Latvijas otrā dzimšanas diena
29.04.2025

Sallija Benfelde

Latvijas Republikas neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī un Deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšana 1990. gada 4. maijā ir nozīmīgākie un svarīgākie brīži Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē. „Tolaik neviens no mums nezināja, kā beigsies Atmoda, cik upuru prasīs un vai vispār būs iespējama izraušanās no PSRS impērijas asiņainajām ķetnām,” savulaik  atcerējās  jurists, politiķis, viens no Neatkarības deklarācijas autoriem Aivars Endziņš (1940–2023.). Tādēļ,  iespējams, ka  piedalīties cīņā par brīvību un neatkarību pirms 35 gadiem prasīja pat lielāku drosmi un bezbailību, nekā juku laikos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Kā zināms, toreizējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs sarunās ar Latvijas delegāciju Maskavā paziņoja: „”Jums nekas neizdosies. Tauta jūs neatbalsta!" Gorbačovs arī brīdināja, ja Latvija vienpusēji pasludinās neatkarību, nekādas sarunas turpinātas netiks. „Atskanēja draudi, ja Baltijas valstis uzdrošināsies izstāties no PSRS, tiks organizēti tautas referendumi Narvā, Daugavpilī, Visaginā, lai veidotu padomju anklāvus, ar kuriem terorizētu Baltijas valstis. Bija skaidrs, ka Maskavai ir vairāki scenāriji – gan tautas referendums, gan varas pielietošana," atceras toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.  
Tiesa gan, pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas tikai viena Latvijas pašvaldība lēma, ka jaunās Latvijas Republikas likumi tās teritorijā nav spēkā. Tā bija Daugavpils pilsētas pašvaldība, kas Padomju Savienības likuma telpā nodzīvoja līdz pat neatkarības pilnīgai atjaunošanai 1991.gadā.
Situācija toreiz nebija vienkārša: joprojām turpinājās okupācija; Latvijas teritorijā bija izvietots pustūkstotis kara bāzu; komunistiskā partija aktīvi darbojās un izveidoja Tautas frontei (LTF) alternatīvu kustību – Interfronti; Latvija joprojām bija iekļauta PSRS budžeta sistēmā, bet Latvijā saražoto preču pārdošana Krievijas tirgos arvien tika sašaurināta; cenšoties kontrolēt situāciju. Ar pilnu sparu strādāja Valsts drošības komiteja; vienprātības nebija arī starp valsts neatkarības piekritējiem – vieni nemaz nevēlējās galīgi pārraut „nabas saiti” ar PSRS, savukārt pretējais spārns – Pilsoņu kongress – uzskatīja, ka pārstāv vienīgo īsteno varu Latvijā. Bet PSRS vadība Baltijas republiku neatkarības centieniem lika pretī draudus par ekonomisko blokādi un tiešās prezidenta pārvaldes ieviešanu. LTF 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, „Daugavas” stadionā, sarīkoja Vislatvijas tautas deputātu sapulci, kurā piedalījās 8086 visu līmeņu deputāti gandrīz no visiem rajoniem un visām pilsētām. Par nacionālās neatkarības deklarācijas projektu nobalsoja vairāk nekā 8000 sapulces dalībnieku. Ļoti daudzas „par” balsis vēl pēc balsošanā iesūtīja deputāti, kuri kaut vai degvielas trūkuma dēļ nebija tikuši uz galvaspilsētu. Īstenais kopumā nobalsojušo skaits tagad nav pat precīzi zināms, bet, kā izskanēja šim notikumam pirms 10 gadiem veltītajā konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā, tieši šīs sapulces lēmums virzību uz neatkarības atgūšanu padarīja par neizbēgami turpināmu, kā arī bija viens no stūrakmeņiem 4.maija deklarācijas pieņemšanai. Starp citu, toreiz Vislatvijas tautas deputātu sapulcē izskanēja dzejnieka Imanta Ziedoņa iedvesmojoša runa, it īpaši metafora par ziloni: „ Mums nav laika gaidīt, lai zilonis, kas iekāpis skudru pūznī, iemācītos skudru darba likumus. Vēl jo vairāk tad, ja zilonis ir atsacījies mācīties skudru valodu. Es gribētu teikt, ka ziloņi nav ne iemācāmi, ne pamācāmi, ne pārmācāmi. Tie gluži vienkārši mums ir par lieliem. Mums vajadzīga valstiskā neatkarība”.  
Šodien Latvija ir brīva, neatkarīga un demokrātiska Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Pirms 35 gadiem neatkarību izdevās atgūt, ne tikai pateicoties latvijas iedzīvotāju pārliecībai un vienotībai, bet arī to valstu, kuras neatzina Latvijas okupāciju, nostājai un rīcībai, arī trimdas organizāciju aktīvai darbībai. Šodien ģeopolitiskā sitācija ir sarežģīta un, iespējams, vēl bīstamāka, jo notiek mēģinājumi panākt, lai agresorvalsts okupētās teritorijas kļūtu par tās daļu. Proti,  miera sarunas Krievijas un Ukrainas jautājumā par Krievijas okupētajām teritorijām Ukrainā, liek bažīties, ka Krievija pēc kāda laika var uzbrukt arī Baltijas valstīm, tātad arī Latvijai. Ja agresorvalsts netiks sodīta, bet tās sagrābtās teritorijas citā valstī kļūs par starptautiski atzītu Krievijas daļu, tā būs kā mīna ar laika degli. Savukārt tas nozīmē, ka Latvijas pilsoņiem un arī tai lojālajiem iedzīvotājiem jākļūst vienotākiem – ne tikai jautājumā par atbalstu un palīdzību Ukrainai. Mums visiem, ne tikai Baltijas valstīs, atkal jāatceras, cik svarīgi ir atbalstīt otram citu Eiropā un pasaulē. Protams, karš Ukrainā ir palielinājis stresa līmeni sabiedrībā, padarījis cilvēkus nervozākus un nepacietīgākus. Tomēr cilvēki Latvijā, arī Eiropā prot un dara, atbalsta Ukrainu Kara ēnā atziņa par to, ka vienotībā pat mazais top liels, bet sašķeltībā pat lielais sairs, kļūst par skaudru patiesību.