Par ekonomiku, kas ņemas spēkā, un polītiku, kas joprojām trausla
Apskatīt komentārus (0)


24.10.2017

Latvijas ekonomikas ministrs, partijas Vienotība priekšsēdis Arvils Ašeradens intervijā Ligitai Kovtunai

Šonedēļ Latvijas ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ir devies plānotā nozares vadītāja vizītē uz Ziemeļameriku. Mērķis ‒ līdzdarboties Čikāgas Spotlight kongresā, kas ir šobrīd lielākā plānotā ASV un Latvijas uzņēmēju tikšanās. Un vēl ministrs apmeklēs Silīcija ieleju, kuŗā kopā ar Ziemeļvalstīm tiek veidots atbalsta punkts t. s. start-up jeb jaunajiem uzņēmumiem. Par to sīkāk, kā arī par Latvijas šābrīža ekonomiku un polītiskajiem procesiem A. Ašeradens sniedza interviju mūsu avīzēm. 

A. Ašeradens. Pirmkārt vēlos uzsvērt, ka šobrīd ir aktuālizējusies jauna dimensija Latvijas ekonomikas raksturojumā, proti, no valsts, kuŗai jāsniedz palīdzība, Latvija pārliecinoši kļūst par daļu no pasaules jeb globālās ekonomikas. Pagātnei pieder tie laiki, kad sagaidījām palīdzības dāvanas aparātūru vai instrumentu veidā. Šobrīd Latvijas uzņēmumi aug, attīstās un sekmīgi darbojas arī ārvalstīs.

Vien daži piemēri: Valmieras stikla šķiedras rūpnīcai ir filiāles gan Anglijā, gan ASV, Atlantā, un, kā zināms, tās produkciju izmanto Boeing un Airbus lidmašīnās par supervieglu un ugunsdrošu salonu apdares materiālu. Brocēnu cementrūpnīca Cemex darbojas Skandinavijas tirgū, firmai UPB (Ulda Pīlēna architektūras un būvniecības firmai) ir filiāles Šveicē un Vācijā, Losandželosā aug un attīstās Latvijas latvieša Laura Liberta uzņēmums Printful, vēl pazīstamais Latvijas Finieris, kokapstrādes, lauksaimniecības uzņēmumi u. c. Un ir svarīgi šos procesus atbalstīt, gan savā valstī veidojot tādu nodokļu polītiku, lai uzņēmēji varētu investēt attīstībā, gan arī, lai paturētu cilvēkus Latvijā. Tikpat svarīgi ir atbalstīt viņus ar kontaktu veidošanas un sadarbības iespējām, ko uzskatu par savu kā ekonomikas ministra galveno uzdevumu, dodoties uz Spotlight kongresu Čikāgā.

Ministra darbs ir tikties ar augstākā līmeņa valdības pārstāvjiem, lai pārliecinātu viņus par veiksmīgām investīciju un Latvijas uzņēmumu darbības iespējām Amerikā. Jāteic, ASV puses attieksme pret Latvijas uzņēmumu ienākšanu viņu valstī ir ļoti pozitīva, un tā ir jānostiprina. Kopā ar Amerikas latviešu organizāciju pārstāvjiem, Goda konsuliem un uzņēmējiem jāpaplašina kontaktu loks, jārosina „tīkloties”, jāmāca sadarboties, ņemot piemēru no senajām tautām un lielajām ekonomikām. Ļoti pozitīvi vērtējama arī ārzemju latviešu uzņēmēju tendence savu biznesu izvietot Latvijā, tādējādi investējot savas zemes tautsaimniecībā.. Un vēl svarīgi ir vēstīt pasaulei, ka Latvijā investēt ir interesanti un izdevīgi. Labs piemērs ir veiksmīgais CETA līgums ar Kanadu, starptautisko kompaniju ienākšana un sekmīga darbošanās Latvijā.

Nākamā gada Latvijas budžetā ir nozīmīgi palielināta ieņēmumu daļa. Uz kā rēķina?

Pirmām kārtām uz tā pamata, ka ekonomika Latvijā attīstās labi.

Otrkārt, sekmīgi rit cīņa ar ēnu ekonomiku, kas gan vēl joprojām ir lielāka nekā vienā Eiropas Savienības valstī pieļaujams. Taču – sabiedrība kļūst aizvien apzinīgāka, arvien mazāk ir gatava akceptēt krāpšanos ar nodokļiem. Spilgts piemērs ir būvniecības nozare, kuŗā vēl ne tik sen ēnu ekonomikas īpatsvaru lēsa ap 40%. Šobrīd šie valsts ekonomikai tik būtiskie uzņēmumi ir sapratuši, ka ir jāsakārto nozare pašu mājās, lai varētu būt globāli konkurējoši pasaulē. Būvuzņēmēji, piemēram, ir noslēguši koplīgumu par minimālo algu, kas turklāt ir divas reizes lielāka nekā minimālā alga valstī un nākamgad sasniegs 860 eiro. Pastrādājuši Skandinavijas valstīs, Vācijā un citur, būvniecības uzņēmumi ir skaidri sapratuši, ka konkurēt var tikai ar jaunām technoloģijām un kvalitāti, bet nekādi ne ar nodokļu krāpšanos. Un trešais – nodokļu reforma valstī ir paplašinājusi to aplikšanas loku, tādējādi palielinot ieņēmumus. 

Taču – jūs atstājat Latvijas ekonomikas ministra posteni, lai dotos strādāt likumdevējā, uzņemoties partijas Vienotība Saeimas frakcijas vadītāja pienākumus pēc tam, kad šo amatu atstājusi Solvita Āboltiņa.

Kad aizvadītajā Vienotības kongresā tiku ievēlēts par partijas vadītāju, skaidri apzinājos, ka tā ir sarežģītā situācijā, reitingi, lai arī mazliet cēlušies, tomēr ir zemi. Ir jāsāk diskusija un reāls darbs, lai pārliecinoši sagatavotos nākamajām vēlēšanām. Vadot Saeimas frakciju, varēšu tam vairāk koncentrēties.

Vai nav žēl atstāt izpildvaras amatu, kuŗā jau tik daudz padarīts?

Pirmām kārtām – nozari atstāju labā stāvoklī, kā jau minēju, ekonomika Latvijā šobrīd ir labā izaugsmes fazē, aug eksports, darba algas, bezdarba praktiski nav, gluži otrādi – sāk trūkt darbaspēka. Ir būtiski „iešūpotas” tādas tautsaimniecībā svarīgas lietas kā innovācijas, start-up uzņēmumu rašanās, sāktas izglītības un veselības aprūpes reformas. Protams, tādi „mūža izaicinājumi” kā piedāvājums kļūt par ministru cilvēka dzīvē negadās bieži, darbs ir ļoti interesants, taču esmu nolēmis tomēr doties uz Saeimu, kur „vārās polītiskais katls”, lai „sapurinātu” savu partijas frakciju un mēģinātu koordinēt tās sadarbību ar citiem polītiskiem spēkiem, nostiprinoties kā sistēmiskai partijai – iepretim „surogātpartijām”, kas pirms vēlēšanām atkal un atkal uzrodas.

Ir pagājuši 25 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet demokratija valstī ir ļoti trausla. Šobrīd Latvijā ir divi bīstami polītiskie strāvojumi: viens – acīmredzami prokrieviskais, kas „velk” valsti atpakaļ postpadomju telpā, ar būtisku ietekmi, piemēram, Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, līdz neilgam laikam arī Daugavpilī. Un otrs – t. s. varas vertikāle, kas ir apbrīnojami līdzīga tai, kas Austrumu kaimiņvalstī. Runa ir par zināmo oligarchu jautājumu, kas joprojām tiek smagi diskutēts un risināts Saeimas līmenī. Ir nopietns pamats bažām attiecībā uz Latvijas nākotni un par to, ka nākamās vēlēšanas var atnest daudz nepatīkamu pārsteigumu. Bīstams signāls jau bija tas, kā minētie spēki panāca Ingunas Sudrabas iecelšanu oligarchu lietas izmeklēšanas komisijas vadītājas amatā. Vienotība pārliecinoši atbalsta deputāta Andreja Judina cīņu.

Kā redzams, KNAB tomēr vēl nav gatavs iesniegt pilnībā visus materiālus, kas saistās ar bēdīgi slavenajām Rīdzenes sarunām. Vai uzticēties jaunajam KNAB vadītājam?

Kā valdības loceklim (A. Ašeradens ir arī premjērministra M. Kučinska biedrs.. – L. K.) man bija iespēja Jēkabu Straumi iztaujāt, pirms viņu iecēla KNAB vadītāja amatā. Viņš atstāja labu iespaidu kā profesionālis. Kas attiecas uz mūsu Bruņoto spēku augstākajiem virsniekiem, un no šīs vides nāk arī J. Straume, man vienmēr ir bijis pamats ticēt viņu godprātībai. Taču – viena lieta ir būt augsta līmeņa profesionālim Bruņotajos spēkos, cita – vadīt augstāko pretkorupcijas iestādi valstī. Laiks rādīs!

Vienotībai, līdzīgi kā savulaik Latvijas ceļam, cilvēki pārmet augstprātību…

Ilgstoši atrodoties „pie varas”, polītiķi „profesionalizējas” – ar to domāju, ka, ikdienā runājot terminos, kas svarīgi valsts pārvaldē un kas piedien ierēdniecībai, pārtrūkst saikne ar to valodu, kādā runā cilvēki, kas dzīvo praktisku, reālu dzīvi ar praktiskām rūpēm. Pats esmu bijis nepatīkami pārsteigts, kad, runājot par innovācijām un produktīvitāti ekonomikā, sastopos ar neizpratni no sava vēlētāja puses. Viņam gluži vienkārši interesē, kā tikt pie ārsta un cik tas viņam maksās… Ir jāatjauno un jāstiprina šī saikne.

Mūsu avīzē bija rakstiņš ar visu karikatūru par „kapitācijas naudu” veselības aprūpes reformas sakarā, ‒ neviens no aptaujātajiem „tautas pārstāvjiem” nezināja pateikt, kas tā tāda.

Precīzs piemērs, kā „profesionālā valoda” aizgājusi savu ceļu. Nu, nerunās cilvēki tādos terminos, kas polītiķiem „pielipuši”. Tāpēc jau par profesionāli polītikā ir cienīgs būt cilvēks, kas pirmām kārtām prot runāt par valsts procesiem ikvienam cilvēkam saprotamā valodā. Un, ja nevar, tad jānodarbojas ar kaut ko citu, dodot vietu tiem, kas spēj un var.