Pētnieki atgādina, ka 2022. gada pavasarī Saeima nolēma vērsties pret padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanu Latvijas teritorijā. Tika pārdēvētas daudzas ielas, demontētas piemiņas plāksnes un pieminekļi, arī t. s. Uzvaras piemineklis Rīgā, kas izraisīja lielu sabiedriskās domas polarizāciju. Šis process nav noslēdzies, un mēs joprojām esam liecinieki tā tālākai attīstībai. Rīgā Uzvaras parku ar tā dažādajiem atmiņu slāņiem ir izdevies īsā laikā pārveidot atpūtas  zonā. Taču sociālās atmiņas struktūru tik ātri nevienā sabiedrībā nav iespējams mainīt. 

Savukārt Lestenē ir uzsākts darbs pie Otrā pasaules kara piemiņas vietas attīstīšanas, kas varētu no­stiprināt šo vēsturisko pieredzi kā morālās solidaritātes resursu. Pētījumā arī akcentēts tas, ka „Latvijas sociālo atmiņu veido ne tikai nacionālā atceres telpa, bet arī starptautiskās un transnacionālās dimensijas. Krievijas autokrātiskais līderis Vladimirs Putins vēsturi ir sagrozījis, apbruņojis un padarījis par ieroci, kas kopš 2014. gada ir bijusi neatņemama daļa no Krievijas izmantotā propagandas arsenāla karā pret Ukrainu. Taču pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Latvijas vārds īslaicīgi nokļuva starptautiskas polemikas krustugunīs saistībā ar Beļģijas pilsētā Zēdelgemā atklāto pieminekli “Latvijas stāvstrops”. Piemineklis veltīts Otrā pasaules kara latviešu karagūstekņiem. Reaģējot uz pieaugošo starptautisko spied­ienu, “Latvijas stāvstrops” arī tika demontēts 2022. gada vasarā. Lai gan šis notikums Latvijas sabiedriskajā domā izraisīja daudz mazāku rezonansi, tas tomēr atkal aktualizēja latviešu leģionāru un Eiropas atmiņas tēmas, kuru iekšējā, neatrisinātā spriedze īpaši izgaismojas šajā gadā, kad Eiropā un citviet pasaulē tiek atzīmēta 80. gadskārta kopš Otrā pasaules kara beigām”. 

Vēl jāpiebilst, ka pārmaiņas radīja arī pandēmija, kas ierobežoja cilvēku pulcēšanās iespējas. Taču regulāras diskusijas par vēstures izglītības kvalitāti skolās ir veicinājušas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta atgriešanos skolu prog­rammās. Paralēli šīm aktivitātēm - ir turpinājusies pagātnes jutīgo tēmu iztirzāšana un interpretēšana Latvijas  literatūrā, teātrī un kino. paplašinot sabiedrībā lietoto vārdu krājumu, iztēles iespējas un vēsturiskās apziņas horizontu.

Pētījuma  pamatu veido repre­zentatīvi socioloģiskās aptaujas dati, kuri tika iegūti laikā no 2024. gada novembra līdz 2025. gada februārim. Tika aptaujāti Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 gadiem un vecāki. Sasniegtās izlases apjoms ir 2023 respondenti. Aptaujas datu iegūšanā tika izmantotas tiešās intervijas respondentu dzīvesvie­tās, kā arī tiešsaistes anketēšana.

Aptaujas rezultāti

Pētnieki pauž, ka „Latvijas sabiedrības vairākuma nemainīgi nosodošā attieksme pret Krievi­jas iebrukumu Ukrainā, kā arī tiesībsargājošo iestāžu un drošības dienestu vēršanās pret kara attaisnotājiem ir izmainījusi Latvijas sabiedriskās domas klimatu”.  Aptaujā, piemēram, tika vaicāts, vai Latvijā šobrīd var brīvi un bez bailēm publiski paust savu viedokli par dažādiem Latvijas vēstures notikumiem, ja tas atšķiras no valsts oficiālās nostājas. Piemēram, jautājumā par to, vai 1940. gadā notika Latvijas okupācija. Rezultāti atklāj ļoti polarizētu ainu – puse aptaujāto (51%) piekrīt vai drīzāk piekrīt, ka vārda brīvība tiek nodrošināta, bet gandrīz tikpat liela daļa (40%) uzskata, ka viedokļa paušanas iespējas ir ierobežotas. Tiesa gan, atbildes atšķiras – 61 procents latviešu uzskata, ka savu viedokli var brīvi paust publiski arī tad, ja tas atšķiras no valsts oficiālās nostājas. 25 procenti latviešu domā, ka tādu viedokli drīzāk paust publiski nevar, bet astoņi  procenti latviešu uzskata, ka to noteikti nevar darīt. Savukārt tikai 28 procenti krievu domā, ka no valsts oficiālās nostājas atšķirīgu viedokli publiski var paust. 30 procenti krievu domā, ka tādu viedokli drīzāk nevar paust, bet 27 procenti uzskata, ka to noteikti nevar publiski paust. Kopumā jāteic, ka jaunākā paaudze (18–33) ir optimistiskāk noskaņota par iespējām paust no valsts oficiālās pozīcijas atšķirīgus vērtējumus par Latvijas vēsturi nekā vidējā un vecākā paaudze. Šāds optimisms ir arī vairāk raksturīgs respondentiem ar augstāko izglītību, latviešiem un Vidzemes iedzīvotājiem. Savukārt pārliecība, ka cilvēki nevar paust brīvi un bez bailēm viedokli par vēstures notikumiem, ir vairāk izplatīta mazākumtautību, īpaši krievu vidū un Latvijas rusofonajā minoritātē un starp respondentiem ar vidējo izglītību.

Protams, atšķiras arī dažādu Latvijas vēstures posmu vērtējums. Aptauja liecina, ka „vispozitīvāk Latvijas sabiedrība vērtē nesenākos vēstures posmus: Atmodu un mūsdienas jeb laiku kopš 1991. gada. Par šiem periodiem pozitīvu vērtējumu aptaujā sniedz teju katri divi no trim respondentiem. Tāpat augsti pozitīvs novērtējums ir vēstures posmiem no 1918. līdz 1940. gadam, autoritārajam Kārļa Ulmaņa režīmam pat saņemot lielākas simpātijas nekā parlamentārās republikas laikam. Turpretī visnegatīvāk Latvijas vēsturē tiek vērtēts Otrā pasaules kara posms, aptuveni četriem no katriem pieciem respondentiem to atzīstot par sliktu vai ļoti sliktu”.

Jāatzīmē, ka liela daļa sabiedrī­bas atturas vai nespēj paust viedokli par periodiem pirms Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gadā. Vēstures periodus līdz pat 20. gadsimtam raksturo ļoti augsts nenoteiktības īpatsvars (53-55 procenti), kas pakāpeniski samazinās līdz ar katru nākamo 20. gadsimta vēstures periodu: “Formulēta attieksme pret 20. gadsimta vēstures periodiem ir īpaši izteikta respondentiem ar latviešu valodu kā dzimto valodu, kamēr iedzīvotājiem, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda, atturēšanās vai nespēja formulēt viedokli ir attiecināma arī uz starpkaru brīvvalsts periodu. Pētījuma jaunākajā aptaujā pozitīvi vērtē vien 33% aptaujāto, kamēr 2017. un 2010. gada aptaujās vismaz puse sniedza šādu vērtējumu. Monitoringa dati par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret padomju laiku Latvijas vēsturē uzrāda nozīmīgu pozitīvā vērtējuma samazināšanos un negatīvā vērtējumu pieaugumu pēdējos astoņos gados, kas varētu nozīmēt, ka sabiedrībā kopumā ir vājinājusies t. s. pēcpadomju nostalģija. Pat to Latvijas iedzīvotāju vidū, kuri šobrīd ir neapmierināti ar dzīvi, padomju laiku visbiežāk vērtē negatīvi, šādu vērtējumu paužot trešdaļai (33 procenti) respondentu. 24 procenti to vērtē kā drīzāk sliktu. Tas nozīmē, ka neapmierinātība ar pašreizējiem dzīves apstākļiem neizskaidro, kāpēc daļai iedzīvotāju ir pozitīvāka attieksme pret iepriekšējo nedemokrātisko iekārtu nekā pret atjaunoto neatkarīgo Latviju. Taču demogrāfiskie dati at­kal liecina par būtiskām atšķirī­bām starp valodu grupām – vairums (63 procenti), kam latviešu ir dzim­tā valoda, padomju laiku vērtē negatīvi, bet pretēja aina paveras rusofonajā minoritātē, kur vairums šo Latvijas vēstures posmu vērtē pozitīvi. 

Aptaujā tika pētīts, kā mainījusies Latvijas iedzīvotāju līdzdalība valsts svarīgāko svētku – Valsts proklamēšanas (18. novembris), Lāčplēša dienas (11. novembris) un Neatkarības atjaunošanas (4. maijs) – atzīmēšanā, vaicājot respondentiem, vai un kā ir svinētas šīs dienas aizvadīto divu gadu laikā. Izpratne par svētku svinēšanas paradumu izmaiņām ļauj novērtēt, cik lielā mērā oficiālo svinamo die­nu atzīmēšana vieno sabiedrību.  Pozitīva dinamika ir redzama ne vien paša jaunākā Latvijas vēstures perioda novērtējumā, bet arī attiecībā uz šī vēstures perioda svarīgākā notikuma atzīmēšanu. Aizvien plašāks cilvēku loks aktīvi svin Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu 4. maijā: 2017. gadā šos svētkus svinēja 29 procenti aptaujāto, bet šobrīd  - jau 51 procents Latvijas iedzīvotāju. Pētījuma dati liecina, ka Neatkarības atjaunošanas dienas atzīmēšanas popularitāte ir augusi visā sabiedrībā. Šos svētkus vienlīdz plaši svin tiklab visās vecuma grupās un visos reģio­nos. To biežāk ir sākusi atzīmēt arī Latvijas rusofonā minoritāte. Šobrīd rusofonās minoritātes vidū Neatkarības atjaunošanas dienu un Lāčplēša dienu atzīmē aptuveni līdzīgs iedzīvotāju īpatsvars jeb aptuveni katrs trešais šīs valodas grupas pārstāvis. Savukārt Lāčplēša dienas un 18. novembra atzīmētāju skaits nav būtiski mainījies. Tiesa, salīdzinājumā ar 2017. gadu ir palielinājies to iedzīvotāju īpatsvars, kas 11. un 18. novembrī svētkus svin privāti – ģimenes vai draugu lokā. Iespējams, to ietekmējusi pandēmija un ar to saistītais paradums retāk apmeklēt publiskus pasākumus. Latvijas Republikas Proklamēšanas diena 18. novembrī joprojām ir sabiedrību vienojošākie svētki, kuru tostarp rusofonās minoritātes vidū privāti vai publiski svin aptuveni puse no aptaujātajiem.

Apkopotie socioloģisko aptauju dati parāda, ka 20. gadsimta dramatiskie notikumi, kuros tika veidots, zaudēts un atjaunots suverēnās Latvijas valstiskums, vēl aizvien piepilda Latvijas sociālo atmiņu. Sabiedrības vēsturiskā apziņa lielā mērā aprobežojas ar 19. gadsimtu, par ko liecina ļoti lielas iedzīvotāju daļas nespēja pozicionēties pret agrākiem vēstures posmiem un politiskajām sistēmām, kādas Latvijas teritorijā ir eksistējušas pirms neatkarīgas valsts dibināšanas. Lielai daļai Latvijas mazākumtautību šī nespēja attiecas arī uz  laiku pēc neatkarības proklamēšanas. Pētījumā apkopotie dati liecina par noturīgu pozitīvu attieksmi pret pirmskara Latviju (1918–1940). Taču pozitīvā attieksme ir nostiprinājusies arī pret vēsturisko laiku, ko veido Atmodas pieredze 80. gadu beigās, neatkarības atjaunošana un dzīve atjaunotajā valstī. Laiks pēc 1991. gada šobrīd Latvijas sabied­rībā visbiežāk izpelnās pozitīvu vērtējumu. Turklāt varam runāt par pozitīvā vērtējuma nostip­rināšanos. Ir pamats domāt, ka šādas pārmaiņas sekmē ne tikai paaudžu nomaiņa. Pētījuma dati atklāj, ka būtiski ir palielinājusies sabiedrības iesaiste 4. maija svinībās – tā pēdējo astoņu gadu laikā ir gandrīz trīskāršojusies, palīdzot iedzīvotāju vidū vairot pozitīvu attieksmi pret Atmodas laiku un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šādas pārmaiņas vismaz daļēji ir saistāmas ar mērķtiecīgu un sa­ska­ņotu valsts institūciju, pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības rīcību, kas 4. maiju – Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu – pēdējos 15 gados ir nostiprinājušas kā atceres praksi. Nedz 4. maija, nedz arī 18. novembra un 11. novembra sabied­rību saliedējošais potenciāls nav izsmelts. Svarīgi ir tas, ka pirmo reizi Latvijas sociālās atmiņas mērījumu vēsturē sabiedrības vairākums piekrīt padomju oku­pācijas faktam. Un, protams, ne tikai svētki, bet arī ikdiena, ko veido pilsoņu ievēlētā Saeima un pašvaldības, nosaka gan sabiedrības sociālo atmiņu, gan attieksmi pret Latviju.