Latviešu mūzejs no Rokviles dodas pasaulē
04.09.2024

Foto: Renāte Grāvere

Ligita Kovtuna 

ALAs mūzeja vadītāja Renāte Grāvere intervijā Ligitai Kovtunai
Šā gada pavasarī, kad ALA ģenerālsekretāre Marisa Gudrā darīja zināmu ALA valdes lēmumu apstiprināt tevi par Latviešu mūzeja direktori, P. Dajevskis teica: “Renātes stāsts ir fantastiska mutvārdu liecība, kas paver citu dimensiju par latviešu neatkarības centieniem. Mūzejs ir kā heritage center, kas kalpo ne vien kā vēstures atstāsts, bet ir arī mūsdienu un laikmeta sarunu veicinātājs, kas dod kontekstu un cerību.” Kā tas tev izdevies un kur smēlies savas zināšanas?

Esmu dzimusi Renāte Krieviņa, nācu pasaulē Rīgā, Sarkanā krusta slimnīcā 1944. gada 4. septembrī, tanī pašā datumā kā Kārlis Ulmanis. Ģimene nolēma atstāt dzimtene oktobrī, padomju kaŗaspēkam tuvojoties Rīgai. Tad sākās klejošana pa Vācijas ziemeļiem, kamēr nonācām Libekā, Artilērijas kazarmju nometnē. Maz ko atceros no Vācijas, kaut gan uzsāku tur bērnudārza gaitas un runāju vāciski. Sākoties izceļošanai, devāmies uz Filadelfiju, kur sāku pirmo klasi, nezinot ne vārda angliski. Bet klasē bija daudz citu latviešu skolēnu, un ātri vien visi apguvām šo valodu. Drīz tika bija nodibināta latviešu skola pie Sv. Jāņa draudzes, un tur nobeidzu 6. klasi, bez iespējām tai laikā kaut kur citur turpināt latviešu valodas mācības. Savas zināšanas par Latviju apguvu, pateicoties paidagogiem no brīvvalsts laikiem, kas pašaizliedzīgi upurēja savas sestdienas un svētdienas, lai pēc sūras darba nedēļas mācītu trimdas bērnus. Ar cieņu un mīlestību pieminu māc. Jāni Siliņu, Jāni Ratnieku, Alīdu Stērstiņu un Elzu Zanti, kas manī “iekala” gramatiku un Jāņa Endzelīna pareizrakstību. Turklāt es jau no agras bērnības biju liela lasītāja. Lasīju Brigaderi, Jaunsudrabiņu un citus klasiķus, un vēlāk, pusaudža gados, mani dziļi iespaidoja A. Grīna Dvēseļu putenis. Esmu divas reizes izlasījusi Mērnieku laikus un skaļi smējusies par aprakstītiem tēliem. Būs vēlreiz jāizlasa.

Pēc pamatskolas nobeidzu meiteņu latīņu vidusskolu Philadelphia High School for Girls, un 1966. gadā ieguvu bakalaura gradu Ņujorkas universitātē (New York University) polītiskās zinātnēs un starptautiskās attiecībās. Jau 1965. gadā biju apprecējusies ar Andreju Grāveri, audzinājām divas meitas, Liānu un Ilonu. Uzsāku darbu par nekustamo īpašumu mākleri.

Kad Latvija atguva neatkarību, radās vajadzība no ASV puses sagādāt tulkus grupām no Latvijas, kas brauca šeit uz dažādām apmācībām. Pieteicos un man laimējās izturēt pārbaudījumus sinchronā tulkošanā. Bija daudz un dažādi komandējumi kā ASV, tā Latvijā. Visnozīmīgākais bija tulkot prezidentam Guntim Ulmanim ANO 50 gadu dibināšanas atceres svētkos Ņujorkā. Bija iespēja redzēt daudzus valstsvīrus, piemēram, Klintonus, Kastro, Arafatu un citus, pat sarokoties ar Borisu Jeļcinu, gribi vai negribi! Jutos kā Pelnrušķīte pasakā. Šādi komandējumi lēnām apsīka, jo latvieši iemācījās angliski. Tagad esmu par vecu to vairs darīt.

Pārceļoties uz Vašingtonu 2016. gadā, iesaistījos latviešu sabiedrībā - kā draudzē, tā citās organizācijās. Kad uzņēmos palīdzēt Latviešu mūzejam pēc tā pārbūves un modernizēšanas un pēc direktores Lilitas Bergas negaidītās aiziešanas Mūžībā, biju sapratusi, ka man jāatslēdz durvis un jāieved apmeklētāji mūzejā, lai paši skatās un lasa. Tā tas gluži neizvērtās. Jo vairāk sastapu nācējus, jo labāk izpratu, ka ir vajadzīga daudz personīgāka pieeja šādai mūzeja apskatei. Informācijas mūzejā ir daudz, jo vēlamies stāstīt par mūsu tautu no akmens laikmeta līdz šodienai. Tāpēc sāku īsumā stāstīt par latviešiem pirms Bīskapa Alberta ierašanos mūsu zemē, parādot izrakumos atrastos priekšmetus un dažos teikumos izskaidrojot mūsu ļoti sarežģīto vēsturi. Pakavējos pie mūzeja vidējās daļas, kur uzburta lauku istaba 18. gadsimtā. Te arī savā stāstā pielīdzinu mūsu rakstu elementus citām kultūrām, kas bieži vien apmeklētājiem neienāk ne prātā. Stāstu par mūsu pirmo Tautas Atmodu 19. gadsimtā ar Dziesmu svētkiem un latviešu izglītības centieniem.

Lai apmeklētāji paši varētu iepazīties ar labi uzrakstīto saturu par šo mūsu agrīno vēsturi, ļauju viņiem mierīgi pavadīt laiku, lasot un pētot. Bet kad pāreju uz 20. gadsimtu, stāstu par savu ģimeni un tās likteni. Un tad atskārstu, ka stāsts atstāj pilnīgi citu iespaidu klausītājos. Gandrīz katrā bēgļu ģimenē stāsti ir visai briesmīgi un amerikāņiem gandrīz vai neticami. Vēršu uzmanību uz abām okupācijām, salīdzinot ar šodienas stāvokli pasaulē, stāstu, ka asiņainā vēsture varētu atkārtoties. Tad stāstu par savu piedzimšanu īsi pirms bēgšanas. Tas uzreiz piesaista visu uzmanību. Stāstu par Vācijas posmu bēgļu nometnēs un izceļošanu uz citām zemēm. Visbeidzot pāreju uz aprakstu par dzīvi padomju Latvijā un par latviešu centieniem pasaulē cīnīties par Latvijas neatkarības atgūšanu. Audiovizuālie materiāli mūzejā ļoti palīdz parādīt tieši, kā viss notika.

Tad nolēmu izveidot komandu, kas - līdzīgi - man varētu palīdzēt mūzeja ekspozīciju izskaidrot. Šai komandā šobrīd darbojas Jānis Apinis, kuŗš pirmos dzīves gadus auga Latvijā un tad piedzīvoja bēgļu gaitas; Helēna Vīksniņa, kas ASV uzaugusi un aktīvi piedalījusies demonstrācijās par Latvijas brīvību. Arī viņas brālis Pēteris Vīksniņš, kuŗš aktīvi darbojās Latvijas neatkarības demonstrācijās. Rita Laima Rumpētere-Bērziņa, kuŗa uzaugusi ASV un pavadījusi gaŗus gadus padomju Latvijā pirms atgriešanās šeit. Cenšos piesaistīt vēl citus šīm “Living History Tours”.

Mūzeja darbā esi iesaistījusi arī savu meitu Liānu un vēl pulku gados jaunāku domubiedru. Kas viņi ir un kā tas tev izdevās?

Visi teksti mūzejā ir angliski, tāpēc kopā ar meitu Liānu nolēmām, ka jārīko īpaši sarīkojumi cittautiešu auditorijai, kas iepazīstinātu ar dažādiem notikumiem Latvijas vēsturē un kultūrā, piemēram, gadskārtu svētkiem. Daudzi mūzeja apmeklētāji tieši lūdza, lai viņiem iepriekš paziņo par sarīkojumiem, kas varētu viņus interesēt. Līdz ar to ir izveidots gaŗš adrešu saraksts, kam sūtīt paziņojumus.

Par pirmo šādu svarīgu sarīkojumu izraudzījām 4. maiju, Latvijas otrreizējo neatkarības proklamēšanu 1990. gadā, t.s. balto galdautu svētkus. Bet kā to pasniegt tiem, kam zināšanas par Latviju visai vājas vai tādu nav nemaz? Nolēmu, ka visiespaidīgāk būtu ļaut runāt tiem, kas stāvējuši klāt  šai neatkarības atgūšanai. Uzrunāju četras personas, kas visas labprāt piekrita piedalīties.

Tad bija jautājums par to, kā vislabāk parādīt saistību ar tālaika notikumiem. Palēnām attīstīju tādu logatu, kuŗā ievietot šos liecinieku stāstus. Mans vēsturiskais apskats no 20. gadsimta sākuma ievadīja pirmo runātāju, Ritu Laimu, kuŗa dzīvodama padomju Latvijā tuvplānā, vērojusi pārmaiņas. Ritas Laimas stāstījums ļoti izsmeļoši izgaismoja noskaņu Latvijā. Otrā lieciniece bija Aija Celma-Evans, kas uzaugusi padomju Latvijā, tātad piedzīvojusi vēsturiskos notikumus. Aijas emocionālais stāsts par vecmāmiņas vēlēšanos redzēt atkal brīvu Latviju izraisīja ne vienu vien miklu aci. Tad Helēna Vīksniņa, augusi šeit brīvībā, dalījās ar saviem piedzīvojumiem demonstrācijās par Latvijas un Baltijas brīvību, kas atbalsojās pasaules presē. Bija arī Ūve Hodgins, kuŗas liktenis bija atrasties tieši aiz Andŗa Slapiņa un Gvīdo Zvaigznes brīdī, kad viņus nošāva. Lode, dodoties Ūves virzienā, nonāca kokā. Ar gāzmasku rokā Ūve atcerējās tā mirkļa bailes. Tik spēcīgus stāstus klausītāji nebija gaidījuši. Pēc šī sarīkojuma nāca ielūgums no vietējās vēsturnieku apvienības History Montgomery piedalīties ar šo programmu vēstures konferencē š.g. oktobrī.

Jūnija beigās – 29. un 30. datumā notiks tradicionālās Heritage Montgomery dienas, kuŗās iekļauts arī mūsu Latvian Museum . Programmā paredzētas ekskursijas gīda pavadībā, izstāde, aktīvitātes bērniem u.c. Ņemot vērā, ka mūzejs ir jauns, - kā tas izdevies?

Varbūt tāpēc, ka biju attīstījusi šādu citādu pieeju mūzeja darbam, ALA valde bija nolēmusi mani paaugstināt par mūzeja direktori. Man par priecīgu pārsteigumu uz šo 4. maija sarīkojumu ieradās ALAs ģenerālsekretāre Marisa Gudrā, kuŗa man joprojām ļoti daudz palīdz mūzeja darbā, īpaši ar technoloģijas lietām. Otrs pārsteigums - viņas paziņojums par šo godu – būt mūzeja vadītājai. Foto pat liecina, ka uz mirkli pilnīgi apjuku... Vēl arvien uzskatu, ka šo pagodinājumu īsti nebiju izpelnījusi.

Kā man izdevās mūzeja darbam piesaistīt meitu Liānu? Tas vienkārši notika! Liāna ļoti dziļi pārdzīvoja Lilitas Bergas pēkšņo aiziešanu, un viņa Lilitas piemiņu gribēja godināt ar labdarības sarīkojumu š.g. janvārī. Nāca talkā Liānas amerikāņu draugi, un meita ar savu draugu Dennis Hannon sarīkoja vakariņas 72 personām draudzes nama lielajā zālē. Bija dažādi latviski ēdieni, iespēja iegādāties grozus ar gardumiem, bija arī loterija ar interesantiem laimestiem: Ēvalda Dajevska skatuves mets, ko dāvāja dēls Pēteris Dajevskis, biļetes uz Dziesmu svētkiem Toronto, dāvanu kartes uz Captain Larry’s latviešu ēstuvi, rotas un citi priekšmeti. Vakars izdevās ar uzviju, ienesot mūzejam vairāk nekā $11,500. Nākamais šāds sarīkojums jau paredzēts 2025. gada janvārī.
Bet Liānai ir arī citas idejas. Viņa jau ir izveidojusi īpašu Facebook lapu, lai interesenti varētu izsekot visiem mūzeja notikumiem. Šī ir saite interneta vietnei https://www.facebook.com/share/dg9Ep9ZwtnuvBTxf/?mibextid=LQQJ4d Plānojam izstādes priekšlasījumus, arī vieglāka rakstura sarīkojumus, lai tikai iepazīstinātu sveštautiešus ar mūsu kultūru.

29. un 30. jūnijā Latviešu mūzejā bija divas pārpildītas dienas – mūsu mūzejs tika iekļauts Heritage Montgomery rīkotajā pasākumā, lai iepazīstinātu iedzīvotājus ar vietējo Amerikas vēsturi. Lūdzu, pastāsti par to!

Jūnija beigās mūzejs bija uzaicināts piedalīties mūsu apriņķa gadskārtējās Mantojuma dienās. Tādas notika pirms vairākiem gadiem, un šogad mēs atkal piedalījāmies. Biju nolēmusi uzrunāt visu latviešu sabiedrību Vašingtonas apkārtnē un lūgt palīdzību šo divu dienu sarīkojumu rīkošanā. Tā radās cieša sadarbība ar draudzi un citiem tautiešiem. Man bija vairāk nekā 40 palīgu, kas cītīgi strādāja, lai svētki izdotos. Abās dienās kopā ieradās aptuveni 150 apmeklētāju. Viņiem bija izvēle apmeklēt kādas 40 Amerikai nozīmīgas vēsturiskas vietas, bet mēs bijām gandrīz vienīgie, kam nebija tiešas saistības ar šādu vēsturi.

Sestdien, 29. jūnijā mūzeju atvēru jau 10:00, un apmeklētāji bija laicīgi klāt. Plkst. 12:00 oficiāli sākās Mantojuma dienas, un ļaudis ieradās vēsinātās telpās, lai baudītu mūsu sarūpēto. Pēc pierakstīšanās viņus sagaidīja Jāņu siers un saldskābmaize, bija sagatavotas norādes uz nodarbībām. Augšējā stāvā bija iespēja apskatīt skaistu dievnamu ar vienreizējiem vitrāžu logiem. Lielajā zālē bija dažādas izstādes: latviskas rotas, audumi, keramika, grāmatas par Latviju angļu valodā, ko “Laiks” mums dāsni dāvājis, tautiskie cimdi un to adīšanas māka, vainagu pīšana un citas apmācības. Bija arī grāmatas “The Rye Bread Marriage” autores ……. (!) runa un grāmatas parakstīšana. Varēja iegādāties rupjmaizi no Jāņa Melngaiļa. Pēcpusdienā mūzicēja ansamblis Sudrabavots ar senlatviskām dziesmām. 30. jūnijā dziedāšanas vietā bija tautas deju kopas Namejs ģenerālmēģinājums Dziesmu un deju svētkiem Toronto.
Tai pašā laikā lejas stāvā notika latviska olu krāsošana, iespēja uzzināt par ceļošanu uz Latviju un stends ar gardumiem – pīrāgiem, klinģeriem, Aleksandra kūkām, ābolkūkām, kūpinātām desiņām un kāpostiem. Apmeklētāji mielojās un baudīja nodarbības. Sarīkojums sekmīgi izdevās, jo daudzo palīgu viesmīlība dāvāja labsajūtu apmeklētājiem.

Mūzeja darbs turpinājās arī Toronto Dziesmu un deju svētkos. Ko tur darījāt?

Nākamajā nedēļā mūzeja darbs turpinājās Dziesmu un deju svētkos Toronto, kur mūzejam bija atvēlēts informācijas galds blakus LaPa mūzeja galdam. Šoreiz galvenais uzdevums bija stāstīt par jauno mūzeja ceļojošo izstādi, kas nu ir pabeigta un ko atklās Filadelfijā Valstssvētku sarīkojumā š.g. 16. novembrī. Izstādi tur varēs skatīt trīs nedēļas nogales, ieskaitot piektdienas vakaros: 16., 17. un 18. novembrī, 22., 23. un 24. novembrī un 29. un 30. novembrī. Interese par šādu izstādi bija liela kā Kanadas, tā ASV tautiešu vidū.

Lai īstenotu mūsu iecerēto uzdevumu – vēstīt pasaulei stāstu par Latviju, tās vēsturi un kultūru, radās doma izveidot un uzbūvēt ceļojošu izstādi, ko varētu pārsūtīt no viena latviešu centra uz nākamo. Ne visi latvieši, ne cittautieši varēs apmeklēt mūzeju Rokvilē, Merilandē, tāpēc tas ļoti svarīgi – mūzeju “pievest” klāt interesentiem. Šo projektu uzņēmās mūzeja ilggadējie darinātāji Pēteris Dajevskis un Ann Clausen, un to jau savā laikā bija iecerējusi nelaiķe Lilita Berga.

Izstāde, ko izstrādāja mūzeja līdzšinējā grafiķe JoAnne Yuzawa, atdarina mūzeja sienas paneļus, kas ievietoti uzstādāmos metalla rāmjos. Turklāt būs arī ekrāni, kuŗos rādīs un atskaņos to pašu, kas atrodas mūzejā. Šo lielo un nepieciešamo projektu izdevās ātri īstenot, un tagad to piedāvājam latviešu centriem. Būs zināmas prasības kā telpu, tā darbaspēka ziņā. Līdztekus būs lūgums centriem sadarboties ar vietējām organizācijām, lai arī tur varētu izstādi nogādāt un pasniegt plašākai auditorijai. ALA gatavo lūgumu pieteikties uz šo izstādi, lai varētu jau 2025. gada sākumā to laist pasaulē. Tuvāku informāciju var saņemt no manis, Renātes Grāveres – museum@alausa.org.

Darbs pilnā sparā turpinās. Ko sagaidīsim nākotnē?

Pārbraucu no Kanadas, un pēc divām dienām mūzejā ieradās 60 vietējo skolu skolotāji. Apskatījuši mūzeju, viņi teicās izlemt, kā vislabāk piesaistīt mūzeju mācību programmām attiecīgām vecuma grupām. Pēc aptaujas viņi paziņos savas vēlmes. Šāda iespēja nekad mums nav bijusi, un ir cerības, ka varēsim ko labu un nozīmīgu izveidot.

14. jūlijā ar pateicību pavadījām turpmākajās darba gaitās mūzeja mēcenātus – Latvijas vēstnieku ASV Māri Selgu un viņa dzīvesbiedri Mariku Selgu, kuŗi dažādos veidos atbalstījuši mūzeja darbību. Marika piestrādāja pie mūzeja interpretīvās pieejas izstrādes, un Māris ir arvien ar entuziasmu vedis valstsvīrus, diplomātus un draugus skatīt mūsu mūzeju. Šāds atbalsts ir devis lielāku degsmi būt par Latvijas sūtni pasaulē.
Runājot par turpmākiem sarīkojumiem, plānu ir daudz un, cerams, arī pietiks spēka tos īstenot. Ir domas par priekšlasījumiem, par izstādēm, par lustīgākiem sarīkojumiem, bet – nākotne rādīs!

Pavasarī nedēļu ciemojos Rīgā, kur piedalījos korporācijas Dzintra 100 gadu jubilejā. Man bija tas prieks tikties ar Laika redaktori Ligitu Kovtunu – turpmāk ar mūsu avīzes starpniecību varēsim misiju mūzejam vieglāk izpildīt, ziņojot par notikumiem plašākai lasītāju saimei. Ar saitēm Latvijā varēsim iekļūt Latvijas mūzeju pasaulē, kas pavērs vēl plašāku apsvārsni mūsu darbībai.