Par suarejām, ekspektācijām un edukāciju
28.05.2024

Ligita Kovtuna

Jānim Peteram ir dzejolis “de iure”, kuŗa pirmais pants skan tā: “Tauriņu un propelleru nesti,/ suarejās smalkās nesaprasti,/ beidzot visi smokingi ir nost,/ čemberleni mājup salido…” Saklausījām taču mazliet ironijas, mazliet šķelmīguma, vai ne? Dzejniekam allaž pa rokai valodas paņēmieni, kas ļauj uzburt dziļāko zemtekstu.

Tādu pašu šķelmīgumu, mazliet splīnu, mazliet pašironiju saklausīju arī mūsu pastāvīgā autora Ērika Niedrīša rakstā par Nacionālās operas Ģildes sarīkojumu Ņujorkā ar mērķi piesaistīt ziedotājus LNOĢ. Turklāt – pazīstot Dr. Niedrīti kā asprātīgu, arī mazliet šķelmīgu un ļoti dzīvespriecīgu cilvēku. Gluži labi sapratu viņa izvēli raksta virsrakstā lietot šo soirée (franču val. - vakara viesības) – nu, taču, lai piesaistītu jūsu, cienījamie lasītāji, uzmanību. Virsrakstam, kā zināms, ir izšķiroša loma lasītāju piesaistīšanai, un, redziet, tas ir nostrādājis – daudzi mūsu lasītāji “saviļņojās”! Ceru, ka tika piesaistīta ne vien uzmanība, bet arī ieinteresētība LNOĢ svētīgajā darbā. Es, redaktore, tik vien kā franču soirée pārvērtu par suareju, kas Latviešu valodas vārdnīcās akceptēts, piedodiet, pieņemts vārds. Kā lai, turpinot domu, latviski nevainojami pasaku, ka “perfekcionisms” tomēr nav īsti labs – tas mēdz nokaut emocionalitāti un radošumu. Perfekcionisma vietā teikt “pilnīgums”?... Šādi filozofējot, arvien tālāk un tālāk aiziesim no tām skaistajām niansēm (vai, Dieviņ, kur lai ņem latvisku vārdu?!), kas mūsu valodu padara dzīvu, krāsainu, daudzšķautnainu, kas runas un rakstu valodu ļauj sadalīt stilos, izteikties zemtekstos, pasmaidīt, citkārt iedot “dunku sānos”. Es, protams, arī errojos, ka pat saziņas līdzekļos ielavījušies tādi svešķermeņi kā ekspektācijas un edukācija. Bez panākumiem palika mana “cīņa” pret “Ezīša kofīšopu” pašā Rīgas centrā. Pa tam laikam, kā lasījāt Juŗa Lorenca komentārā, kāda persona, raizējoties par “iekļaujošo sabiedrību”, nāca klajā ar priekšlikumu atteikties no vārdiem “māte” un “tēvs”, lietojot “vecāki” – lai polītkorekti (kā gan pateikt citādi – latviski?!) runātu par homoseksuāliem (?) pāriem, kam ir bērni…

Ir aiziets par tālu, draugi, turklāt uz abām pusēm! Minēto suareju saukt par vakarēšanu, lai būtu latviski? Bet latvieši jau vakarēšanās strinkšķina kokles un dzied tautasdziesmas, nevis klausās operas un citas akadēmiskās mūzikas skaņās. Turklāt – ar vīna glāzi rokā. “Nedrīkstam kļūt par etnografisko mūzeju. (..) Ja [valoda] būs tikai Brīvdabas mūzejā un grāmatās, uz papīra drukātās, tad valodas nebūs,” saka latgalistikas eksperte un dzejniece Ilze Sperga.

Ko nu tagad darīsim? Kā iesim līdzi laikam, kas ienes savas korrekcijas, piedodiet, maiņas arī mūsu valodas lietojumā? Saprāts jāņem talkā un zināšanas, tostarp valodu zināšanas, un mīlestība pret savu dzimto latviešu valodu, kuŗā ir tik daudz pērļu, ko tiešām var un vajag uzmirdzināt pagalam globālizētajā (?) cilvēku saziņas formā – valodā. Un vēl – jālasa grāmatas, ne tikai sociālo tīklu teksti. Tā es domāju.