Par nogurumu un spēku
12.08.2023

SALLIJA BENFELDE

Ukraina un ukraiņi ir pelnījuši cieņu par drosmi skatīties patiesībai acīs, pretoties un nenokārt degunu, neveidot vaimanu kori, bet darīt, cik katrs var un prot un vēl mazliet vairāk. Piemēram, pagājušajā sestdienā pirmo reizi Latvijā Valmiermuižas etnofestivālā uzstājās ukraiņu folkroka grupa “Joryj Kłoc”, kuŗa uz Latviju atbrauca savās brīvdienās no kaŗa, grupas vadītājs Antons Vognedars Lubijs interviju žurnālam “SestDiena” sniedza, vēl esot kaujas laukā. „Ja mums tagad būtu kāda aktīvā kaujas misija, es arī nevarētu atbraukt. Teiksim tā: mūs atlaida nedaudz atpūsties”. Var piebilst, ka grupa dibināta 2008. gadā, tajā šobrīd ir četri puiši, instrumentu sastāvs ir ļoti interesants: rata lira, viola, bungas un ģitāra, repertuārā ir daudz dziesmu par senajiem dieviem un rituāliem, gan vārdi, gan mūzika ir gadsimtus sena, bet mūzikālais aranžējums ir mūsdienīgs.  Koncertā grupa spēlēja ar tādu spēku un enerģiju, kuŗu nav iespējams izstāstīt, tas ir jāredz un jādzird, jo tā nebija gaušanās par dzīvi un kaŗu, bet apliecinājums tam, ka ukraiņi ir un būs. Atliek arī mums rast spēku un atcerēties, ka mēs bijām, esam un būsim, par spīti ļaunumam: sens ukraiņu teiciens vēsta, ka „viņi gribēja mūs aprakt, bet nezināja, ka mēs esam sēklas”. 

Pēc Frīdricha Eberta fonda pasūtinājuma, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS  Latvijā veica apjomīgu pētījumu par to, kā Latvijas krievi  un arī latvieši vērtē Krievijas kaŗu Ukrainā, Putinu, Zelenski, atbalstu Ukrainai un ko domā par pieminekļa nojaukšanu Uzvaras parkā, par Latvijas dalību NATO un ES u.c. Tika aptaujāti gan tie, kuŗi ģimenē runā krievu valodā, gan tie, kuŗi ģimenē runā latviešu valodā un arī tie, kuŗu ģimenē runā abās valodās. Latviski runājošajās ģimenēs Ukrainu atbalsta 78, bet krieviski runājošajās – tikai 27 procenti aptaujāto. Ģimenēs, kuŗās runā abās valodās, atbalsts Ukrainai samazinājies (no 45 līdz 32 procentiem). Latviešu vidū gada laikā nedaudz samazinājies to skaits, kuŗi saka, ka ir patrioti (no 54 līdz 47 procentiem), bet krievu valodā runājošie sevi par Latvijas patriotiem uzskata jau 25 procentos gadījumu (pirms gada vien 17). Arī jauktajās ģimenēs sevi par patriotiem uzskata mazliet vairāk cilvēku – 33 procenti, un tas ir par pieciem procentiem vairāk, nekā pirms gada. Pārsteidz tas, ka krievu valodā runājošo vidū par septiņiem procentiem pieaudzis atbalsts Latvijas dalībai NATO (no 21 līdz 28 procentiem), bet jauktajās  un latviešu ģimenēs tas nedaudz krities. Krieviski runājošo vidū samazinājies arī to skaits, kuŗiem patīk Putins un Krievijas polītika, tagad tādu ir vien 16 procenti. To, ka Latvijā pieaugusi etniskā spriedze, atzīst visi. 

Aptaujā vēl ir daudz dažādu jautājumu, atbildes pirmajā brīdī var šķist visai raibas, tomēr kopumā dažas tendences ir manāmas. Savā ziņā visstingrākie savos uzskatos ir krievu valodā runājošie, kuŗi cenšas nemainīt domas par notiekošo. Ja arī viņiem ne vienmēr tas izdodas, tad vismaz jautājumos par pieminekļa nojaukšanu vai iespējām brīvi paust savus uzskatus, viņi gandrīz vai izmisīgi turas pie agrākajiem uzskatiem, ka pieminekli Uzvaras parkā nevajadzēja nojaukt un ka Latvijā var runāt un rakstīt tikai to, kas patīk varai. Šķiet, ka vissvārstīgākās ir jauktās ģimenes, bet latviešu vidū negaidītās atbildes acīmredzot radījis nogurums. Cilvēki nogurst no kaŗa ziņām, nemitīgās spriedzes un bažām par praktiskām lietām, veidojas kaut kas līdzīgs pieradumam tam, ka netālu notiek asiņains kaŗš.  Bet pieradums ir sava veida psicholoģiskā pašaizsardzība, kas ļauj dzīvot un darīt savus ikdienas darbus. 

Interesanti, ka Krievijā Levadas Centra jūnijā veiktie un jūlija sākumā publicētie pētījumi rāda, ka lielākās daļas aptaujāto attieksme pret Putinu ir pozitīvi neitrāla, un divas trešdaļas aptaujāto gribētu, lai nākamā gada Krievijas prezidenta vēlēšanās atkal tiktu ievēlēts Putins. 23 procenti Krievijas iedzīvotāju saka, ka jūt simpātijas pret Putinu, bet 19 procenti „esot sajūsmināti”. Kopš aprīļa nedaudz samazinājies arī to skaits, kuŗi apgalvo, ka jūtas labi un ka viss ir pavisam normāli (no 78 līdz 74 procentiem), un mazliet pieaudzis to skaits, kuŗi jūt bailes un spriedzi (no 20 līdz 25 procentiem). Tiesa gan, kopš aprīļa krietni ir pieaudzis to skaits, kuŗi domā, ka grūtākie laiki tikai vēl gaidāmi (no 27 līdz 58 procentiem). Protestos ar ekonomiskām prasībām Krievijā gatavi piedalīties 15 procenti aptaujāto, bet protestos ar polītiskām prasībām piedalītos 10 procenti.

Protams, Levadas centra aptaujas vienmēr tiek dažādi vētītas un vērtētas, tāpat arī Eberta fonda pasūtinātais pētījums Latvijā tiks vērtēts un atziņas būs dažādas un atšķirīgas. 

Tikmēr kaŗš Ukrainā turpinās, pēc ukraiņu datiem, Krievija kaŗā jau zaudējusi 238 300 kaŗavīrus, Latvijas iedzīvotāji turpina ziedot un praktiski palīdzēt ukraiņiem. Pagājušajā nedēļā Viļņā notikušajā NATO samitā Ukraina gan nesaņēma oficiālu uzaicinājumu iestāties NATO, bet kļuva arī skaidrs, ka tas notiks tad, kad kaŗš būs beidzies. Savukārt Ukrainas parlamenta deputāts un komisijas drošības, aizsardzības un izlūkošanas jautājumos loceklis Sergejs Rachmaņins saka, ka nešaubās par Ukrainas uzvaru, bet “tas, kuŗš izdomās reālas drošības garantijas Ukrainai, saņems Nobela prēmiju, jo tādu garantiju nav, ir tikai Piektais pants vai kodolieroči”. Vēl var piebilst, ka situāciju pēc NATO samita vērtē arī Arsēnijs Jaceņuks, bijušais Ukrainas premjērministrs (2014 – 2016): „Neteikšu, ka NATO izdarīja visu, ko varēja, domāju, ka viņi varēja izdarīt vairāk. Bet raugoties no NATO puses, viņi paveica vairāk, nekā paši bija domājuši. Jautājums ir par to, kas likts svaru kausos? Svaru kausos ir Eiropas un NATO dalībvalstu drošība – gan militārā, gan finanšu un ekonomiskā, gan pārtikas drošība. Svaru kausos ir ANO Statūti un tas, kas vēl palicis no tās pasaules kārtības, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kaŗa, svaru kausos ir cīņa pret terrorismu”. Citiem vārdiem sakot, ukraiņu polītiķi atgādina, ka var tikt sagrauts tas, ko izdevās izveidot pēc kaŗa, tā kārtība, kas, protams, nav nevainojama, bet tie bija un ir noteikumi un vienošanās, lai ievērotu jel kādu kārtību, līdzsvaru un mieru. Krievija to cenšas sagraut un brīžam izliekoties, ka nekas tāds nenotiek, mēs atbalstām Krieviju, arī tad, ja paši to nesaprotam un negribam.