Reportāža no ALA 67. kongresa
Apskatīt komentārus (2)
08.05.2018
Ligita Kovtuna
Kongresa dienas bija ļoti piesātinātas gan informācijas, norišu analīzes, plānu un lēmumu jomā, gan arī emocionālajā ziņā. Un tas attiecas ne tikai uz sirsnīgu draugu tikšanos, bet arī pleca sajūtu, ko saņēmām no Latvijas valsts pārstāvjiem un arī no patiesajiem draugiem Amerikā. Tā Mičigānas Nacionālās gvardes ģenerālmajors Leonard Isabelle vēlreiz apliecināja kollēgu gatavību palīdzēt stiprināt Latvijas militāro spēku. Dzirkstījot asprātībās un lietišķā pārliecībā, viņš runāja ar mums kā ar seniem draugiem, uzteicot arī Latvijas labo sagatavotību uzņemt savā zemē NATO spēkus. Savukārt Jānis Kukainis bija atvedis ciemos pārstāvjus no grupas Latvijas MNG sadarbībai 25, kas ne tikai teica uzrunu, bet arī parādīja astoņas minūtes gaŗu filmu par mūsu kopīgajām militārajām aktīvitātēm. Šī filmu parādīja, ka militārajās lietās nav sveša arī emocionāla valoda.
Garīgi pacilājošs bija jau pats kongresa iesākums, ko tradicionāli ar svētbrīdi ievadīja prāveste Anita Vārsberga Pāže. Viņa pieminēja aizvadītajā gadā Mūžībā pavadītos ALA vecbiedrus Uldi Gravu, Valdi Kārklu un Daini Rudzīti. Un izteica vēlējumu, lai latviešu mīlestība sasniegtu arī Latvijas valdību
Kongresa Rīcības komitejas priekšsēdis Aivars Osvalds savā uzrunā norādīja uz to, ka šis kongress notiek Kapitolija pavēnī, ASV likumdevēju nama tiešā tuvumā, kur ALA visus savas darbības gadus strādājusi, lai iestātos par brīvu Latviju. Aivars arī atcerējās, kā viņa tēvs Valfrīds pārdevis ALA biedru kartes (par 2 dolariem gabalā!), darījis to ar lielu pārliecības spēku, līdz ar ko kuplinātas ALA biedru rindas. Viņš arī ar roku pārrakstījis vēstuļu tekstus, ko sūtīt valsts pārstāvjiem protams, par atbalstu Latvijai. Un kongresa noslēguma dienā tika lemts par līdzīgu tautas diplomātijas akciju, vēršoties pret Latvijas Saeimas nodevīgo rīcību attiecībā uz LELBĀL un Latvijas draudzēm. Vēsture atkārtojas! Ieskatieties vēlreiz P. Blumberga uzrunas pēdējā rindkopā, bet es citēšu Helmara Rudzīša pirmo rindkopu no uzrunas Visiem Latviešiem avīzes Laiks 1. numurā 1949. gada 8. novembrī.
Liktenim paticis, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi svarīgā, cilvēces nākotnei izšķirīgā laikā. Sociālā, saimnieciskā un polītiskā dinamika, straujā technisko zinātņu attīstība, pasaules virskundzības idejas nejēdzīgais fanātisms un totālie meli tas viss pasauli padarījis par dziļu pretrunu lauku, kuŗā iespiestā vārda loma sakāpināta tā kā vēl nekad.