Pēc kara visi gudri
Apskatīt komentārus (1)


31.03.2020

Ir grūti, gandrīz neiespējami rakstīt. Nāk prātā teiciens - kad lielgabali runā, mūzas klusē. Daudzi esošo situāciju salīdzina ar karu. Tikai kas tas par karu, kurā ienaidnieks ir neredzams, nezināms un neizprotams? Mans 1888. gadā dzimušais vectēvs, kurš piedzīvoja abus pasaules karus, bieži mēdza atkārtot: “Visbriesmīgākais karš pasaulē ir pilsoņu karš. Jo nekad nevar zināt, no kurienes nāks briesmas, no kura stūra šaus un kurš tevi nodos”. Līdzīgi ir ar vīrusu. Ir sestdiena, 28. marts. Pirmā patiesi siltā diena šajā gadā Rīgā. Kafejnīca, kas atrodas uz Barona un Ģertrūdes ielu stūra, uzdrošinājusies izlikt uz ietves galdiņus un krēslus. Divas meitenes malko kafiju un mielojas ar svaigi ceptiem kruasāniem. Latvijā vēl atļauti daži pasaulē jau aizliegti prieki. Cik ilgi vēl? Bet es iegriežos netālajā pārtikas lielveikalā, steidzīgi piepildu ratus un bažīgi raugos, ka sieviete divus metrus no manis (tāda ir valdības ieteiktā distance) pūlas apspiest klepus lēkmi. Bet varbūt man tikai izlikās? 

Mājās rūpīgi nomazgāju rokas un seju, uzvāru kafiju un apsēžos pie loga. Pa Ģertrūdes ielu šaudās riteņbraucēji, ēdienu piegādes kurjeri. Viņu mērķis - tuvējais indiešu restorāns, kurš šajās dienās knapi tiekot galā ar pasūtījumiem. Cilvēki cenšas pusdienot mājās. Piepeši atskan sirēnas, un Tērbatas ielā pazib spilgti dzeltenā ātrās palīdzības mašīna. Pirmā doma - aizved jaunu vīrusa pacientu. Lai gan ar labi apzinos, ka tas var būt “parasts” nelaimes gadījums. Rēķināties ar sliktāko- tas laikam ir cilvēka dabā, īpaši jau šādos apstākļos.

Vienlaikus daudzi (ne visi, bet daudzi!) politiķi saka to, ko no viņiem grib sadzirdēt tauta, vēlētāji. Proti- labas vēstis. Sūtnis, kurš atnes slikto vēsti, senos laikos tika sodīts ar nāvi. Modernos laikos viņš netiek pārvēlēts, kas nozīmē politisko nāvi. Patiesībā arī es kāri tveru jebkuru ziņu, kas apgalvo- vīruss “nemaz nav tik briesmīgs”, ka “Ķīna un Koreja ir tikušas galā”, ka “atrastas jaunas zāles”. Un es ļoti labi saprotu ASV prezidentu Trampu, kurš nesteidzās tautai pavēstīt sliktās ziņas. 22. janvārī intervijā televīzijas kanālam CNBC viņš apgalvoja, ka “viss tiek kontrolēts”. 12. februārī tikšanās laikā ar vēlētajiem Tramps paziņoja- “aprīlī paliks siltāks, viss mainīsies uz labu”. 26. februāris, Tramps uzstājas Baltajā namā: “Risks ir ļoti zems, turklāt mums ir paši labākie eksperti pasaulē....”. Patiešām, šis ir tas brīdis, kad politiķiem kā vēl nekad būtu jāieklausās ekspertos - ārstos, zinātniekos, ekonomistos, finansistos un sociologos. Problēma ir tā, ka ekspertu ieteikumi ir krasi atšķirīgi, ja ne diametrāli pretēji. Tie svārstās no prasības pēc pilnīgas visu cilvēku izolācijas savās dzīves vietās līdz otrai galējībai - lai izslimo, kas var. Sabiedrība kopumā iegūs dabisko imunitāti, daļa nomirs, neko darīt, tāda ir dzīve utt. Pagaidām pasaule kopumā virzās pa pirmo ceļu. Iziešanas un pulcēšanās aizliegumi kļūst aizvien stingrāki, to skaitā arī Latvijā. Dažās valstīs jau noteikta komendanta stunda. 

Ķīnas piemērs liecina, ka šāda rīcība var nest panākumus. Vienlaikus atskan balsis, kas aicina ja ne atteikties no šīs politikas, tad vismaz izvērtēt to. Ka agrāk vai vēlāk cilvēki būs spiesti atzīt, ka pat šajā tik sarežģītajā laikā rūpes par veselību un tautsaimniecība ir savstarpēji saistītas lietas. Tātad problēmas, kas jārisina vienlaicīgi. Argumenti ir sekojoši: ekonomikas apstāšanās arī var prasīt dzīvības (hronisku slimību saasināšanās, darba zaudēšana, pensiju fondu izsīkums, elementārs trūkums, noziedzība un pašnāvības). Turklāt vienmēr aktuāls būs jautājums - kurš tieši būs tas brīdis, kad bērni atkal varēs iet uz skolu? Kad atvērsies kafejnīcas, teātri un sporta zāles? Kad atkal varēsim apmeklēt savus tuviniekus veco ļaužu mītnēs? Šai ziņā zīmīga ir amerikāņu ārsta Dāvida Kaca publikācija (20. 03. 2020) laikrakstā The New York Times - “Vai cīņa ar vīrusu nav bīstamāka par pašu vīrusu?” (David L. Katz, “Is Our Fight Against Coronavirus Worse Than the Disease?”). Viņš iesaka iet “vidusceļu” - īpaši neuztraukties par jauniem, veseliem cilvēkiem, ļaut viņiem mācīties un strādāt, bet fokusēt uzmanību uz senioriem (vecākiem par 60) un hroniskiem slimniekiem. Pēc iespējas izolēt, saudzēt, apgādāt ar visu nepieciešamo, veikt testus utt. 

Tas ļautu ekonomēt līdzekļus, atvieglot jau tā pārslogoto veselības aizsardzības sistēmu, vienlaikus tautsaimniecība neatrastos pilnīgā paralīzes stāvokli. Un tā līdz brīdim, kamēr tiks atrasta efektīva vakcīna un zāles. Izskatās, ka šādu ceļu pagaidām cenšas iet bagātā Zviedrija. Slimības testu nevar iziet pat pazīstamā klimata aktīviste, 17 gadus vecā zviedru meitene Grēta Tūnberga (viņa pati uzskata, ka inficējusies ar “Covid-19” vieglā formā)- jo tas pienākas tikai patiesi smagiem slimniekiem. Nereti kā piemērs cīņai ar vīrusu tiek minēta Ķīna. Tās autoritārais vadības stils esot efektīvāks par demokrātiju, kas tāda tukša pļāpāšana vien esot. Ka arī pārējai pasaulei agrāk vai vēlāk nākšoties pieņemt Ķīnā praktizēto totālo digitālās izsekošanas politiku. Tā sakot- pašu cilvēku interesēs. Te gan derētu atcerēties kādu būtisku faktu, ko daudzi jau paspējuši aizmirst - ja Ķīnā valdītu demokrātija un atklātība, tad varas iestādes būtu ieklausījušies ārstā Li Veņlianā. Tieši viņš jau aizvadītā gada 30. decembrī pirmais cēla trauksmi par jaunas, netipiskai pneimonijai līdzīgas slimības uzliesmojumu Uhaņas pilsētā. Tā vietā dakterim lika parakstīt dokumentu ar apņemšanos neizplatīt viltus ziņas. 10. janvārī viņam parādījās pirmie slimības simptomi, bet 7. februārī Li Veņlians jau bija miris...

Viens no Trampa padomniekiem, ASV Nacionālā Alerģiju un infekcijas slimību institūta direktors Dr. Entonijs Fauči (Dr. Anthony Fauci) brīdina, ka “ASV var saslimt miljoni, bet nomirt pat 100 000 cilvēku”. Pagaidām gan izskatās, ka prezidents vairāk sliecas uzklausīt “vidusceļa” aizstāvjus. Viņš izteicies, ka Covid-19 ierobežošanai noteiktie pasākumi var iznīcināt ekonomiku: “Mūsu valsts nav celta, lai to noslēgtu” (“Our country - it's not built to shut down”). Savukārt zinātnieku padome, kas dod padomus Francijas prezidentam Makronam, uzskata, ka pagaidām vienīgie efektīvie mēri cīņā ar vīrusu ir izolācija un sociālā distancēšanās. Minimālais ierobežojošo pasākumu ilgums esot sešas nedēļas, tātad līdz maija sākumam. Kam ticēt? Es pats pēc dabas esmu kompromisu cilvēks, kurš sliecas domāt, ka patiesība parasti atrodas “kaut kur pa vidu”. Viedokļus izsaka eksperti, bet šo līniju “kaut kur pa vidu” , aiz kuras seko saistoši lēmumi, novelk politiķi. Ne jau velti saka, ka politika esot kompromisu māksla. Ir svētdienas, 29. marta vakars. Latvijai pagaidām izdevies noturēties, epidēmijas līkne vēl neiet debesīs. Valstī kopā ir 347 inficēto. Rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, tas ir divas reizes mazāk nekā ASV. Paldies Dievam, vēl neviens nav aizgājis mūžībā. Kad jūs, godājamie lasītāji, lasīsiet šīs rindas, daudz kas jau būs mainījies. Un cilvēki runās un spriedīs, ka varbūt vajadzēja rīkoties savādāk. Vēl viens teiciens, kas nāk prātā - pēc kara visi gudri.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem