“Dzīvē vienmēr ir šķēršļi, bet nevajag padoties. Ja ir nozīmīgs mērķis, ir jāmeklē cits ceļš,” saka Dagnija Lāce, autore un uzņēmēja, runājot par nupat, februārī iznākušo grāmatu “The Wall Falls, a Woman Rises”.

Tas ir atmiņu stāsts par to, kā Dagnija Lāce, laužot tradicionālos standartus un pieņēmumus,  kļuva par vienu no pirmajām sievietēm programmētājām ASV, palīdzēja ieviest datoru tehnoloģiju un modernizēt banku sistēmu darbu Latvijā un nodibināja vienu no pirmajiem IT uzņēmumiem Baltijā – BTG.

Dagnija, man prieks, ka grāmata “The Wall Falls, a Woman Rises” jau pirmajās nedēļās pēc iznākšanas ir radījusi milzu interesi. Jums ir bijušas un vēl priekšā vairākas intervijas, jūs piedalāties podkāstos. Kas jūsu grāmatā izraisa lielāko lasītāju atsaucību?

Kad sāku strādāt, nebija pieņemts, ka sievietes nodarbojas ar programmēšanu. Mana pieredze tehnoloģiju firmās bija kā “sievie­šu kustības” sākums, pat pirms šī kustība tiešām sākās, un šobrīd visiem interesē, kā tas notika. Turklāt martā tiek uzsvērta sieviešu nozīme un devums ASV attīstībā, vēsturē un kultūrā.

Kā jūs nokļuvāt Amerikas pirmo sieviešu programmētāju skaitā?

Es pabeidzu Batlera universitāti (Butler University) Indianapolē ar ķīmijas un matemātikas grādu. Savu darba dzīvi gribēju saistīt ar matemātiku, un jautāju savam matemātikas profesoram, kur  viņš man ieteiktu meklēt darbu.  “Zini, Dagij,” viņš teica, “es iesaku tev iet vai nu uz apdrošināšanas firmu, kas meklē cilvēkus no matemātikas lauka, vai arī vari iet uz jaunu nozari – programmēšanu. Mums tuvumā ar to strādā divas kompānijas IBM un Burroughs.”

Tolaik mums universitātē pat nebija programmēšanas kursa, tomēr es aizgāju gan uz apdrošināšanas firmu, gan programmēšanas firmu Burrougs. Abi uzņēmumi mani pieņēma, bet Burroughs man deva 25 dolārus mēnesī vairāk, un tas izšķīra visu manu dzīvi! Mēs nesen bijām saderinājušies ar manu nākamo vīru Andri Lāci, gribējām vienu gadu strādāt un sakrāt naudu, un tad jau veidot savu dzīvi tālāk.

Par to sievietes nozīmi – apmēram vienu nedēļu biju nostrādājusi Burroughs, kad šefs mani iesauca kabinetā un atvainojās, ka man pirms stāšanās darbā bija jānoliek tik daudz eksāmenu tieši uzņēmumā. Viņš teica, ka esmu pirmā sieviete programmētājas amatā, un nācies zvanīt uz kompānijas galveno biroju Detroitā, vai viņi drīkst pieņemt sievieti programmētāja darbā. Detroitas priekšnieki bija teikuši, ka likums to neaizliedz, bet vispirms lai dodot pretendentei pārbaudes eksāmenus. Es, protams, to nezināju un domāju, ka tādi eksāmeni pirms stāšanās darbā ir norma. 

Drīz vien jums izdevās pierādīt savu prasmi, izveidojot īpašu programmu, kas izraisīja pat starptautisku interesi.

Šī varbūt bija vienīgā reize, ap 1968. vai 1969. gadu, kad jutu to sieviešu – vīriešu lietu. Es biju uzrakstījusi matemātisko optimizācijas programmu mūsu kompjūteriem, kad mans boss jautāja, vai varu savu programmu nodemonstrēt Japānā. Protams, biju ļoti pārsteigta un iepriecināta, ka man būs brauciens uz Japānu! Bet pēc kāda laika mans boss mani atkal iesauca kabinetā, un viņš bija gluži sarkans no uztraukuma. Izrādās, brauciens nevarēja notikt, jo japāņi uzzinājuši, ka programmētāja ir sieviete, bet Japānā sievietēm nebija atļauts noturēt biznesa tikšanos. Es biju tiešām pārsteigta, jo līdz tam laikam pat nebiju iedomājusies, ka varētu būt kāda atšķirība. 

Tomēr japāņi gribēja pirkt mūsu kompjūterus, un viņiem vajadzēja ar mani runāt, jo es biju vienīgā, kas pārzināja to programmu. Beigās japāņi brauca mani satikt uz Kaliforniju, un šī tikšanās notika Žana Pola Getija īpašumā. Pie tam Burroughs man pat iedeva kompānijas privāto lidmašīnu, lai varu aizlidot un satikt japāņu klientus. Tas man bija liels piedzīvojums, jo nekad nebiju lidojusi privātā lidmašīnā. Prezentācija gāja labi, un tikšanās laikā japāņu klienti man uzdāvināja divas nelielas melnas kastītes. Vēlāk, lidojot atpakaļ,  atklāju, ka vienā no tām bija ļoti skaistas pērles, tā ka es piedevu to Japānas braukšanas lietu. 

Ar laiku Burroughs uzņēmumā Dagnija Lāce ieņēma dažādus vadošus amatus, bet tad kompānija iesāka jaunu biznesa līniju ar domu pārdot programmatūru skolām un universitātēm, un Dagnijai tika piedāvāts kļūt par jaunās līnijas menedžeri.

“Mana pirmā doma bija, ak šausmas! Man ļoti nepatika pārdošanas lietas, bet mans vīrs Andris teica: “Hei! Pamēģini!” Un beigās tā bija labākā lieta, kas varēja notikt manā darba dzīvē.

1984.gadā kļuvu par Burroughs viceprezidenti. Vēlāk Burroughs apvienojās ar firmu Sperry, 1986. gadā  izveidojās kompānija Unisys, un es turpināju darbu jau kā Unisys  viceprezidente.

Dagnija stāsta, ka nācies uzņemties arī riskus, piemēram, Unisys nebija skolām paredzētas programmatūras, un vajadzēja nopirkt citu kompāniju, kas šādu programmatūru jau bija izveidojusi. Līdz tam Unisys vienmēr bija strādājuši ar savām programmām, un nekad arī nebija pirkuši kādu jaunu IT kompāniju tieši programmatūrai. Neviens no lielajiem priekšniekiem negribēja uzņemties šo risku, un Dagnijai tad arī nācies reprezentēt jauno ideju, kā  arī pierunāt Unisys vadību biznesa darījumam. 

Kā sākās jūsu ceļojumi uz Latviju?

Mēs ar vīru aizbraucām uz Latviju 1978. gadā, apciemot Andra ģimeni. Viesnīcas istabā atradām mikrofonus, bija cilvēki, kas mums sekoja, mēs nedrīkstējām izbraukt ārpus Rīgas. Nevarēju paciest arī tos melus, ko stāstīja cilvēkiem, un nolēmu, ka nekad vairs negribu braukt uz Padomju Savienību.

Divpadsmit gadus vēlāk, 1990.gadā Unisys prezidents lūdza, vai varu viņa vietā piedalīties biznesa pusdienās Vašingtonā, kur bija ieradies Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis un ārlietu mi­nistrs Jānis Jurkāns. 

Sarunā ar Jāni Jurkānu apjautājos, kādi kompjūteri ir Latvijā. Viņš teica, ka nezinot tieši, kādi kompjūteri ir Latvijā, bet ĀM esot tikai vecas rakstāmmašīnas. Sāku stāstīt par savienotajām darba stacijām, ko lietojām Amerikā, un J.Jurkāns jautāja, vai varētu kādus kompjū­terus dabūt arī Latvijas Ārlietu ministrijai. 

Es nezināju, vai gribu atkal atgriezties Latvijā, vai komunisms patiešām ir beidzies, bet es zināju, ka man ir pieredze ar kompjūteru tehnoloģijām, un man vismaz ir jāmēģina dabūt grantu no Unisys, lai varam piegādāt kompjūterus Latvijai. Jau 1990.gada decembrī kopā ar kolēģi ieradāmies Latvijā uz 10 dienām, lai uzstādītu darba stacijas, un prezentētu premjeram un Latvijas valdībai, kā tas darbojas. Un mēs to izdarījām!

Uzstādot pirmās datoru darba stacijas Latvijas Ārlietu ministrijā, Dagnija Lāce sapratusi, cik latviešu cilvēki ir izglītoti un gudri, un jau 1991.gada aprīlī viņa nodibināja IT kompāniju “BTG” (Baltic Technology Group), par kuras direktori kļuva Inta Gertnere, Andra māsīca.

BTG bija viena no pirmajām IT kompānijām Latvijā, un tiešām daudzi programmētāji savu darba dzīvi iesāka BTG.

Es redzēju, cik Latvijā viss darbs bija atpalicis no modernām tehnoloģijām – viss bija uz papīra. Es Amerikā pazinu gandrīz visus Unisys klientus no dažādām nozarēm, un es varētu dabūt programmas kā arī datorus ar labām atlaidēm. Mana doma bija, ka firma BTG varētu šos datorus un programmas pielāgot Latvijas vajadzībām. 

Tomēr es biju ļoti naiva, es gribēju visu izdarīt ātri, ātri. Cilvēkiem bija milzu interese par to, kā strādā jaunās tehnoloģijas, un es sajutos, ka man ir pienākums palīdzēt Latvijā iesākt datoru un IT tehnoloģiju lietošanu. Tomēr lietas negāja tik labi, kā biju cerējusi. Interese bija, bet nekas īsti nenotika. Piemēram, Latvijas kuģniecība pēdējā minūtē atcēla mūsu norunāto darījumu, un tas man bija vislielākais šoks. Tajā laikā es nesapratu, ka modernās lietas padara visu grāmatvedību un uzskaiti ļoti caurredzamu – visu redz, kas ienāk, kas iziet. Un kādam tas varbūt nepatika. Tā notika ar vairākiem maniem biznesa piedāvājumiem, ko tajā laikā izstrādājām BTG. Visiem patika idejas, bet biznesa nebija, un tomēr man bija jāmaksā cilvēkiem algas. Rezultātā kompānijai BTG es sāku meklēt darbus Amerikā, īslaicīgiem projektiem, tas mums labi veicās un turpinās vēl tagad. Tagad esmu samierinājusies, ka tajā laikā Latvija varbūt vēl nebija gatava Rietumu darba metodēm, ko es piedāvāju.

Kas sagādāja vislielāko gandarījumu, strādājot Latvijā?

Visvairāk priecājos par banku lietām, jo man izdevās Latviju iepazīstināt ar starptautisko banku norēķinu sistēmu SWIFT.

Tajā laikā es pat nevarēju no ASV aizsūtīt naudu uz Latviju, lai samaksātu cilvēkiem algas, un bija fiziski jāved nauda sev līdzi ceļojot. Sapratu, ka Latvijas bankām vajag sakarus ar ārpasauli, un to nodrošināja SWIFT kompānija. Lai lietotu SWIFT sistēmu un kļūtu par tās biedru, vajadzēja iziet diezgan sarežģītu procedūru. Laimīgā kārtā SWIFT bija arī Unisys klienti, un man kā bijušai Unisys viceprezidentei izdevās norunāt tikšanos SWIFT galvenajā birojā Briselē. 

Satikos ar Ekehardu Starku (Ekehard Stark), kurš bija atbildīgs par jaunu klientu piesaisti SWIFT sistēmai. Es teicu, ka esam ieinteresēti pievienoties SWIFT, jo Latvijai vajag banku sakarus ar rietumiem.  Viņš teica, ka Latvija ir pirmā valsts no bijušās Padomju Savienības, kas grib kļūt par SWIFT biedru un apsolīja, ka Latvija būs arī pirmā valsts, kur viņš aizbrauks. Mana saruna ar SWIFT prezidentu notika 1991.augustā, un jau oktobrī viņš bija Rīgā. Kopā mēs tikāmies ar Latvijas valdību  un tās vadītāju Anatoliju Gorbunovu. Man bija izdevies iepazīstināt Latviju ar SWIFT sistēmu, un jutos, ka esmu savu misiju izpildījusi!

Kas bija jūsu pamudinājums uzrakstīt šo grāmatu?

Man bija ļoti interesanta dzī­ve. Ja padomā, cik daudz es tajā laikā spēju izdarīt. Bez tam gribēju parādīt, ka dzīvē vienmēr ir šķēršļi, bet nevajag padoties. Ja ir nozīmīgs mērķis, ir jāmeklē cits ceļš, un mērķi var sasniegt dažādos veidos.

Grāmatā ļoti daudz precīzu detaļu, sarunu atstāstījumu, un  liekas, ka viss būtu noticis tikai vakar. Kā jūs to varat atcerēties?

Grāmatu esmu rakstījusi 15 gadus. Es biju saglabājusi visas piezīmes no dažādām tikšanām, esmu saglabājusi visus e- pastus. No šī materiāla arī tapa grāmata. 

Bērnībā un jaunībā jūs daudz laika pavadījāt latviešu sabiedrībā, kā jau daudzās latviešu ģimenēs pieņemts. Vai latviskās saknes bija svarīgas, palīdzot Latvijai apgūt modernās tehnoloģijas?

Mani vecāki bija ļoti latviski, un es uzaugu īstā latviešu sabiedrībā Indianapolē, kur nedēļas nogalēs mums bija latviešu skola un visādi sarīkojumi. Mans tēvs Latvijā bija prokurors, bet Amerikā viņš visu mūžu strādāja fabrikā. Viņa dzīve bija pilnīgi izmainījusies, bet viņš man vienmēr teica, lai neapstājos, lai vienmēr eju uz priekšu. Viņš daudz iespaidoja manu dzī­vi, tāpat mans vīrs Andris mani vienmēr atbalstīja. 

Es gan nekad nedomāju, ka Latvija atkal būs brīva, bet tad 1990. gadā es jutu, ka man ir jādara, ir jāpalīdz. Tas bija papildu darbs pa vakariem, bet es sajutu, ka tas ir mans pienākums, jo es varēju to izdarīt.

Vai varam gaidīt grāmatas prezentāciju Latvijā?

Latvijas Amerikas tirdzniecības palāta ir uzaicinājusi mani repre­zentēt grāmatu Latvijā. Man gan vēl nekas nav plānots, bet mēs domājam vasaras beigās būt Latvijā, un tad varbūt kaut kas tiks sarīkots.

Novēlu, lai Latvijā izdodas skaista un vērtīga grāmatas pre­zentācija, lai izdodas satikt visus vecos draugus un cīņu biedrus, kas tagad kļuvuši par grāmatas varoņiem!