“Latviešu sabiedrība ir liela vērtība!”
11.03.2025

Ligita Kovtuna

Ar tevi iepazināmies, kad 2006. gadā pirmo reizi biju Gaŗezerā. Tu tolaik vadīji Klinklāva galeriju. Atceros, ar kādu degsmi strādāji un biji interesanta stāstītāja. Vai tava pamatprofesija ir saistīta ar mākslu?

Jā. Man ir vairāki grādi mākslas vēsturē. Savā laikā esmu vadījusi baltiešu mākslas galeriju “Astra” Čikāgas centrā, strādājusi par pētnieci antīko rotu veikalā, bijusi vēstures un mākslas vēstures skolotāja Gaŗezera Vasaras vidusskolā un kopš 2004. gada vadu Gaŗezera Klinklāva mākslas galeriju.

Kāds liktenis šobrīd ir Klinklāva galerijai, kur atrodas tās bagātības?

Kad tapa zināms, ka Kronvalda zāle nav vairs glābjama un tā būs jānojauc, es kopā ar maniem uzticamajiem palī­giem sapakoju mākslas darbus, lai tos saglabātu. Patlaban visa bagātība atrodas noliktavā ar temperatūras un mitruma kontroli kopā ar Grīna muzeja priekšmetiem – tautastērpiem un lietišķās mākslas objek­tiem – un apjomīgo Gaŗezera bibliotēkas grāmatu krājumu. Gaŗezera padomes paspārnē darbojas grupa, kura apsver domu par jaunu “kultūras centru”. Cerības ir!

Tavu sabiedrisko pienākumu loks ir bijis – un joprojām ir – ļoti daudzveidīgs. Savulaik darbojies trimdas arhīvu saglabāšanas jomā, tagad rīko ALAs ceļojumus uz Latviju un ārzemju latviešu jauniešu programmu “Pavadi vasaru Latvijā!” Pastāsti vairāk par to!

2015. gadā kopā ar Anitu Bataragu, toreizējo ALAs priekšsēdi, un Daci Melbārdi, toreizējo Latvijas kultūras ministri, izveidojām jauniešu prakses programmu. ASV universitātēs ļoti augstu tādas novērtē un piedāvā t.s. study abroad programmas. Gudrojām – ir žēl, ka nav piedāvātas iespējas latviešu izcelsmes jauniešiem piedalīties praksē Latvijā. Būdama GVV skolotāja, katru vasaru novēroju, cik ļoti patiesi jaunieši izjūt savu latvietību, savu piederību latviešu tautai, lai gan varbūt jau ceturtā paaudze dzimusi trimdā. Un ir gandrīz neiespējami, dzīvojot ārpus Latvijas, pilnībā izjust savu piederību valstij. Bet ir pavisam citādi, ja jaunieši pavada laiku Latvijā nevis kā tūristi vai ciemiņi, bet gan, strādājot mērķtiecīgā darbā. Šāds piedzīvojums rada citu perspektīvu – viņi pierāda sev, ka var strādāt un būt daļa no 21. gadsimta Latvijas valsts!  Kopš 2015. gada prakses programmā Latvijā ir piedalījušies 96 jaunieši. Seši jaunieši ir nolēmuši pārcelties   uz Latviju. Kopš 2021. gada ALA piedāvā arī prakses iespēja Latvijas iestādēs un latviešu organizācijās ASV. Es šo programmu vadu kopš 2023. gada.

Mans vislielākais gandarījums ir tas, ka ALAs izglītojošo ceļojuma programmas “Sveika, Latvija!” un “Heritage Latvia” dalībnieki satiek prakses jauniešus, kuri paši savā laikā piedalījās ceļojumā, jau kā gidus! 

Pati esi Gaŗezera bērns. Arī vīrs Imants, kurš Gaŗezera valdē ieņēmis vadošus posteņus, un meita Sarma, kura aizvadītajos gados bija Laika korespondente , rakstīja ziņas par dzīvi Gaŗezerā. Kā tas notika un kāpēc?

Es uzaugu Linkolnā, Nebraskā. Pirmajos emigrācijas gados Linkolnā dzīvoja daudz latviešu. Nebraska ir lauksaimniecības štats, kur vēsturiski imigrējušas dažādas eiropiešu grupas. Gan šis fakts, gan arī prezidenta Kārļa Ulmaņa pavadītie gadi Nebraskas universitātē Linkolnā droši vien bija sava veida pieturpunkts pēc bēgļu gaitu haosā pavadītiem gadiem.  Latviešu sabiedrība te bija ļoti rosīga. Lai gan tā šodien ir sarukusi, tomēr uzskatu to par joprojām vienu no rosīgākajiem centriem. Mūsu ģimene piedalījās visur: mācījāmies latviešu skolā, dzie­dājām korī, spēlējām teātri. Bet... Linkolna ir ASV vidū. Tālu no citiem latviešu sabiedrības centriem. 1975. gadā mamma un tētis nolēma mani un māsu sūtīt uz Gaŗezera nometni. Atzīstos, nebiju īpaši sajūsmināta par šo ideju. Ne tikai mēs tur nevienu nepazīsim, vēl arī nometne bija 12 stundu auto braucienā no mājām!!!

Tās divas nedēļas bija īsta atlāsme. Pirmo reizi izkāpjot no Linkolnas latviešu sabiedrības burbuļa, es satiku savus latviešu vienaudžus, starp kuriem man ir vēl šodien labākie draugi. Satiekot jaunus cilvēkus, man nebija jāskaidro, kā pareizi izrunāt savu vārdu. Gaŗezerā es tiešām jūtos kā mājās.

Kopš 2022. gada ar Imantu dzīvojam “Gaŗezera mājā”, jo abi strādājām neklātienē.Ik rītu mostamies ar skaistu skatu uz ezermalu un baudām lauku mieru. Tas ir brīnisķīgi – pēc 38 Čikāgas kņadā pavadītiem gadiem!

Kā vispār notika tava aktīvā iekļaušanās latviešu sabiedriskajā darbā? Tēvoča Reiņa Tīģera ietekme, vecāku pamudinājums u.c.?

Ha! Mans onkulis Reinis bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Viņš pazina visus, un visi pazina viņu! Tiklīdz iepazīstināju kādu ar  sevi, no uzvārda vien visi pazina, no kuras dzimtas nāku! Mans onkulis no mātes puses Aivars Ronis toties bija ļoti aktīvi iesaistījies latviešu organizācijās. Laikam esmu iemantojusi no Reiņa vajadzību piedalīties latviešu sabiedrībā un no Aivara – neatlaidīgo vajadzību darboties par labu latviešu sabiedrībai. Kā minēju, no vecākiem es iemācījos to, ka latviešu sabiedrība ir liela vērtība, bet no vecāsmammas, kura ar manu ģimeni dzīvoja kopā, es iemācījos būt latviete. 

Kā tu šobrīd motivē jaunos latviešus darboties ALAs, ALJAs u.c. rosmēs? Un kā tas tev izdodas?

Uzklausot viņus. Aprunājoties ar viņiem. Pavadot laiku ar viņiem. Uzzinot no jauniešiem, kā viņi izjūt savu latvietību, kas viņus interesē, kas viņiem rūp un ko viņi vēlas nākotnē. Tas arī  ir mūsu sabiedrības ceļrādis. Kā tas man izdodas? To vēl tikai nākotnē uzzināsim!

Kad būsi Latvijā un ko darīsi?

Latvijā būšu aprīļa beigās, strādāt. Līdz tam laikam būs pieteikušies ceļojuma programmas (“Sveika, Latvija!”, “Heritage Latvia”, “Sveika, Dzimtene/Hello Latvia”) dalībnieki un prakses kandidāti. Rīgā satikšos ar ceļojuma koordinētājām un pavadonēm. Apmeklēšu arī prakses vietu mentorus, lai  pārrunātu vēl pēdējos jautājumus. Un arī aizbraukšu pie radiem Cēsīs un Ķekavā, tikšos ar saviem draugiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi, būdama GVV skolotāja jau ilgus gadus. Gulēšu, kad atlidošu atpakaļ mājās...