“Mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un Eiropas daļa – nevis kāds tilts starp Rietumiem un Austrumiem”
Apskatīt komentārus (0)


09.07.2019

Godātie tautas pārstāvji! 

Ir trīs virzieni, par kuŗiem ko­­pējā labuma vārdā es gribu do­­māt un pārliecināt savas prezi­dentūras gados.  Es būšu pateicīgs par jūsu atbalstu un sadarbību. Šie virzieni ir: solidāritāte, pie­de­rība un moderna, ilgtspējīga valsts.

Par solidāritāti.

Mēs visi zinām, ka Latvija ir viena no visne­vien­līdzīgākajām valstīm Eiropas Sa­­vienībā. Tas nav pēkšņs nega­dījums, bet gan ielaista slimība dau­dzu gadu gaŗumā. Šveices jaunajā, 2000. gada konstitūcijā ir vārdi, kas man šķiet ļoti trāpī­gi: Tautas stiprums tiek mērīts ar to, kā klājas tās vājākajiem lo­­cekļiem.  Mūsu Satversmē tā pati doma ir izteikta citiem vārdiem, kā atbildības un solidāritātes ide­ja. Gudra solidāritātes polītika nav vienīgi ienākumu pārdale. Gudra polītika rada vienlīdzīgas iespējas ar darbu gūt ienākumus. Un solidāritātē iekļaujas jomas, kuŗas nevar mērīt kā ienākumu/izdevumu bilanci. Es aicinu mūs visus kopā veidot ilgtermiņa so­­lidāritātes polītiku.

Par piederību.

Cilvēka dzīves kvalitāte sevī neapšaubāmi ietver arī piederību, iesaisti savā sabied­rībā, savā vidē. Piederības, nacio­nālās identitātes loma globāli­zā­cijas laikmetā aug. Tā ir pretstats globālizācijas atsvešinātībai. Lai gan tas ir neierasti, bet pie iden­titātes es šeit pieskaitu arī cilvēka respektu pret dabu, saudzīgu at­­tieksmi un atbildību pret to, kas mums, latviešiem, ir raksturīga kultūras iezīme. Mūsu piederība latviešu nācijai, kuŗas valodā, kultūrā un vēsturiskajā atmiņā mēs sevi atpazīstam, ir priekšno­sacījums Latvijas valsts pastāvē­šanai. Latvijas nākotnei ir vaja­dzīga visu šeit dzīvojošo cilvēku iesaiste un līdzdarbība.  Latviskā identitāte ir atvērta, un tajā ir aicināts piedalīties ikviens Latvi­jas iedzīvotājs.  Un šajā kontekstā ir jāapzinās un turpmāk aktīvi jāveido arī divi samērā jauni po­­lītikas virzieni – demografijas po­­lītika un diasporas polītika. Lat­viešu valoda, kultūra, vēstures un pasaules izpratne nepieder ti­­kai latviešiem. Ikviens, kas iden­tificē sevi ar kādu mazākum­tautību, ir laipni aicināts iekļau­ties valsts dzīvē, parallēli sagla­bā­jot savu mazākumtautības kul­tūru, valodu un tradicijas. Tas ir pienesums Latvijas kultūras ba­­gā­tībai un daudzveidībai. Lat­vie­šu valoda kā valsts valoda ir visas Latvijas tautas demokratiskās līdzdalības valoda. Latviešu kul­tūra – es to domāju visplašākā no­­zīmē – ir mūsu sabiedrības kods, mūsu izjūtu un saziņas pamats.  Latviešu vēstures un pa­­saules izpratne sakņojas mūsu pieredzē. No tās izriet arī secinā­jumi mūsdienām. Starp citu, gri­bu uzsvērt, ka mums vēl ir jā­veic nopietns nesenās vēstures – it sevišķi okupācijas laika – izvēr­tējums no demokratiskām, polī­tiskām un morālām pozicijām. Es uzskatu, ka latviskumam ir jāpiedod plašāks, dziļāks, spē­cī­gāks saturs, nekā ikdienā par to pierasts domāt. Mūsu saknes balstās valodā un kultūrā, bet modernajam latviskumam ar­­vien nozīmīgāka kļūst arī nākot­nes dimensija. Tur iekļaujas gan mūsu vērtībās balstītā identitāte, gan uz mūsu nākotni vērstās do­mas, projekti, ideāli.

Dārgie tautieši!

Piederībai ir arī plašāka di­­­men­sija. Mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un Eiropas daļa – un nevis kāds tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Šo metaforu es katēgoriski noraidu. Latvijas armija, kuŗai pirms di­­vām dienām apritēja 100 gadu, kopā ar mūsu partneriem dalās kopīgajā atbildībā par mieru un drošību Eiropā un aiz tās robežām. Mūsu atbildīgā līdzdalība NATO kopīgajā drošības sistēmā ir nesusi augļus, būtiski palielinot drošības līmeni Latvijā un visā reģionā.

Latvijai nākamajā desmitgadē ir jākļūst par modernu, ilgtspē­jīgu  Ziemeļeiropas valsti. Par valsti, kuŗa pasaules salīdzinā­ju­mā atsevišķās jomās pat piede­rētu pie pasaules līderēm, kuŗa varētu būt paraugs citām valstīm. Tādas iespējas ir. Mums tikai jāprot tās īstenot. 

Mana vīzija par Latviju kā mo­­dernu, ilgtspējīgu valsti – un tā ir reāla vīzija! – vispirms nozīmē, ka ir izlēmīgi jānovērš, jāmazina jau visiem zināmie pastāvošie trūkumi. Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit ga­­dos,  kas velkas mums līdzi, un kas mūs šodien šķir no augsti at­­tīstītas, tiesiskas demokratijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedo­tājiem, korupcija, nodokļu ne­­mak­sātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tam­līdzīgi. Šādas visiem sen jau ap­­nikušas nejēdzības ir apnikušas un godprātīgos pilsoņos rada rūg­tumu pret valsti. (..) Šeit mums vajag tik vien kā polītisko gribu. Es aicinu visus kopā šo polītisko gribu radīt un īstenot to dzīvē, lai pēc pāris gadiem šie jautājumi vairs nebūtu mūsu sabiedrības dienaskārtības augš­galā. (..)

Mīļie Latvijas cilvēki!

Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba. Solidāritāte, piederības ap­­ziņa Latvijai un Eiropai, iespēja dzīvot modernā valstī ir ilgtspē­jīgas valstsgribas pamats. Ideāla valsts nepastāv, jo tad apstātos progress. Bet dzīve bez ideāla būtu individuāli nožēlojama un polītiski bezjēdzīga.

Strādāsim kopā Latvijas valstij!

Paldies jums!

***

No Valsts prezidenta Egila Levita runas pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki!

Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās ir divas vērtības, pēc kā latviešu tauta vienmēr ir tiekusies. Tās ir divas vērtības, kas bija reiz izcī­nītas, pēc tam zaudētas, un tad atkal atgūtas.

Tēvzeme – tā ir mūsu zeme.   Tā ir zeme, ar ko mēs esam sai­s­tīti paaudžu paaudzēm.  Vie­nal­ga, kur mēs fiziski atrodamies. Tā ir zeme, kas mums pieder. Tā ir mūsu arī tad, ja šeit kādreiz saimniekojusi sveša vara. Tā ir zeme, kas nosaka mūsu likteni. Tā ir zeme, kuŗas likteni nosa­kām mēs.

Brīvība – tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam izvēlēties starp alternātīvām. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam paši noteikt savu brīvtelpu, tās robežas, kuŗu ietvaros mēs varam rīkoties, kā mēs vēlamies. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam īstenot savu gri­bu, savas vēlmes. Katra cilvēka brīvības robežas nosaka vienīgi citu cilvēku brīvība. Brīvība ir pašapzinīgu un atbildīgu cilvēku sadzīves forma sabiedrībā. 

Šos divus lietvārdus saista saik­lis “un” – Tēvzemei UN Brīvībai. Tas nozīmē, ka Tēvzeme un Brīvība sader kopā. Tām ir jābūt kopā. Šis mazais saiklis “UN” uzliek pienākumu. Tas uzliek pienākumu nodrošināt, ka Tēv­zeme ir brīva. Tēvzeme ir brīva tad, kad mēs katrs kā atsevišķs cilvēks esam brīvi, un visi kopā kā demokratiska sabiedrība savā tēvzemē varam brīvi lemt par to, kā mēs dzīvosim.

No visiem trim šeit piemineklī iekaltajiem vārdiem šis mazais saiklis “UN” ir visgrūtāk īsteno­jams, jo tas uzliek pienākumu sasaistīt, sasiet kopā Tēvzemi ar Brīvību.

Abi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai – ir datīva locījumā. Da­­tīvs atbild uz jautājumu “kam”? Šis datīvs pārvērš šos vārdus no vienkārši konstatējošiem par uzrunājošiem, aicinošiem. Zinā­mos apstākļos pat par pavēlo­šiem. Tas prasa aktīvu rīcību, tas pieprasa kaut ko veltīt. Tātad kaut ko darīt Tēvzemes un Brī­vības labā. Šie vārdi vēršas pie mums, uzrunā mūs. Uzrunā ma­­ni, jūs, visu Latvijas tautu. Lat­vijas tauta tiek aicināta veltīt sa­­vas pūles Tēvzemei un Brīvībai. (..)

Brīvības piemineklis ir bijis Latvijas idejas spēka avots oku­pā­­cijas laikā, tas bija atgādinā­jums par cerību un iespēju Lat­vijai atkal tapt brīvai. Pirms trīsdesmit gadiem ap Brīvības pieminekli apvijās cilvēku ķēde, kad igauņi, latvieši, lietuvieši, sadevušies rokās Baltijas ceļā, visai pasaulei pavēstīja savu ne­­grozāmo gribu atjaunot savu  valstu neatkarību. Brīvības piemineklis nes mūsu tautas valstsgribas vēstījumu šodienai un nākotnei. (..)

Dievs, svētī Latviju!

***

No Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Mūsu pulcēšanās vieta Latvijai un latviešiem ir īpaša. Šajā vietā spēkā un iedvesmā satiekas pa­­gātne un nākotne. Šeit, nepilnus 50 metrus no manis, atrodas Dainu skapis, kas glabā latviešu ētiskos principus un kultūras pamatus, kas auguši un veido­jušies gadu simtos un tūkstošos un kas parasti neapzināti joprojām ie­­tek­mē mūsu pasaules redzēju­mu – jā, arī mūsdienās, 21. gad­simtā.

Manuskripti ādas vākos stāsta, cik cieši Latvija viduslaikos, reformācijas laikā un jaunāka­jos laikos bijusi iesieta Eiropas kultūrtelpā, tās vēstures ceļos un liktenī. Raksti latviešu valodā, kas lielākā skaitā te parādās, sā­­kot ar 19. gadsimta vidu, un lai­ka gaitā kļūst arvien vairāk, no­­rāda, kā latvieši savu kultūrtelpu piepilda ar saturu, kā Latvijas kultūrtelpa sākumā pamazām, vēlāk strauji kļūst latviska, kā katra paaudze daudzkāršo lat­viešu drukātā vārda formā fiksē­tās domas, idejas, izjūtas. Na­­cio­nālā bibliotēka šodien ir Lat­vijas informācijas, zinātnes un kultū­ras centrs, kas ir satīklots ar vi­­sām Latvijas bibliotēkām un ar lielajām bibliotēkām Eiropā un visā pasaulē. Šajā gaišajā, moder­najā Gunāra Birkerta XXI gadsimta namā tautas pagātne da­­biski elpo kopā ar modernāka­jām technoloģijām, saziņas un iz­­glītības iespējām, pieeju visas pa­­­saules jaunākajām domām un atziņām.

Es šodien vēlētos dāvināt savu grāmatu Tautas grāmatu plauktam un lūdzu Nacionālās biblio­tēkas direktoru Andri Vilku to pieņemt. Šī grāmata ir latviešu sabiedriskā darbinieka, polītiķa un diplomāta Jāņa Seska 1938. gadā izdotā grāmata “Latvijas valsts izcelšanās”. Autora biografija ir tipiska daudziem viņa paaudzes redzamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem – 1905. gada revolūcijas līdzdalīb­nieks, piedalījies Latvijas valsts dibināšanas procesā, vēlāk kalpojis Latvijas valstij dažādās po­­zicijās, starp citu, bijis Latvijas sūtnis Padomju Savienībā. Pēc padomju okupācijas 1941. gadā aizvests uz Krieviju, kur 1943.gadā apcietinājumā nošauts. Šī grāmata pieder pie autentiska­jiem un vēsturiski nozīmīgā­kajiem Latvijas valsts dibinātāju atmiņu izdevumiem. Es ceru, ka šī grāmata gan tās satura, gan tās autora dēļ lasītājiem varētu būt interesanta.