“Mēs esam Latvijas kultūrvēstures nozīmīga daļa”
18.03.2025

Foto:Izstādes “Nyet, Nyet, Soviet!” atklāšanā 2023. gadā ar Jura Bļodnieka “Valiant” auto. Marianna kopā ar līdzkuratori Ievu Vītolu 
 

Ligita Kovtuna

Berga bazāra “centrālajā ielā”, kas ved no Elizabetes ielas garām “Andalūzijas sunim” un Berga viesnīcai, tā pa vidu, kur savulaik atradās zināmā “Birojnīca”, ik ceturtdienu pulcējas savi pāris des­miti priecīgu un zinātkāru cilvēku, kas klausās priekšlasījumus, stāsta paši, uzdzied un uzspēlē zolīti. Tie galvenokārt ir bijušie trimdinieki, kas savu dzīvi pārcēluši uz Latviju. Tāpat kā Berga bazāra īpašnieku atvases Nikolajs un Aleksandrs Karlsoni. Te tagad mitinās muzejs “Latvieši pasaulē” jeb LaPa mu­zejs kurā kopš pirmsākumiem strādā savulaik Austrālijas latviete Marianna Auliciema. Pie viņas arī ciemojos un izjautāju.

Kā nonāci Latvijā?

Īsā atbilde – ar lidmašīnu! Nopietni runājot, uz Latviju sāku braukt 1991. gadā, mani vecāki līdz tam laikam nevēlējās… Tagad visi esam Latvijā. Tolaik man bija 19 gadi, man Latvija vienmēr bija likusies tāda maģiska zeme, un nu, šeit ieradusies, es jutos ļoti iespaidota, apburta no dabas skaistuma, no tās domas, ka esmu savā Tēvu zemē. Austrālijā dzīvoju Brisbanē, vietā, kur valda tropu klimats, kur līst tropiskie lieti, kur ir gluži citāda daba. Tur tā arī nekad īsti nejutos kā austrāliete, tur vien­mēr bija problēmas ar mana vārda un uzvārda izrunāšanu – Latvijā beidzot nebija tie jāburto! Pamazām radās doma, ka te varētu pavadīt arvien vairāk laika, un gan mans, gan mana vīra Džeremija darbs to atļāva. Arī viņam dzīve nule neatkarību atguvušajā Latvijā likās bezgala interesanta.

Un vēl – es studēju antropoloģiju, un man bija jāraksta Austrālijas universitātēm raksturīgais Honours darbs. Izdomāju, ka tas būs labs iemesls bieži braukt uz Latviju. 1993. gadā atbraucu, lai te pavadītu pusgadu. Tolaik nemaz nebija viegli Rīgā izīrēt dzīvokli. Atradu īres istabiņu komunālajā dzīvoklī, blakus mita kāda vecāku gadu krievu kundzīte, un man bija tā iespēja izbaudīt šo komunālo dzīvokļu “priekus”, ieskaitot to, ka naktī bija spaiņos jāvāc ūdens, jo dienā tā biežāk nebija… Dzīvoju tik nost, pētīju muzejus, jo biju arī specializējusies muzeoloģijā. Intervēju muzeju darbiniekus un pētīju, kā viņu darbs bija mainījies kopš padomju laikiem. Domāju, arī muzejniekiem likās interesanti mani naivie jautājumi. Tā mazpamazām, krājot naudiņu arvien jauniem braucieniem uz Latviju, nonācām šeit. Iepazināmies ar burvīgiem cilvēkiem, Džeremijs iepazinās ar mūzikas izdevniecību “Lauska”, es – ar profesionāliem muzejniekiem, un tā te palikām. Pat nevaru nosaukt to gadu, kad pa īstam tas notika.

Bet gadu, kad tapa LaPa (Latvieši pasaulē) muzejs un tu kļuvi par tā veidotāju, gan vari nosaukt…

2007. gadā biju starp šī muzeja dibinātājiem. Jau biju Latvijā ar savu ģimeni, jau bija bērni, un tautas mutvārdu daiļrades pētniece no Amerikas Maija Hinkle palūdza mani iesaistīties kā muzeju speciālisti. Kopā ar Latvijas vēsturnieku Juri Zalānu sākām krājuma veidošanu. Tā tas pamazām veidojās. 

LaPa muzejs ir tāds savdabīgs – sākotnēji virtuāls, tad iedzīvojāties Gaismas pilī – jau ar savu krājumu, bet birojs mitinājās te Kaļķu ielā, te Ausekļa ielā, līdz beidzot esat burvīgajā Berga bazārā.

Būdama muzeoloģe, skaidri zināju, ka muzejam galvenais ir krājums. To arī apliecina ICOM (International Council of Museums jeb latviski – Starptautiskās muzeju padomes)  toreizējā definīcija: muzejs ir krājums, kas tiek pētīts un parādīts sabiedrībai. Tātad – nav minēts nekas par mājvietu jeb muzeja ēku, un tāda, ņemot vērā ikvienas ēkas lielās izmaksas, nemaz nav vajadzīga. Primārais ir pētniecība. Bet krājums jau kaut kur ir jānovieto, un mūs laika gaitā uzrunāja Andris Vilks, piedāvājot telpas Gaismas pilī. Viņam arī ļoti patika doma par emigrācijas muzeju, viņš mums ļoti palīdzēja. Krājums joprojām atrodas Mūkusalas ielā, kur ir arī viena neliela biroja telpa. Te glabājas mūsu 33 tūkstoši muzeja vienību, ieskaitot digitālo materiālu, kas sakrāti 18 darbības gados.

Tagad Berga bazārā ir šī vieta, kur varam izstādīt nelielas īslaicīgas ekspozīcijas no mūsu krājuma, bet sapņojam par plašākas pamat­ekspozīcijas vietu.

Te notiek arī iknedēļas tikšanās – sarīkojumi, kuros skan tautiešu stāsti, notiek dziedāšanas un zolītes vakari.

Jā, tās ir dzīvas saviesīgas tikšanās, katru ceturtdienu tās apmeklē 20 – 30 cilvēki, kuriem te ir interesanti satikties, stāstīt par savu pieredzi, klausīties lekcijas un vienkārši parunāties. Nāk galvenokārt ļaudis, kas atgriezušies Latvijā gan no vecās emigrācijas, gan nesenās. Īpaši priecājamies, ka te nāk jauni cilvēki no apvienības “Ar pasaules pieredzi Latvijā,” kuri stāsta par savu profesionālo pieredzi, dzīvojot ārpus dzimtenes, un to, kādu “bagāžu” viņi atveduši no turienes līdzi. Berga bazārs, mūsuprāt, ir tāds starpposms ceļā uz pastāvīgo ekspozīciju par latviešu emigrāciju pasaulē, kurā tad nu varētu izstādīt mūsu bagātīgo krājumu.

Kā tiekat pie krājuma eks­po­nātiem?

Uzrunājam individuāli, sludinām mājaslapā un Facebook, braucam ekspedīcijās. Vislabāk sokas, uzrunājot un stāstot, kas tieši mums vajadzīgs. Un, protams, notiek tā, ka pēc omītes aiziešanas Mūžībā tīrot māju, pēcnācēji izvēlas kādus vēsturiskus priekšmetus atdot mums. Jāteic gan, ka mums, kā katram muzejam, svarīgākais ir cilvēkstāsts, nevis manta. Lai gan – ir arī ļoti interesantas lietas, kas pastāsta veselu stāstu par to, kā tautieši trimdā ir uzturējuši pavisam praktisku saikni ar Latviju. Kādreiz vērpjas vesels stāsts par sālstrauciņu, kas pavadījis ģimeni garus gadus plašajā pasaulē, vai kāds pavisam neliels aizkustinošs nieciņš. Materiālā kultūra ir maģiska, tā ļauj iztēloties to dzīvi, ko cilvēks dzīvojis, būdams tālu prom no dzimtenes.

Kas ir vislielākais eksponāts no trimdas?

Amerikas latvieša Jura Bļodnieka daudzpieredzējušais auto “Valiant”, kas tagad izstādīts Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centrā “Inženieru arsenāls”. Vēl ir arī liels skapis no dīpīšu laikiem Vācijā, ko mums atdeva Austris Grasis. Un vēl arī 1922. gadā no Latvijas izvesta Brazīlijas latviešu pūralāde, ko atradām kopsaimniecībā “Palma”. Šādas pūralādes tur vēl ir daudz – kopš tiem laikiem aizvadītajā gadsimtā, kad uz Apsolīto zemi devās latvieši. Vēl viena – jaunāka pūralāde, gatavota 1990. gados, šurp atceļoja no Austrālijas. Latviešu tēvs to darināja savai meitai uz kāzām, un tā ir grezna, apkalta.

Kā tās lielās mantas tika līdz Rīgai?

Jurim Bļodniekam pieder firma LASL, Latvian American Shipping Line, viņš pats mums to atgādāja. No Brazīlijas džungļiem vedām paši – pārliecinot, lūdzoties. Citkārt mantas mūs sasniedz ar humanitārajiem sūtījumiem.

Vai esat valsts akreditēts muzejs?

Jā, jo strādājam profesionāli, mūsu muzeja krājums ir daļa no Latvijas Nacionālā muzeju krājuma. Tas ir ļoti svarīgi, jo līdz ar to emigrācijas vēstures liecības ir kļuvušas par pilntiesīgu daļu no Latvijas vēstures mantojuma. Strādājam saskaņā ar Latvijas likumdošanu, vēl vairāk – pildām Diasporas likumā noteikto prasību glabāt diasporas kultūras mantojumu, proti, mums deleģēts šis pienākums, par ko arī saņemam finansējumu no Kultūras ministrijas. Šobrīd esam pieteikušies kārtējam Kultūras ministrijas konkursam, jo minētā pienākuma deleģēšana tiek noteikta uz trim gadiem. Pateicoties VKKF Profesionālo nevaldības kultūras organizācijas atbalsta programmai, jau vairāku gadu garumā saņemam ikdienā tik nepieciešamos līdzekļus īrei, komunālajiem maksājumiem, algām u.c. Saņemam arī no Rīgas Domes, arī no SIF – protams, konkursa kārtā. Nozīmīgu līdzekļu daļa nāk arī no diasporas fondiem – Latviešu fonda, ALAs Kultūras fonda, PBLA Kultūras fonda, kā arī no privātajiem ziedotājiem.

Pulka ielā jums nepiedāvāja vietu?

Nē, jo tur glabājas valsts muzeju krājumi. Mēs esam privātorganizācija, gan ar sabiedriskā labuma statusu, un esam pārliecināti, ka mūsu “stāsts” tomēr ir daļa no valsts kultūrvēstures kopējā stāsta. Līdzīgi, kā tas ir ar Okupācijas muzeja stāstu, kas arī vēsta par trimdu, bet ar Latvijas okupāciju saistīto vēsturi. LaPa muzejs ap­tver plašāku laika loku, galvenokārt izceļošanas vēsturi, ieskaitot minēto Brazīlijas periodu, kā arī mūsdie­nu izbraukšanas stāstus, kas arī ir ļoti interesanti un daudzveidīgi, pat skarbi. Domājam pat par īpašu ekspozīciju par tiem. 

Kādas ir jūsu tuvākās nākotnes ieceres?

Septembrī sāksim jaunu pasākumu ciklu – “Māju garša”, kas īstenībā ir vesela vēstures pasaule. Jūs zināt, ko latvietim paaudžu paaudzēs nozīmē pīrāgi! Un mums jautā – kā skābēt kāpostus, lai tajos sagaršotu latvisko niansi? To arī stāstīsim – tiešajās tikšanās reizēs, virtuāli, kopā gatavosim un ēdīsim. 

Šogad mums ir, nosacīti sakot, Lielbritānijas gads. Berga bazārā aprīlī atvērsim izstādi ar astoņiem cilvēkstāstiem, kas vēstīs par latviešu ierašanos Lielbritānijā pēc Otrā pasaules kara un smago, melno darbu ogļraktuvēs, tekstilfabrikās, lauksaimniecībā, slimnīcās. Būs arī fotoizstāde Gaismas pilī ar Anglijas latviešu fotogrāfa Harija Blezūra apmēram simt darbiem, ko mums nodeva viņa meita Anita. Izstādi atklāsim jūnijā, un esmu pārliecināta, ka tā ieinteresēs cilvēkus, skatot savus laikabiedrus tuvplānā un dažādās trimdinieka dzīves situācijās. Anitas dāvātajā koferītī bija ap 20 tūkstošiem foto negatīvu, ko jau esam digitalizējuši un labāko izstādei atlasījuši.