Z. P. Vēl ne, bet drīz būs – amatā stājos šā gada 3. martā.

Kā nokļuvi šajā amatā?

Bija konkurss, un tiklīdz par to izlasīju, sapratu, ka tas ir man! Esmu bijusi Latvijas Universitātes Studentu padomes priekšsēdētāja, senatore, tolaik arī Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes pašpārvaldes vadītāja. Tātad sasaiste ar Universitāti ir cieša, turklāt darbošanās pašpārvaldē man deva iespēju tuvāk iepazīt sevi un iegūt tādas prasmes, ko studiju procesā var arī nepamanīt. Piemēram, organizatoriskais talants.  

Ko esi beigusi?

Divas fakultātes – esmu bakalaure un maģistre Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, esmu latviešu valodas kā otrās valodas pedagoģe un maģistre izglītības vadībā. Vēl arī esmu beigusi Juridisko fakultāti un ieguvusi bakalaura grādu.

Pirmo reizi tavu vārdu pamanīju pirms vairākiem gadiem, kad biji nevaldības organizācijas Ascendum2 vadītāja…

Šo organizāciju izveidojām kopā ar tagadējo kultūras žurnālisti Evu Johansoni, cita starpā – Morberga stipendiāti, kura savulaik bija aktīviste Latvijas jaunatnes padomē Bija 2007.-2009. gada krīze, apsīkums ekonomikā un cilvēku noskaņojums “viss slikti!” Nolēmām, ka kaut kas ir jādara. Būdamas optimistes pēc pārliecības, izveidojām biedrību Ascendum, kurā pati  darbojoss desmit gadus. Pirms tam strādāju privātā sektorā, dažādos uzņēmumos par personāla daļas vadītāju un citos amatos.

Līdz nonāci SIF – Sabiedrības integrācijas fondā, kur pēc pieciem gadiem amatā tevi atceramies ar labu vārdu tieši birokrātijas izskaušanas jomā.

Paldies! Jau strādājot nevaldības  organizācijās, saskāros ar SIF, kas arī veicināja vēlēšanos pastrādāt valsts organizācijās. Bija vēlme sakārtot procesus, lai klientiem ērtāk un vieglāk.

Kāpēc?

Redzi, darbs aizņem tik lielu mūsu dzīves daļu, ka gribas darīt to, kas sniedz gandarījumu un rezultātu. Jā, mani motivē rezultāts – es gribu redzēt, kas galu galā sanāks ar to darbu, ko esmu ieguldījusi. 

Ko saņēmi “mantojumā”, sākot sava jaunā darba pienākumus?

Lielisku iepriekšējās LU fonda izpilddirektores Lailas Kundziņas un Fonda valdes kopīgā darba veikumu. Atceros, kā, būdama studente, vēroju šī Fonda sākotni – to iedibi­nāja toreizējais rektors Ivars Lācis, es biju senatore, piedalījos balsojumā par tā tapšanu. Laila savu 16 gadu ilgajā darbā ir izveidojusi bagātīgu Fonda ziedotāju bāzi, ir lietpratīgi uzrunāta diaspora, kas ir ziedotāju pamatu pamats. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo šī ir kopiena, ko veido bijušie studenti, absolventi un viņu pēcteči, kam Alma Mater ir viņu dzīves panākumu īstenais priekšnosacījums.

Profesors Mārcis Auziņš teica: “Mūsu mērķis ir panākt, lai mūsu cilvēki spēlētu vienā līgā ar pasaules izcilībām.” Tātad tas ir un paliek Fonda motīvs un mērķis? Pavisam konkrēti: līdz 2050. gadam jāpanāk, lai būtu pirmais latvie­tis – Nobela prēmijas laureāts. Tu tam tici?

Pilnīgi noteikti! Vienmēr esmu tēmējusi uz visaugstākajiem mērķiem, tāpēc šis uzstādījums man ir ļoti pa prātam! Vai tad filmas “Straume” panākumi neliecina, ka ir sasniedzamas visneiedomājamākās lietas?! Tātad – ja zini, ko vēlies, un mērķtiecīgi strādā, kāpēc gan ne? Fondā šo mūsu Nobela prēmijas mērķi esam apzinājuši un uz to dodamies. Ir skaidrs arī, ka Fonds vien, bez LU līdzdalības un atbalsta to nevarēs veikt, bet tam jākļūst par Latvijas mērķi un virzienu. Ar ko gan citu, ja ne ar gudriem un talantīgiem Latvijas cilvēkiem, mēs varētu pasaulē konkurēt.

Mūsu saruna notiek LU Zinātņu nama 8. stāvā, no kurienes pave­ras plašs skats uz Rīgu. Nams ir apbrīnas vērts, un es no sirds priecājos, ka mūsu studentiem ir iespējas apgūt zināšanas tik mūsdienīgā, tiešām pasaules līmeņa studiju vidē. Bet ir arī fakts, ka pilnvērtīgai akadēmiskai darbībai ar valsts budžeta finansējumu vien ir daudz par maz. Jānāk talkā mecenātiem. Bet – vai viņu straumīte neizsīkst?

Tas ir nepārtraukts darbs, lai tā nenotiktu. Arī šai ziņā Fondam ir lieli mērķi nākotnei. Lai virzītos uz minēto Nobela prēmiju, ir vajadzīga ne vien atbilstoša infrastruktūra, bet arī atbalsts studentiem, doktorantiem, piemēram, lai viņi varētu papildināt zināšanas ārzemēs. Lai pie mums varētu atbraukt zinīgi cilvēki ar pasaules pieredzi un vārdu, utt. Lūk, tas ir viens no galvenajiem mana darba uzdevumiem – gādāt, lai LU Fondā pieaugtu ziedojumu apmērs.

Vai LU Fondā ir daudz testamentāro ziedojumu, kas veido lielāko daļu no trimdas jeb diasporas atbalstīto fondu budžeta?

Mēs vēlētos, lai tādu būtu vairāk, jo tas ir nozīmīgs atspaids, es pat teiktu – mugurkauls, kas ļauj plānot nākotni ilgtermiņā. LU Fondā ļoti lielu budžeta daļu veido mūsu “augstākās raudzes” – dimanta un platīna mecenāti ar saviem regulārajiem ziedojumiem. LU Fonda mājaslapā tie visi ir nosaukti, bet īpaši gribu pieminēt platīna līmeņa ziedotāju SIA “Mikrotik,” kas jau tuvojas dimanta līmenim! Piebildīšu, ka dimanta līmenis ir 10 miljoni eiro, bet mums jāstrādā, lai šādi ziedotāji būtu vairāk, jo ir būtiski, ka Fondā ir daudzveidīgi ienākumu kanāli 

Cik šobrīd ir stipendiju LU Fondā?

Četrdesmit piecas stipendiju kopas, kas nozīmē, ka tās ir dažādās zinātņu nozarēs, kā arī dažāds ir to apjoms. Stipendijas dalās sociālajās, t.i., tiem, kam trūkst līdzekļu studijām, un izcilības stipendijām, ko saņem studenti, kas mācās ar labām sekmēm. Ir vēl arī doktorantu stipendijas, kas sniedz pabalstu pētniecībā. Un vēl ir arī pašvaldību stipendijas, ko piešķir vietvaras studentiem no sava reģiona.

Atgriežoties pie mūsu “Nobela prēmijas projekta,” mums nopietni nepieciešami līdzekļi, lai savējos talantus varētu nodrošināt ar pieredzes apgūšanas praksēm ārzemēs, kur viņi varētu strādāt kopā ar pasaules klases izcilībām. Un arī šīs izcilības varētu uzaicināt uz Latviju vieslekcijās u.c. Fonds ar saviem līdzekļiem šobrīd to diemžēl nevar atļauties. Ja mecenāts vēlas atbalstīt tieši Nobela prēmijas laureātu, mums ir izveidota daudzpakāpju sistēma – var atbalstīt nākamo talantu, sākot no skolas gadiem, bakalaura un maģistra, līdz pētniekiem un zinātniekiem.

Vai ir noskaidrots, kurās tieši zinātnes jomās ir vislabākās izredzes?

Jā – ķīmija, fizika, neirozinātnes. Tas būtu tas reālākais lauciņš. Pati gan esmu pārliecināta humanitāro zinātņu atbalstītāja, ar to domājot, ka tām ir milzīga nozīme sabiedrības attīstībā. Mūsu mecenātiem varu pateikt, ka joprojām pilnveidojam  stratēģiju, lai tā mūsu darbība būtu pēc iespējas efektīvāka. Svarīgs ir mērķis, vīzija, tad vieglāk atrast arī ceļu, kā nokļūt līdz rezultātam?

Kā tieši notiek Fonda sadarbība ar Latvijas Universitāti?

Pirmām kārtām – Fonda valdē ir prof. Mārcis Auziņš, bijušais LU rektors. Šobrīd valdes   priekšsēde ir Baiba Ebuliņa – no biznesa aprindām, un juriste ar daudzu gadu pieredzi savā profesijā, savulaik Alma Mater students – advokāts un šobrīd lektors Lauris Liepa. Fonda darbība ir tieši atkarīga no LU iesaistes, esam priecīgi, būdami uz kopīgas stīgas ar pašreizējo LU rektoru Gundaru Bērziņu. 

Pie LU Fonda šūpuļa stāvēja Amerikas tautieši, kas joprojām ir nozīmīgs balsts tā darbībai. Ir pat īpaša biedrība – Friends of the University of Latvia, ko izveidoja pēc Džona Medvecka iniciatīvas, un kurā joprojām aktīvi darbojas latviešu sabiedriskie darbinieki Pīters Ragaušs, Roberts un Pēteris Blumbergi, Mārtiņš Andersons, Guna Mundheima, Vaira Pelēķis Kristofere u.c. Vai esi ar viņiem iepazinusies?

Ar daļu esmu, bet neesmu vēl paspējusi ar visiem! Mums ir mecenāti un draugi ne tikai Amerikā – ir arī Kanādā – Roberts Klaiše, Arnis Markitants un Austrālijā – Iveta Rone un Iveta Laine. Viņi dod neatsveramus padomus attiecībā uz Fonda līdzekļu apsaimniekošanu, kā arī labas idejas mūsu darbam un pieredzi, kā strādā līdzīgi fondi ārzemēs un protams, atbalsta ar ziedojumiem. Arī padomi ir līdzvērtīgi Fonda finansiālajam pienesumam, jo šie cilvēki nāk no vides, kur mecenātisma tradīcija ir daudzu gadu garumā izkopta.

Kā zināms, Dž. Medveckis sakārtoja kādu formālu, bet būtisku jautājumu ziedotāju stimulēšanai ASV – nodokļu atlaižu iespējas. Savukārt Latvijā LU Fonds ir ar sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē to, ka ziedojot fondam var gūt nodokļu atlaides un līdz ar to mūsu organizāciju rūpīgi kontrolē Valsts ieņēmumu dienests. Bet ne jau šīs kontroles pēc mēs ļoti rūpējāmies par savu līdzekļu caurspīdīgumu – tas ir ikvienas organizācijas pienākums. Un vēl – sabiedriskā labuma organizāciju darbu Latvijā regulē īpašs likums, kas nosaka, piemēram, to, cik daudz līdzekļu varam tērēt Fonda administrācijai un ka lielākajai daļai naudas jābūt iztērētai sabiedriskajam labumam.

Un vēl kāda ļoti sirsnīga LU Fonda tradīcija – ziedotāju vārdos tiek nosauktas rododendru šķirnes LU Botāniskajā dārzā…

Burvīgs veids, kā pateikties mūsu mecenātiem! Kā vēl labāk pateikt paldies par to labo nodomu, kas nācis līdz ar naudas ziedojumu… Lieliska ir arī pasaules prakse nosaukt universitātes auditorijas ziedotāju vārdos, ko ieviešam arī Latvijā. Tā topošajā Rakstu mājā būs Mundheimu izstāžu zāle. Ir jau arī Hāgena soliņš Botāniskajā dārzā, ir piecas rododendru šķirnes – ‘Teterevi Latvijai’, ‘Lettonia’s Roberts Rūsis’, ‘Dagnija’, ‘Vilhelmīne Petkevičs’, ‘Kristaps Morbergs’. Ziedošanas kultūras kontekstā tā ir apsveicama prakse, kas noteikti uzrunās arī nākamos ziedotājus.

2 Ascendo (no latīņu val. – “uz augšu”, “augšup”). Biedrība vieno idejas un cilvēkus, kas veido empātisku, izglītotu un pilsoniski aktīvu sabiedrību. Tās darbībā caurviju vadlīnija ir demokrātijas un demokrātisku vērtību stiprināšana, cilvēktiesību aizsardzība, diskrimi­nācijas mazināšana. 

1 Zināšanas ir spēks – latīņu val.