstis. Tavā pārziņā ir epastu sarakste un pasākumu izziņošana Ziemeļkalifornijas latviešu kopienas cilvēkiem...

Una. Jau vairākus gadus esmu arī Amerikas latviešu apvienības - ALAs Revīzijas komitejā, kas nozīmē iesaisti plašā Amerikas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Paralēli tam visam darbojos ZK latviešu skolā. Ilgus gadus biju skolas administratore, un joprojām esmu skolas kasiere, bet meita Lote jau strādā par palīgskolotāju. Kamēr Kārlis bija diriģents, biju arī ZK latviešu kora administratore.

Tieši tā – kora ilggadējā diriģente Zinta Zariņa mainīja dzīvesvietu, un korim vajadzēja jaunu diriģentu! 

Kārlis. Tu pati kā ZKLB priekšsēde (domāts – Taira Zoldnere), man jautāji, vai es būtu ar mieru vadīt kori. Un ko es varēju atbildēt? Tāpat kā par pārējām lietām, teicu “Jā!”, atkal domādams, ka tas būs tikai uz kādu gadu. Kori sāku vadīt 2017.gadā, bet Latvijas Simtgades Dziesmu svētki bija jau pēc gada –  2018.gadā.

Ko nozīmē sagatavot diasporas kori Dziesmu svētkiem Latvijā? Varbūt, ka tava pieredze var iedvesmot kādu, kas vēl baidās vai šaubās.

Galvenais, visu uztvert ar veselīgu humoru. Sākumā man nebija nekādas nojausmas, kas man būtu jādara. Es neesmu kordiriģents, esmu pabeidzis bērnu mūzikas skolu Jelgavā. Jāsaka paldies manai vecākajai māsai, kura ir diplomēta kordiriģente, jo viņa man bija ielikusi pamatus, lai sadzirdētu kori un balsis. Nepretendējam uz Latvijas koru līmeni, bet es tomēr varu saklausīt, kad skan labi. Viens no lielākajiem izaicinājumiem,  gatavojoties Dziesmu svētkiem, bija koru skates un ieraksti, kas jāsūta uz Latviju. Tomēr saņēmām atbildi, ka viss labi, ka esam gatavi Dziesmu svētkiem. Mūsu koris var izdarīt ļoti daudz, tikai vajag atrast veidu, kā to panākt, un mēs to atradām. 

Man arī prieks, ka ZK koris turpināja dziedāt Laumas Akmenes un tagad dzied  Māras Lindes vadībā. Jūs abi šobrīd strādājat tehnoloģiju uzņēmumos Silīcija ielejā, bet cik daudz laika un enerģijas paņem darbs latviešu kopienā?

Kārlis. Tas ir kā vēl viens papildu darbs. Maizes darbs ir no pirmdienas līdz piektdienai, šad tad arī brīvdienās. Sestdiena, svētdiena – tad mums ir “latviešu darbs”.

Paralēli latviešu sabiedriskajai dzīvei, Ziemeļkalifornijā notiek arī vismaz divi  ikgadēji baltiešu kopienu pasākumi – Baltiešu pikniks vasarā un Baltiešu Ziemassvētku tirdziņš ziemā. Una, gan piknikā, gan it īpaši Ziemassvētku tirdziņā tu esi viena no galvenajiem latviešu pārstāvjiem. Bez tam tirdziņš notiek Latviešu namā, un tad vienmēr Kārlis ir klāt un raugās, lai viss noritētu gludi.

Una.  Abi šie pasākumi ir ļoti vērtīgi, jo tās ir reizes, kad mums pievienojas latviski nerunājošie sabiedrības locekļi. Mēs ar visiem iepazīstamies, aprunājamies, un bieži vien cilvēki sāk nākt un piedalīties arī citos latviešu pasākumos. Baltiešu pikniks bija jau sena tradīcija, kuram pievienojos  apmēram pirms desmit gadiem. Abos pasākumos sadarbojamies ar igauņiem un lietuviešiem, un mums ir ļoti draudzīga komanda. Vienmēr ir liels prieks un jauna enerģija, kad sanāk kopā darītāji no vairākām grupām. Tomēr mēs visi esam drusku piekusuši un ļoti meklējam jaunus palīgus un darītājus. It īpaši palīgi vajadzīgi Ziemassvētku tirdziņam, jo tas notiek mūsu namā, tātad latviešiem ir jāiznes lielākais darbu smagums. Pieprasījums no sabiedrības, arī no amerikāņu publikas ir milzīgs, un mums jāpārdomā, cik lielu pasākumu mēs iespējam sarīkot. Tomēr šogad tirdziņš būs, un būs arī Baltiešu pikniks. 

Kārlis.  Ziemassvētku tirdziņš, no mana viedokļa,  ir trīs vienā – ļoti daudz vadu jāizvelk, ļoti daudz galdu jāsaliek un ļoti daudz ēdiena jāsagatavo! Par to gan rūpējas draudzes Dāmu komiteja, bet es nesāju kastes pa trepēm augšā un lejā. 

Mūsu Sanfrancisko draudzes Dāmu komiteja, liekas, ir viena no spēcīgākajām Amerikā. Arī no lietuviešiem un igauņiem esmu dzirdējis, ka ir vērts nākt uz Latviešu namu, jo draudzes dāmas gatavo lielisku ēdienu. 

Vai jums ir palīgi?

Kārlis.  Palīgu vienmēr varētu būt vairāk. Bet es uz to skatos kā uz nelielu meditāciju. Piemēram, lai saliktu simt krēslus, es atbraucu dažas dienas iepriekš, izmēru attālumus un lēnā garā salieku tos krēslus. Pēc pasākumiem mums palīgi vienmēr atrodas.

Una.  Kārlis gan ir vienīgais, kas tā īsti saprot visu tehnisko aprīkojumu – skaņas, gaismas, mikrofonus. Tas ir grūts darbs, kam atrast aizvietotāju. Mums Sanfrancisko ir ļoti aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve, un tas arī ir lielākais izaicinājums, ka Kārlim jābūt klāt ikkatrā pasākumā.

Vai kādreiz neiestājas “sabiedrisko darbu nogurums”, kad gribētos to atstāt, aizmirst, nepiedalīties?

Kārlis.  Man patīk Otrais termodinamikas likums, kas, vienkāršoti runājot, pasaka, ka viss pasaulē reiz beidzas. Bet, vai tas notiks rīt vai parīt – to nevar pateikt.

Una.  Man darbu nogurums iestājas regulāri ik pa pieciem gadiem. Paiet kāds laiciņš, notiek atkopšanās, un tad sākas atkal jauns piecu gadu cikls. Mēģinu lēnām meklēt cilvēkus, kas pārņem dažas lietas, man tas arī daudzreiz izdodas, un visām lietām var atrast darītāju. Galvenais – nepazust, bet atstāt darbus kādam, kas saprot iepriekšējo pieredzi un var turpināt ar jaunām idejām un enerģiju. Saglabāt vēsturisko atmiņu man liekas ļoti svarīgi, jo tad paliek tāda laba sajūta, nododot lietas tālāk. 

Latviešu kopienas dzīve ir nozīmīga  jūsu dzīves daļa, un, droši vien, nevar veltīt tik daudz laika un enerģijas kaut kam, kas nesagādā gandarījumu. Kas ir tie brīži, kad ir prieks par visu, ko darāt?

Kārlis. Pēdējos gados man visvairāk patīk diena pēc pasākuma. Nupat mums bija lielā ZKLB 75 gadu jubilejas balle. Nākamajā dienā, kad vācām visu nost, varēju ar cilvēkiem mierīgi aprunāties – kas sanāca, kas nesanāca utt. 

Labi padarīta darba sajūta?

Kārlis. Vienkārši padarīta darba sajūta. Man patīk izdarīt lietas līdz galam.

Una.  Man, laikam, lielākais prieks ir par darbu komandā, gatavojoties pasākumam. Tieši sarīkojuma dienā ir daudz stresa, bet plānošanas process man patīk vislabāk. 

Kārlis. Katram mūsu sarīkojumam ir trīs posmi: plānošana, izpilde un – pēcpasākums. Pasākuma dienā abi ieslēdzamies “izpildes režīmā”, kas nozīmē, vienalga, kas notiek, mēs visu izdarām. Es zinu, ko darīs Una, viņa, savukārt, zina, ko darīšu es, un mēs viens otru netraucējam. Ja kaut ko vajag, tad tas ir lietišķi atrisināms. 

Una. Mēs ātri iemācījāmies, kā mums kā ģimenei operēt šajā izpildes posmā – kā tikt galā ar stresu, neizgāzt to uz otru, nestrīdēties. 

Jau pieminējām ZKLB 75 gadu jubilejas balli ar 135 viesiem, priekšnesumiem, siltām pusdienām, dejām, orķestri. Man likās, ka balle bija lieliska, un, galvenais, – jautra. Kādi bija jūsu, rīkotāju, iespaidi?

Una. Šai ballei bija nepieredzēti liela rīcības komanda. Katrs gan veica savu uzdevumu, bet bijām visi kopā, un tas ir liels gandarījums. Darbojās  Rīcības komiteja, Dāmu komiteja, atbildīgie par bāru un neskaitāmi palīgi.

Una un Kārlis (vienā balsī). Pateicoties daudzajiem darītājiem, mums visiem bija daudz vieglāk, nekā gaidījām un varēja būt! Visi skrējām ar “melnām mutēm”, un tomēr - ja skrien tik daudzi, tad katram tā mute ir “mazāk melna”. Prieks par to, ka visi rīkotāji, arī ļoti aizņemtā virtuves komanda tomēr paspēja ballē gan papriecāties, gan izdejoties. 

Kas ir darbs un latviešu sabiedriskā dzīve visā šajā jūsu dzīves dinamikā?  vai pietiek laika arī kādam vaļaspriekam?

Una. Mums ir kopīgs vaļasprieks – Civilās aizsardzības pasākumi mūsu vietējā Sanīveilas pilsētas kopienā. 

Kārlis.  Abi izgājām apmācību kursus par to, ko darīt ārkārtas situācijā, ja ir zemestrīces vai ugunsgrēki, vai vēl kas cits. Mani arī interesē radio amatierisms, un kursos atradās cilvēki, kas ar to nodarbojās. Tagad esmu mūsu pilsētā un novadā radioamatieris ārkārtas situācijām. Tas nozīmē, ja kaut kas slikts notiek, mani var izsaukt, un man ir  jābrauc kaut kur nodrošināt sakarus. Tie ir regulāri kursi, iknedēļas pienākumi un treniņi brīvdienās.

Veselā saprāta saglabāšanai nodarbojos arī ar triatlonu, kas ir skriešana, peldēšana un riteņbraukšana. Tas palīdz brīžos, kas visu pārējo darbu ir pārāk daudz, galva griežas. Ttad aizeju paskriet, un pie kāda trešā kilometra, galva atkal “atgriežas” atpakaļ. Jau astoņus gadus augustā piedalos sacensībās piekrastes pilsētiņā Santakrūzā. Rekordus sasniegt necenšos, man mērķis ir finišēt, un tas ir gana labi. 

Jūsu meitu Loti arī labi pazīstam mūsu sabiedrībā, jo,  liekas, Loti vienmēr ņemat līdzi uz Latviešu namu. Viņa gājusi latviešu skolā, tagad jau pati ir palīgskolotāja, un arvien biežāk redzam viņu, palīdzot sarīkojumos.

Kārlis.  Lote tajā namā īstenībā ir uzaugusi. 

Una.  Paši neapzinoties, esam viņai iedevuši to sajūtu, ka viņa grib palīdzēt. Ja es braucu uz Latviešu namu, Lote vienmēr saka: “Lūdzu, dod man darbu! Ko es varu palīdzēt? Es negribu vienkārši sēdēt.”  Dažreiz Lote palīdz draudzes dāmām, viņai ļoti patīk dekorēt, viņa ir ar mieru likt galdus, krēslus, darīt jebkurus darbus. Namā Lote bijusi no viena gada vecuma itin visas brīvdienas, un laikam viņa uztver to kā pašsaprotamu lietu – mēs visi kaut ko darām. Viņa grib būt noderīga.

Būt noderīgam – manuprāt, tas visvairāk raksturo jūs visus trīs kā ģimeni. Šobrīd pat grūti iedomāties, kāda būtu mūsu kopienas sadzīve bez darbīgās, enerģiskās un vienmēr optimistiskās Veilandu ģimenes. Jūs patiesi esat latviešu dzīves centrā Ziemeļkalifornijā.Ziemeļkalifornijas latviešu biedrība (ZKLB) svin 75. gadskārtu, un jau piecpadsmit gadus biedrības dzīvi nevaram iedomāties bez Unas un Kārļa Veilandiem. Aizejot uz jebkuru pasākumu Sanfrancisko latviešu namā, noteikti satiksim Unu, Kārli un viņu meitu Loti – visus trīs darbīgus, aizņemtus, bet arī smaidošus un gatavus atrisināt jebkuru problēmu.