Par mītiem, atmiņām un sapņiem
Apskatīt komentārus (0)


07.12.2018

Dzimis rīdzinieks, Gatis Krūmiņš saka: „Kolīdz deviņdesmitajos gados bija iespējams atgūt īpašumus, tā es šo iespēju izmantoju, un jāteic, ka jau studenta gados ar vienu kāju biju laukos. Visu 21.gadsimtu jau pastāvīgi dzīvoju Lēdurgā, tuvākie kaimiņi ir aptuveni kilometra attālumā.” Par sevi un vēsturi rektors teic, ka „pirmā lasāmviela, ko es izlasīju bērnībā, kad tikko iemācījos lasīt, bija divdesmitajos līdz trīsdesmitajos gados izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas no manas omes grāmatplaukta – izlasīju visus sējumus no vāka līdz vākam.” 

Pagājušā gada maijā tika izdota vairāk nekā 1000 lappušu bieza grāmata „Latvijas tautsaimniecības vēsture" , un viens no desmit autoriem ir arī Gatis Krūmiņš, turklāt viņš bija arī grāmatas sastādītājs un zinātniskais redaktors. 

Šogad viss notiekošais vairāk vai mazāk tiek saistīts ar Latvijas Simtgadi. Vieni peļ, otri ceļ. Vai, jūsuprāt, mēs esam sapratuši, kas ar mums un Latviju ir noticis šajos 100 gados?

Teikšu, ka līdz galam tomēr neesam sapratuši. Tam ir gan objektīvā, gan subjektīvā puse. Mūsu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, tas ir objektīvi. Kā piemēru esmu minējis Zviedriju tepat, Baltijas jūras otrā krastā, kam pēdējos simt gados pāri nav gājis neviens kaŗš, ir bijusi viena sistēma gan valsts pārvaldē, gan viens ekonomikas modelis. Sabiedrība ir veidojusies pēc pavisam citiem principiem, tāpat arī viņu vēsturiskā atmiņa. Mums Latvijā ir bijušas tik ļoti daudzas varas maiņas, bija neatkarība, to zaudējām, tad atguvām. Mainījās arī ekonomikas modeļi. Zviedrijā vienmēr ir bijusi krona, Latvijā nauda ir mainījusies 12 reizes simt gados, tātad vidēji – reizi astoņos gados mainās monitorā sistēma. Turbulences līmenis mums ir stipri augstāks, nekā, piemēram, zviedriem. Manuprāt tas traucē cilvēkiem objektīvi orientēties un spriest.

Cilvēkiem, kuŗi bija pielāgojušies vienam modelim un bija iemācījušies izdzīvot, piemēram, padomju sistēmā, pēkšņi nācās dzīvot pavisam citādāk. Lai arī vismaz kopš Tautas frontes laikiem sapņojām, ka mums būs neatkarīga valsts un runās par nāciju bija liela vienprātība, tad tas, kas attiecās uz ekonomikas modeļa maiņu, vienprātības galīgi nebija. Cilvēki bija pieradināti dzīvot citādāk, par daudzām lietām neuzņemties atbildību, paļauties uz to, ka kāds no augšas pateiks, kā jādara. Tas bija tikai loģiski, jo par pašiniciatīvu, visticamāk, sodīja. Domāju, ka mēs lāgā neorientējamies situācijā arī tāpēc, ka veiksmīgi esam integrējušies Eiropas telpā, bet, līdz galam neizprotot procesus, uzreiz gribam nokļūt tādā labklājības līmenī, kāds ir Lielbritanijā, Francijā vai Vācijā, kur ceļš uz labklājību ir bijis gadsimtiem ilgs process. Mūsu prasības pret dzīves kvalitāti ir nesamērīgi pieaugušas. Ne pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, ne pēc tam padomju okupācijas laikā mēs nevienu brīdi nealkām dzīvot Rīgā tikpat labi kā Londonā - mēs nesalīdzinājām. Mūsu pēdējo divu desmitgažu realitāte ir, ka mēs to gribam un tūlīt. To ir ienesusi globālā pasaule – cilvēki pārvietojas, viņi visu redz un saka: es gribu tāpat! Bet mēs nedomājam, kāpēc ne visur ir tā, kā mums gribētos.

Bijusī disidente Lidija Doroņina-Lasmane, un ne tikai viņa, saka, ka latvieši vēl nekad nav dzīvojuši tik labi, kā šodien...

Ja man vaicā, es tiešām varu teikt, ka tik augsta dzīves kvalitāte un tik maza starpība starp Rietumu valstīm un Latviju mums nekad nav bijusi. Mēs nekad neesam bijuši tik tuvu Rietumiem. Ja paraugāmies, ko Latvijas Simtgades gadā var atļauties Latvijas vidusmēra iedzīvotājs, ko viņš var darīt un kādas ir viņa iespējas kaut vai izglītībā, tas ir nesalīdzināmi. Ja jaunietis zina angļu valodu, ir centīgs, tad viņam ir iespējas mācīties visā pasaulē. Man ir 45 gadi, kad es beidzu studijas deviņdesmito gadu sākumā, mēs neko no tā visa nezinājām un nesapratām. Tas ir milzīgs progress. Diemžēl mēs līdz galam nenovērtējam, cik strauji esam daudzās lietās iegājuši, mēs to neizprotam. Mēs gribam ātri un uzreiz. Mēs ātri gribam veidot karjeru, negribam saprast, ka ir daudz jāstrādā un daudz jāizdara, ir vēlme daudz kam pārlekt pāri un pie visa tikt uzreiz. 

Vai Latvijas sabiedrība tā īsti ir sapratusi un pieņēmusi, ko nozīmē īpašums, uzņēmējdarbība, ko nozīmē nauda un rīkošanās ar to? Piecdesmit okupācijas gadus tika mācīts un skaidrots, ka īpašums – tas ir slikti, uzņēmējs ir ļauns izmantotājs, bet nauda nav svarīga, jo galu galā par visu rūpējas valsts. 

Tā ir taisnība, un ļoti lielā sabiedrības daļā diemžēl negātīvā attieksme pret sociālo nevienlīdzību, kas bieži vien ir radusies, pateicoties darbam, neslinkošanai, ir tāda, ka turīgums noteikti ir radies, pateicoties negodīgumam, krāpšanai un turīgs cilvēks noteikti ir nelietis un ienaidnieks. Es redzu daudz tādu piemēru mūsdienās, un saknes tādai attieksmei tiešām saredzu pagātnē. Piedalos vairākās vietās lokālās izpētēs, pētu padomju laikus. Tāds interesants gadījums Birzgalē: man Birzgales pagastā ir polemika ar viena partorga radiniekiem. 1958. – 1950. gadā no Birzgales deportēja vairāk nekā 80 cilvēkus, un es publiski paudu, ka šis cilvēks, partorgs, bija noziedznieks, jo viņš pārraudzīja un organizēja cilvēku izvešanu. Birzgali represijas skāra ļoti smagi un vēl šobrīd redzam, kā toreiz pagasta intelektu iznīcināja. Okupācijas varas gados tika uzsvērts, ka pirms padomju varas Birzgalē bija ļoti spēcīgas zemnieku saimniecības un Ulmaņa atbalstītāji un pret šiem budžiem bija jācīnās. Partorga radinieki ir gatavi cīnīties, jo kā es varu teikt, ka viņš bija noziedznieks? Bet toreiz cilvēks mērķtiecīgi tika iznīcināts pat nevis par nodarījumiem pret padomju varu, bet pēc sociālā stāvokļa.

Nav brīnums, ka pēc šīm ļoti smagajām represijām četrdesmito gadu beigās, sešdesmitajos gados Birzgalē nojauca baznīcu. Savā pētījumā šīs divas lietas saliku kopā, jo Birzgales kopiena represijās cieta tik smagi, ka viņiem vairs nebija pretošanās spēju, viņi nespēja nosargāt šo ļoti būtisko kultūras pieminekli, kur Stenders savulaik bija mācītājs. Šai baznīcai bija ne tikai nacionāla, bet arī Eiropas kultūrvēsturiskā vērtība. Tagad man arī viens atrakstīja vēstuli – kā es tā varot teikt par tiem notikumiem, draudze jau nekāda stiprā tur neesot bijusi. Tā teikt, baznīcu tak varēja nojaukt. Protams, ja izsūtīja 80 spēcīgākās ģimenes, tad cik gan stipra pēc desmit gadiem varēja būt draudze!? Lūk, tās ir konsekvences, kas nāk līdzi no padomju okupācijas gadiem. Un tad tie, kuŗi dara un kuŗi nopelna, ir sliktie. Jā, jābūt objektīviem – arī deviņdesmito gadu privatizācija vēl uzlika papildu aizdomu un nepatikas ēnu. Privatizācijas procesā lieli ieguvēji bija tie, kuŗi tobrīd bija pie varas, piemēram, bijušie kolchoza priekšsēdētāji, rūpnīcu vadošie darbinieki. Padomju laika nomenklatūra bija lieli ieguvēji. Pēc tam gan liela daļa no viņiem izputēja, jo viņi nespēja strādāt brīvā tirgus apstākļos, viņiem nebija zināšanu. Tas, kā tika organizēti privatizācijas procesi, daļai sabiedrības lika domāt – re, kā viņi sagrāba. To atceras, un vēlēšanās tas arī šodien palīdz dažam labam populistam tikt pie vēlētāju balsīm. Ir skaidrs, ka katrā sabiedrībā ir vajadzīgi turīgi un bagāti cilvēki. Mūsu sabiedrības izaicinājums demokratijai, kas agri vai vēlu būs jārisina, ir tas, ka elites ar ļoti spēcīgām zināšanām vairs nav pie varas, jo nav spējušas komunicēt par tām lietām, kas ir svarīgas. Starp citu, divdesmitajos, trīsdesmitajos gados bija ļoti daudz iemeslu tam, ka mēs pazaudējām demokratiju, - sabiedrības vidusslānis neprotestēja pret Ulmaņa apvērsumu, jo juta, ka vairs nespēj virzīt lietas uz priekšu, procesi apstājas, palēninās. Viņi cerēja, ka būs kārtība un stabilitāte.

Arī tagad uzņēmēji gribētu plānot gadus desmit uz priekšu, nevis sagaidīt, ka pie katras valdības kaut kas mainās. Ja autoritārs līderis piedāvā stabilitāti un kārtību, cilvēki saka – varbūt tas ir mazāks ļaunums, nekā tas, kas te notiek. To var saprast. Lēmumi bija ļoti sarežģīti, arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, arī tagad saistībā ar privatizāciju. Nav tik vienkārši pateikt, ka tie tur bija muļķi, jo tas viss ir kontekstā ar mūsu tā laika izpratni un zināšanām. Un vēl - mēs nedrīkstam ar mūsdienu zināšanām un izpratni par sistēmu, kuŗā esam, kaut ko pārmest par pagātni. Mēs nedrīkstam, piemēram, pārmest cilvēkiem, ka viņi deviņdesmitajā gadā nezināja angļu valodu. Un līdzīgi par daudzām citām lietām, jo cilvēki tās vienkārši nevarēja zināt, jo visa izglītības sistēma bija virzīta tā, lai pēc iespējas mazāks cilvēku skaits zinātu angļu valodu un vēl citas lietas. Igauņi ātrāk izrāvās uz priekšu, jo viņiem informātīvā telpa bija tuva ar Somiju. Mēs klausījāmies Amerikas Balsi un Brīvo Eiropu, kas vairāk runāja par polītiku, nevis par ekonomiku, tostarp svarīgas lietas par nacionālo identitāti, par nacionālām vērtībām. Es arī klausījos šīs raidstacijas. 

Vai pirmskaŗa Latvijā starpība starp iztikušajiem un nabadzīgajiem nebija tik liela kā tagad?

Arī toreiz bija elite un ļoti turīgi cilvēki, bet toreiz to tā nepamanīja. Šodien sabiedrības virsējos slāņus ļoti „pieskata” dzeltenā prese, un šie ļaudis arī mēdz dižoties. Šodien ir vairāk informācijas, trīsdesmitajos gados tā nebija. Bet es uzskatu, ka mēs pārspīlējam trīsdesmito gadu Leiputriju. Toreiz bija ārkārtīgi smagi jāstrādā. Mana vecāmamma bija lielas zemnieku saimniecības īpašniece, viņu izsūtīja 1949. gadā. Astoņdesmitajos gados es viņai daudz jautāju, mani ļoti viss interesēja, un reiz viņa pateica ko tādu, par ko biju ļoti pārsteigts – ka Sibirijā nav bijis tik daudz jāstrādā! Viņa atcerējās savu bērnību, kad tēvs bija nopircis saimniecību, bija jāmaksā kredīti un viņa - saimnieku bērns - nav varējusi atļauties to, ko varēja atļauties kalpu ģimenes, viņai nav bijušas tādas kleitas.

Tas bija divdesmitā gadsimta pats sākums, pirms Pirmā pasaules kaŗa. Ja toreiz tika pie zemes, bija smagi jāstrādā, tādēļ jau Piektā gada revolūcijā iesaistījās tik daudzi, jo juta, ka ir netaisnība, vecāki ir paņēmuši zemi, bet dzīve ir ļoti skarba. Lauksaimniecības produkcijas cenas kritās, daudz ko veda no citurienes – līdzīgi kā šodien. Pārspīlējums ir arī par trīsdesmitajiem gadiem un labo dzīvi šais ados. Esmu lasījis sludinājumus – laukstrādniekiem ir brīva katra otrā svētdiena, tātad divas dienas mēnesī, un darba diena nebija astoņas stundas, lielāko daļu darba darīja ar rokām. Jautājums, ar ko mēs salīdzinām? Ja salīdzina ar Otro pasaules kaŗu, staļinismu, kollektivizāciju, kas drausmīgi pazemināja visu dzīves līmeni, tad, protams, trīsdesmitie gadi bijis zelta laikmets. Tāpēc vienmēr ir jāatceras, ka lēmumi ir jāvērtē pēc tā laika sapratnes un zināšanām, pēc tā, kad tie pieņemti un vienmēr jāsaprot, ar kādu laiku mēs šodienu salīdzinām. Plaisa starp Latviju un vadošajām Rietumvalstīm toreiz, pirsmskaŗa Latviju, bija lielāka, nekā tā starp Latviju un Rietumvalstīm ir šodien. Jā, mēs bijām apmēram vienā līmenī ar Somiju, Igauniju un labāki par Dienvideiropas valstīm. Šobrīd plaisas starp mums un Eiropu ir stipri samazinājušās. Un vēl gribu teikt, ka sapnis par Latviju kā lauksaimniecības valsti, ko iedvesmoja Ulmanis, divdesmit pirmajā gadsimtā vairs nav nopietns, laiki ir mainījušies. Mēs nevaram dzīvot simt gadus senā pagātnē.

Un tomēr - teikdams, ka tik labi mēs neesam dzīvojuši vēl nekad, nebūt nenozīmē, ka viss ir vislabākajā kārtībā.