"Es esmu bagāts ‒ man pieder viss, kas ar mani ir noticis..." Māris Čaklais
Apskatīt komentārus (0)


26.11.2019

Ligita Kovtuna

Šajos mana skolotāja žurnālistikā, dzejnieka Māŗa Čaklā vārdos ir īsi un skaidri pateikts tas, ko izjutu, Valstssvētku dienas pavadot Ņujorkā. Tieši uz Ņujorku šā gada novembrī biju visvairāk vēlējusies nokļūt, jo ‒ tieši Ņujorka un Ņujorkas latvieši taču izloloja Laiku, avīzi, ar kuŗu aizvadītos 19 gadus cieši esmu sasaistījusi savu darba dzīvi, avīzi, kas šā gada 8. novembrī nosvinēja savu 70. dzimšanas dienu, apliecinot, ka ir pilntiesīga trimdas preses ilgdzīvotāja.

Aizvien atminos tās pirmā redaktora Kārļa Rabāca vārdus, kad Helmars Rudzītis viņu uzaicināja kļūt par savu sabiedroto: „Savu sētnieka vietu tomēr neatstāšu, jo cik tad ilgi tā avīze pastāvēs ‒ ja nu gadus piecus...” Re, nu! Laika 70. dzimšanas dienā saņēmām suminājumus un turpmākā laba ceļa vēlējumus, tostarp JBANK (Apvienotās Amerikas baltiešu nacionālās komitejas) balvu, PBLA Goda diplomu, Latvijas Valsts un trimdas lielo organizāciju vadības apsveikumus. Mīļie lasītāji, abonenti, domubiedri, autori ‒ jūsu vārdā arī teikšu paldies! Bet visvairāk mani aizkustināja kāds kungs (piedod, mīļais, satraukumā piemirsu Tavu vārdu!), kuŗš Jonkeru namā sarīkojuma noslēgumā man pasniedza sarkanbaltsarkanas neļķes, sakot paldies par darbu un darot zināmu, ka ne tikai pats esot Laika pasūtinātājs kopš daudziem gadiem, bet vēl ik gadu trīs pasūtinājumus dāvājot citiem. Vēlreiz paldies Jums, uzticamais draugs! Jūsu dāvātos ziedus aiznesu uz Rudzīšu ‒ Helmara, Austras, Mārča un Annas kapavietu. Pateicoties viņu ieguldījumam, joprojām ir Laiks un man ir ticis šis lielais prieks, gods un atbildība piepulcēties Laika saimei.

Jonkeros biju kopā ar Rudzīšu atvasēm un savu „bosu”, izdevēju, Helmara vedeklu Daci Rudzīti, kuŗa pašaizliedzīgi turpina strādāt, lai mūsu avīze iznāktu. Te vietā pieminēt arī Laika vecāko (pēc nostrādāto gadu skaita) darbinieci Diānu Simmons Rudzīti, čaklo skudriņu, kas veic to nemanāmo, bet ļoti, ļoti atbildīgo darbu, kas saistās ar avīzes administrāciju. Viņa savās rokās pelnīti saņēma JBANC godpilno balvu Vašingtonā. Jonkeros biju priecīga satikt ilggadējo un lasītājiem pazīstamo redaktori Astru Mooru, skumu, ka klāt nebija manu kollēgu ‒ „stiprā pleca” Ojāra Celles un iedvesmojošās Baibas Bičoles, kuŗi visi ieguldījuši  daudz sava spēka , laika un uzticības, lai Laiks turpinātu iznākt arī gluži bezcerīgos apstākļos. Šis novembris patiesi  ir mūsu gaviļu mēnesis, un paldies visiem par kopīgo darbu!

Jonkeru sarīkojums, raksturojot vienā vārdā, bija pacilājošs. Un ne tikai  Laika suminājumu nozīmē ‒ te vēl lielais paldies par krāšņajām rozēm un atzinības vārdiem, ko teica Ņujorkas Latviešu biedrības priekšsēde Anita Bataraga, Latvijas Goda konsuls Daris Dēliņš u. c. Pacilājoši tas bija ar visu kopīgo noskaņu un izcilo Valstssvētku sarīkoju programmu, kuŗā iekļāvās arī Rūtas un Valža Muktupāvelu koncerts „Mani balti bāleliņi” ‒ skanīgs, informatīvi un emocionāli bagāts vēstījums par mūsu saknēm, un vēl arī mazo tautiešu ‒ Ņudžersijas un Jonkeru latviešu skoliņu  dziesmas un dejas. Īpaši aizkustinoši bija lielo un mazo mākslinieku kopējie priekšnesumi. Palūkojoties bildēs, ko redakcijai laipni pārsūtīja Kristīne Rathod un Ēriks Niedrītis! Dzīvesprieks, ieinteresētība, gaišums, jaunība, turpinājums... Atliek vien cerēt, ka tas viss mūs pavadīs arī, tālāk ejot ikdienas gaitās. Ņujorkas straujais temps, kas man pēc salīdzinoši (jā, salīdzinoši!) mierīgās Rīgas liek patiesi izbrīnīties ‒ kā jūs to paspējat?! Kā dziedāja Čikāgas Piecīši: „Dieviņ, ļauj tiem stipriem būt,/kas bērnus latviešu skolā sūt’...” Un, protams, arī Tev, Anita, Tev Dacīt (Dace Aperāne, kas nenogurusi ceļ tiltus starp Ameriku un Latviju, vadot biedrību TILTS), visiem, kas sarūpējuši cienastus, ērtības, viesmīlību un sirsnīgo kopābūšanu!

Svētki nebeidzas ‒ 18. novembrī kuplā pulkā tiekamies Ņujorkas Kārnegī zālē, kur Ņujorkas Latvijas Nacionālās Operas ģilde (LNOĢ) sarīkojusi neaizmirstamu pasākumu ‒ koncerta apmeklējumu Latvijas 101. gadadienā, ko diriģēja pasaules līmeņa mūzikas interprets, Bostonas simfoniskā orķestra vadītājs Andris Nelsons. Tam sekoja svētku sarīkojums turpat Kārnegī zāles telpās ar Latvijas vēstnieka ANO (Apvienoto Nāciju organizācijā) Andreja Pildegoviča uzrunu un tostu Latvijai, kā arī jaunievēlētās LNOĢ priekšsēdes Ilzes Pētersones lietišķi asprātīgo svētku sveicienu. Žēl tikai, ka pats maestro Nelsons nevarēja, nu, nekādi nevarēja ierasties pie latviešiem vismaz uz piecām minūtēm... Bet, lai nu kā, koncerts bija izcils, un par to nākamnedēļ  publicētajos iespaidos. Tagad pārcelsimies dienu iepriekš ‒ 17. novembrī, kad kopā ar Rudzīšu ģimenes atvasēm un Viju Zuntaku Bērziņu un jauno Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Ivaru Bērziņu devāmies uz Grīnvudas kapiem (Greenwood Cemetery), lai atdotu godu Laika ciltstēvam Helmaram Rudzītim un viņa tuviniekiem, kas tur atdusas. 

Pie Laika ciltstēva Helmara Rudzīša ģimenes kapa Grīnvudas kapsētā. No kreisās: Dace Rudzīte, Ligita Kovtuna, Anda Simmons, Tālis Simmons, Diāna Simmons Rudzīte, Helmars Rudzītis jun.