“Sarunājos ar latviešu bērniem”
13.02.2024

Aleksandrs Rozēns intervijā Ligitai Kovtunai

Aizvadītajā gadā Rīgā klajā nāca mūsu tautieša, Amerikā dzimušā Aleksandra Rozēna bērnu grāmata “Ar lidvērpeli uz Mēnesi”| - mīļš, asprātīgs stāstiņš par zinātkāriem zvēriņiem, kas runā latviešu valodā un iepazīst pasauli un to, kas ārpus tās. Publicējam fragmentu no grāmatas un sarunu ar autoru.

Ziņas par tevi uz grāmatiņas vāka ir diezgan skopas – esi Amerikas tautiešu atvase, dzīvo Ņujorkā, dzimis 1967. gadā, strādā žurnālistikā. Un tev ir neparasti bagāta latviešu valoda. Kur to iemācījies?

Pateicos vecākiem, vecvecākiem un skolotājiem par viņu pūlēm! Viņi man mācīja latviešu valodu, vēsturi un kultūru. Latviešu skolā mūs mācīja Blūmfelda kundze, arī Zālītes kundze, Gobiņa kundze. Vēsturi mācīja prāvests Alberts Ozols, ģeografiju – Kuratkungs. Skolotāju komanda Jonkeros vispār bija plaša – Pētersona kundze, Lejiņa kundze un Edgars Zālīte. Jansonkungs mums mācīja dziedāšanu. Visi centās izkopt mūsu valodu, lika lasīt grāmatas un mācīties par Latvijas vēsturi un kultūru. 

Atklāti sakot, mācības man prasīja lielas pūles, dažreiz neizpildīju mājasdarbus, biju slinks, neiemācījos dzejoli. Bet man vienmēr bija interese lasīt grāmatas. Jonkereru skolā bija sacensība, kas izlasījis visvairāk grāmatu. Es vienmēr uzvarēju šajā sacensībā, jo man interesēja lasīt. Ļoti labi atceros Jāņa Širmaņa grāmatas – “Krisksis”, ‘Kriksis trimdā”, ‘Pīkstīte”, “Dadžu Juris”, autors viesojās pie mums Jonkeru skolā. Ja nemaldos, tas bija 1970. gados. Kad kļuvu vecāks, man interesēja Aleksandra Grīna grāmatas, arī viņa dzīve bija tik interesanta.

Grīns bija žurnālists un dienēja strēlnieku pulkā. Vecmamma man uzdāvināja “Dvēseļu puteni”, un tā trīs sējumi joprojām ir manā grāmatplauktā. 

Piedalījos arī latviešu skautos – Rīgas 90. grupā. Arī vasaras nometnē izkopām latviešu valodu. Katskiļu vasaras nometnē Lapiņkundze lasīja lekcijas un prāvests Ozols – reliģiskas apceres. Bībeles stāsti bija sevišķi interesanti.

Un tā ik vasaru mums izdevās uzlabot latviešu valodu. Bija arī sports un liels skaits interesantu nopdarbību, kuŗu laikā sarunājāmies latviski. Dažreiz diņģējāmies ar vadītājiem par to, ka runājam angļyu valodā. Nometnes vadītāji, Miemes un Rozentāla kundzes, mūs visus sargāja un ganīja. Vadītāji ieguldīja daudz laika un pūļu. Vairākas paaudzes piedalījās Katskiļu nometnē un apguva latviešu valodu, un satika mūža draugus. 

Tā vēl joprojām mēģinu lasīt latviešu grāmatas un lasu par vēsturi par dzīvi Latvijā. Cik vien varu, sarunājos ar draugiem – daži ir seni draugi no nometnes laikiem, un ir jauni draugi, ko esmu saticis Latvijā.

Atgriežoties no Latvijas, koferis vienmēr ir pilns ar grāmatām. Esmu atradis vairākas interesantas grāmatas par strēlniekiem un Latvijas brīvības cīņām. Ar sievu un dēlu mums izdevies apmeklēt vairākas piemiņas vietas Latvijā. dēlam Rīgā ļoti interesēja Kaŗa mūzejs. Mēs tur pētījām vecās uniformas un kaŗa rīkus. Man izdevās apmeklēt arī vairākus kauju laukus Latvijā, piemēram, vietu, kur Kurzemē Airītēs krita Oskars Kalpaks. Un arī Ziemassvētku kauju vietas. 

Vai zināt, kas ir lielākā likteņa ironija? Es gandrīz izkritu vēstures mācībā latviešu pamatskolā! Man bija jāmācās vasarā. Tas bija sestajā vai septītajā klasē. Prāvests Ozols un mani vecēki ļoti nopūlējās ar mani. Viņiem bija liela pacietība. Vienmēr pateicos vecākiem un skolotājiem par pūlēm!

Grāmatas nosaukumā lasām vārdu ‘lidvērpele”. Retais zina, ka apvidvārds “vērpele” nozīmē – koka muca. Kur to uzzināji?

Jāatzīstas, ka ‘lidvērpele”arī man bija svešvārds. Kad rakstīju stāstu, nosaucu to lidaparātu par striksinu. Mamma man kādreiz teica, ka bērnībā nosaucu lidmašīnu manis paša izveidotā vārdā. Apgāda “Zvaigzne ABC” komanda man ļoti palīdzēja ar šo grāmatu. Ne tikai ar dizainu, bet galvenokārt ar valodu. Īpaši labi sastrādājos ar redaktori Gundegu Sēju. Mēs bieži sarakstījāmies, un viņa mana stāsta valodu būtiski uzlaboja. Mums bija sarunas par raķetes nosaukumu, un tieši viņa ieteica vārdu “vērpele”, kas ir sinonīms koka mucai. Vienubrīd domājām nosaukt raķeti par dronvērpeli jeb vērpeldronu. Bet es turējos prom no drona vārda, jo tas man atgādina moderno pasauli, kuŗā kaŗo. Es ļoti vēlējos ievest lasītājus mīlīgā pasaulē, kur ir miers un nav naida.

Kumelīšu laukos nav modernās pasaules problēmu un technikas. Lidvērpele tiešām ir interesants vārds. Tas man atgādina kādu lidmašīnas dizainu, ko izveidoja brāļi Horteni Vācijā.

Lasītājs ceļo pa Kumelīšu laukiem, kāzās tavi varoņi iedzeŗ paparšu limonādi un dievina medu... Mazais lasītājs dabū zināt, kas ir medus,mēnesis... Vai esi dabas draugs un romantiķis?

Es ļoti mīlu dabu. Ar sievu un dēlu bieži staigājām pa mežiem. Mums patīk pārnakšņot teltī kalnos, un vasaras pavadām Keipkodā (Cape Cod), kur esam uzgājuši mazu dīķi, ko sauc Ērģļu dīķis (Eagle Pond). Tur vērojam dabu, un mūsu suns nāk līdzi. Ir interesanti redzēt, kā suns vēro dabu un saosta visu savā pasaulē. Mēģinu iedomāties, ko viņš domā, baudot dabu. Dīķī aug ūdensrozes, rudenī sūnās izaug sēnes. Karstā vasaras dienā var sasmaržot priežu sveķus. Skujas izkaisījušās ap dīķi kā dabas paklājs. Dabā ir miers un prāts kļūst vieglāks. Te var domāt par stāstiem. Staigājot kopā ar dēlu un sievu, dažreiz pastāstu viņam par savām idejām. Bieži vēlos arī gleznot dabu. Strādāju ar ūdenskrāsām, zīmuļiem un krītiņiem. Bet dažreiz gleznoju ar eļļas krāsām. Pirms diviem gadiem man izdevās pārdot savas gleznas kādai firmai (Caspari), kas drukā un izdod kartītes. Skati šajās gleznās bija no Keipkodas.

Ar stāstu par lidvērpeli cerēju lasītājus iepazīstināt ar pasauli, kur Kumelīšu lauku iemītniekiem ir tuvas saites ar dabu. Mani mīļākie bērnu sāsti ir angļu rakstnieku Beatrises Poteres (Beatrix Potter) un Keneta Grehema (Kennet Grahame) grāmatas. Viiņi cieši vēroja un studēja dabu, īpaši Poteres kundze. Man izdevās apmeklēt viņas lauku māju Anglijā Lake Region. Poteres kundze pati rūpējās par dabu, un viņas dabas mīlestību atradīsiet katrā stāstā. Illustrācijās zvēru kažoki liekas īsti, un koki, un nezāles pļavās ir precīzi uzgleznota trauslām ūdenskrāsām. Pagājušogad mums izdevās skatīt viņas mākslu Londonas mūzejā. 

Grāmata ir ļoti latviska, lāča un pelītes ceļojumā jaušama liela sajūsma par Latvijas dabu. Zīmējumos abi lido arī pāri Rīgas torņiem. Vai ilgojies pēc Latvijas?

Šis stāsts bija domāts latviešu bērniem ne tikai Latvijā, bet arī diasporā. Latviešiem, kas izkaisīti pa pasauli. Vairākos skatos grāmatā jūs ievērosiet latviešu namus no seniem laikiem. Man izdevās apmeklēt Brīvdabas mūzeju pie Juglas, un es centos uzzīmēt šīs senās lauku ēkas. Vairākas nobildēju un pētīju jumtus, guļbaļķu sienas. Latvieši Latvijā var lepoties ar dabu, vēsturi un kultūru. Latvijas architektūra Rīgā ir ļoti interesanta, bet lauku mājas un dzīve arī ir bezgala interesanta. Ar šo stāstu vēlējos iepazīstināt lasītājus ar Latvijas lauku dzīvi un dabu. Jūs manā stāstā ievērosiet plosnieku, kas izglābj mūsu draugus. Latvija vienmēr ir eksportējusi kokmateriālus, un senos laikos kokus plūdināja pa upēm. Mēs par to mācījāmies Jonkeru pamatskolā, un par to plostnieku dzīvi vēl vairāk uzzināju Latvijā. Mūsu modernā paaudze var daudz mācīties no seniem laikiem un seno laiku lauku dzīvi.

Pats esi zīmējumu autors, kur un kā apguvi zīmēšanu?

Jau kopš bērnības esmu zīmējis, un man patīk pētīt, kā maākslinieki strādā ar zīmuļiem, ar eļļas krāsām. Pirms kāda laika Pensilvānijā apmeklēju Amerikas komiksu (comic book) un fantāzijas mākslinieka Franka Frazetta izstādi. Viņš ir gleznojis arī lielas eļļas gleznas ar bruņiniekiem, kas cīnās ar briesmīgiem pūķiem. Iznāca arī aizbraukt uz Norman Rockwell mūzeju Stockbridge, Masačūsetā. Man ļoti patīk arī vācu gleznotāja Kaspara Freidericha darbi. Tos reti atradīsiet izstādē Amerikā, bet man šos darbus izdevās apskatīt Minchenes mūzejā. Mēģinu no tiem mācīties.

Man nav bijis mākslas skolas. Bet vienmēr esmu zīmējis. Ja ir kāds brīvs brīdis, uzmetu skici. Tas ir veids, kā atpūsties un vērot dabu, kā koki aug, kur saknes parādās, kā lapas krīt un lido. Ir interesanti vērot ūdeņus ezeros, upēs, okeānos un jūrās. Pagājušovasar dažas no gleznām pārdevu. Tas bija interesanti, ja kāds svešinieks pērk tavu mākslu. Darbos bija Keipkodas krastmala un jūra.

Kad zīmēju, arī domāju par stāstu, kas ir illustrācijās. Piemēram, zīmēju gaŗas priedes savai grāmatai un sāku prātot, kā lācis ar pelēnu kāps priedē. Izdomāju, ka lācim ir bailes kāpt priedes galotnē un ka viņš negrib aplipt ar sveķiem. Tāpēc galotnē viņās sūta pelēnu, lai tas paķertu mēnesi.

Šī ir tava otrā grāmata, pirmā – “Pārsteiguma ballīte Hūbertam” veltīta tavam tolaik vēl mazajam dēlēnam Īanam Džeimsam Rozēnam. Vai top nākamā? Par ko tā būs?

Es ceru kaut ko drīz sagatavot. Man ir idejas diviem stāstiem. Viens stāsts atgriežas Kumelīšu laukos, otrs mūs atvedīs uz Rīgu. Stāsts Kumelīšu laukos iepazīstinās ar pelēnu Dagmāru, kas cīnās ar negaidītu viesi. Un vēl – Latvijas dzelzceļa vēsture ir ļoti interesanta. Man iznāca paviesoties Rīgas un Jelgavas dzelzceļa mūzejos. Nolēmu, ka būtu interesanti uzrakstīt stāstu par cirku, kas ceļoja pa Latviju, kur gadījās zagļi un slepkavas. Varbūt jāatgriežas pie tā. 

Kur tavas grāmatas var iegādāties?

Amerikas veikalu tīklā, īpašnieks ir mans vecs draugs: Isaiah Thomas Books – Rare, used, and out-of-print books

Rīgā grāmatu varat atrast “Zvaigznes”un citos grāmatveikalos.