Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un nežēlīgais karš, kas ilgst nu jau trešo. gadu aizv­ien biežāk raisa srunas par mieru. Izskan viedokļi Ukrainai varbūt nāktos piekāpties un ziedot savas teritorijas, jo Putins taču droši vien nepiekāpsies. Un dažs labs atceras Bībeli. Kā zināms, Bībelē Jēzus kalna sprediķī saviem sekotājiem saka: “Ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru.” Jaunajā derībā tas minēts Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Nereti Jēzus vārdi tiek uztverti kā nepretošanās ļaunumam. 

Manuprāt ir pēdējais brīdis atcerēties dzejnieka un esejista Josifa Brodska (1940-1996) savulaik sacīto uzrunā Viljamsas koledžas absolventiem Viljamstaunā, Masačūsetsā, ASV 1984. gadā: “Neatkarīgi no tā, cik drosmīgi vai piesardzīgi jūs būsiet, savas dzīves laikā jūs neizbēgami nonāksiet tiešā fiziskā kontaktā ar to, ko mēdz dēvēt par Ļaunumu. Ar “Ļaunumu” es te domāju nevis gotiskā romāna atmosfēru, bet, kā minimums, taustāmu sociālo realitāti, kuru jūs nekādi nespējat kontrolēt. Šo sastapšanos nenovērsīs ne jūsu dabiskā labsirdība, ne viltīga izvairīšanās. Patiesībā, jo lielāki aprēķinātāji jūs būsiet un jo piesardzīgāki jūs būsiet, jo lielāka būs šīs tikšanās varbūtība un jo smagāks tās trieciens. Dzīve ir tā iekārtota, ka tas, ko mēs uzskatām par Ļaunumu, spēj būt klātesošs gandrīz visur jau tikai tāpēc, ka tam ir tieksme parādīties kā labajam. Jūs nekad nepiedzīvosiet, ka tas pārkāpj jūsu slieksnim ar vār­diem: “Sveiki, es esmu Ļaunums!” Tas, protams, norāda uz Ļaunuma divējādo dabu, taču mierinājumu, ko varētu sniegt šis novērojums, stipri notrulina tā biežums. (..) Līdzīgi Krievijā laikā pēc Tolstoja ētikas, kas balstījās šajā nepareizi citētajā pantā, lielā mērā tika iedragāta tautas apņēmība stāties pretī policejiskai valstij. Sekojošie notikumi ir ļoti labi zināmi: sešas desmitgades otra vaiga griešanas tautas seju ir pārvērtušas par vie­nu vienīgu zilumu, tā ka šodien Krievijas valsts, pati nogurusi no savas vardarbības, šajā sejā vienkārši spļauj. Tāpat tā spļauj arī pasaules sejā.”

Ļaunuma karavadonis

Kopš Brodska uzrunas Viljamstaunā ir pagājuši četrdesmit gadi. Krievija atklāti un neslēpjoties ir kļuvusi par pasaules Ļaunuma karavadoni. Karā ar Ukrainu Krievija jau ir zaudējusi vairāk nekā 700 tūkstošus ievainotu, nogalinātu un bez vēsts pazudušu cilvēku, bet šīs agresorvalsts aprēķinos tās ir tikai zaudētas “kaujas spējīgas vienības”, kas jāaizstāj ar citām. Un Krievija vienā mierā turpina nogalināt ne tikai ukraiņus. Ukraiņu žurnālists, “Цензор.НЕТ” galvenais redak­tors Jurijs Butusovs raksta par gadījumu, ko atklājis Ukrainas izlūkdienests pie Pokrovskas. Krievijas triecienvienība, izpildot pavēli, devās uzbrukumā atklātā vietā, pilnā augumā. Un visi tika iznīcināti. Pārbaudot viņu dokumentus, izrādījās, ka visi viņi ir tie Krievijas karagūstekņi, kurus apmainīja pret ukraiņiem. Acīmredzot tas bija kā savdabīgs sods karavīriem par to, ka viņi bija gūstekņi Ukrainā. Un tas kārtējo reizi liecina par to, ka Krievijā nevienu nežēlo un neuzskata par cilvēku. Butusovs raksta, ka Putins atkal ir pierādījis, ka Krievija šajā karā ies līdz galam, kamēr vien būs kaut viens iedzīvotājs, ko sūtīt kaujā. Tajā pašā laikā varas iestādes visu laiku paaugstina algu tiem, kuri brīvprātīgi noslēdz līgumu par karošanu frontē. Pirmā samaksa par karošanu vietām Krievijā sasniedz vairākus miljonus rubļu, bet ikmēneša alga krietni pārsniedz vidējo algu Krievijā. Tiek piedāvāta ne tikai vienreizēja izmaksa un alga pēc tam, bet algas vietā piedāvā arī norakstīt kredītu vai apmaksāt lielu parādu par dzīvokli. Līgums parasti tiek slēgts uz noteiktu laiku, bet tos, kuri nokļuvuši frontē, vairs no tās neatvaļina. Frontē jāatgriežas arī tiem, kuri guvuši smagus ievainojumus, jo tā izdodas papildināt armijas rindas un izvairīties no oficiālas vispārējās mobilizācijas. Neatkarīgo žurnālistu apvienība „Bereg” ir apkopojusi Krievijas armijas gūstā nonākušu un arī dezertējušo karavīru stāstus. Ja kāju, roku vai daļēji redzi zaudējušais karavīrs pēc hospitāļa atgriežas mājās, jau drīz no kara komisariāta tiek saņemta pavēste. Ja invalīds šo pavēsti ignorē, tiek paziņots, ka viņš iekļauts dezertieru sarakstā. Visprecīzāk situāciju armijā raksturo kāda karavīra ar krietnu sarkasma devu sacītais: „Atvaļināties var tikai tad, ja tev nav abu roku, abu kāju vai galvas”. Lieki piebilst, ka uzbrukuma laikā atkāpties nav iespējams, jo aizmugurē nāk savējie jeb „sešinieki”, kā karavīri mēdz dēvēt tos, kuriem ir draudzīgas attiecības ar komandieri. „Sešinieku” uzdevums ir nošaut tos, kuri atkāpjas. Komandieri nereti liek atstāt ievainotos tur, kur tie atrodas, sakot, ”lai tur arī sapūst”. Turklāt koman­dieri vienmēr sēž drošās un siltās zemnīcās vai bunkuros un pavēles tiek nodotas pa rāciju.

Cietumi bērniem

Represijas Krievijā tikai pastip­rinās. Tagad tās skar arī bērnus, kuri var nonākt cietumā par „armijas diskreditēšanu”. „Amnesty International” šopavasar publicēja ziņojumu par valdības vēršanos pret bērniem par piedalīšanos protestos un zīmēšanu mācību grāmatās, lai atbalstītu Ukrainu, pret karu vai Putinu. Ziņojumā apkopota informācija par to, kā Krievijas valdība izturas pret šiem bērniem un viņu vecākiem. Tie var būt bērni jau sešpadsmit un pat četrpadsmit gadu vecumā. Bet ir arī gadījumi, kad policija faktiski ir vajājusi arī desmit gadus vecus bērnus – piemēram, meiteni Varvaru, kura desmit gadu vecumā tika notiesāta ar cietumsodu. Patriarhs Kirils nesen publiski paziņoja, ka pareizticīgā baznīca nenosoda nāvessodu. Pēc viņa domām “lai gan Jēzus Kristus nelikumīgi tika sodīts ar nāvi, apustuļi tādu sodu nav uzskatījuši par grēku”. To neesot darījis arī Jēzus Kristus. Tiesa gan, 2011. gadā patriarhs Kirils sacīja, ka nāvessods pieļaujums tikai īpašos gadījumos, bet pašreizējā tiesu sistēma nav spējīga uz tā taisnīgu piemērošanu.

Protams, Krievijā pieņemtās represijas un sodi tiek piemēroti arī okupēto teritoriju ukraiņu iedzīvotājiem un bērniem. Ukraiņu bērni tūkstošiem tiek atņemti vecākiem un deportēti uz Krieviju. Un arī Krievijas kara mašīna cenšas nogalināt pēc iespējas vairāk civilo iedzīvotāju, arī bērnus. Okupētās ukraiņu pilsētas Mariupoles žurnāliste Nadežda Suhorukova savā blogā raksta: “Krievi mērķē pa bērniem. Mūsu bērni ir kļuvuši par viņu mērķi. Mēs pārāk vēlu to sapratām. Mēs cerējām, ka šiem neprātīgajiem, ļaunajiem radījumiem vēl ir palikusi sirds. Mēs ticējām, ka mūsu bērni izkausēs kara ledu un naivie uzraksti* visus paglābs no nāves. Viss izrādījās ļoti slikti. Krievi nogalina bērnus. Viņi nogalina gūstekņus. Ar bumbām viņi noslauka no zemes virsas mūsu pilsētas. Viņi vairs nav cilvēki. Tāpēc viņi iznīcina visus, kuri traucē viņiem pārvērst zemi pelnos”. 

“Laimīgie iedzīvotāji”

Krievijas iedzīvotāji gan joprojām apgalvo, ka valstī viss kārtībā un viņiem ir labs noskaņojums. Levadas centra 1. novembrī publicētie aptauju rezultāti liecina, ka, pēc neliela rezultātu krituma vasaras beigās, iedzīvotāji atkal atbalsta valdošo partiju, labprāt balsotu par Putinu prezidenta amatā un ir labā noskaņojumā. 2024. gada oktobrī gandrīz divas trešdaļas (63 procenti)Krievijas iedzīvotāju apgalvoja, ka viņiem ir labs, mierīgs noskaņojums. Viņu vidū ļoti labā, brīnišķīgā noskaņojumā esot 15 procenti iedzīvotāju. Visvairāk to vidū, kuri saka, ka viņiem ir ļoti labs nokaņojums, ir jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem. 69 procenti iedzīvōtāju uzskata, ka valstī viss notiek pareizi un tikai 18 procenti domā, ka tā nav. Visvairāk to, pēc kuru domām viss notiek pareizi un labi, ir vecuma grupā no 55 gadiem un vecāki (74 procenti) Otra lielākā, valsts politiku atbalstošā grupa ir iedzīvotāji no 18 līdz 24 gadu vecumam (69 procenti). 59 procenti to, kuriem gandrīz nepietiek naudas ēdienam, gan domā, ka Krievijā viss notiek nepareizā virzienā. Kopumā 87 procenti iedzīvotāju atbalsta Putinu prezidenta amatā, un tikai 10 procenti viņu neatbalsta. Visvairāk atbalstītāju ir sieviešu vidū (89 procenti) un jaunieši (90 procenti). Ja prezidenta vēlēšanas notiktu jau tuvākajā svētdienā, par Putinu nobalsotu 62 procenti Krievijas iedzīvotāju.

*Kara sākumā pie ēkām, kur patvertnēs slēpās bērni, uz asfalta lieliem burtiem bija uzrakstīts „Bērni”. Uz mašīnām un autobusiem, kuros evakuēja bērnus, bija uzraksti ”Bērni”. Krievijas armija vienmēr šīs ēkas un automašīnas iznīcināja.