Tēlnieks militārajā medicīnā
11.03.2025

 Foto: Ligita Kovtuna

Ligita Kovtuna

Kā tu nokļuvi Sietlā, Amerikā?

S. K. Taisot smilšu un ledus skulptūras! Šī nodarbošanās mani “aizveda” uz Sietlu, kur nolēmu izveidot savu ģimenes dzīvi, kas, manuprāt, ietver arī darbu un karjeru. Pirmā laulība neizdevās, taču pats Sietlā iedzīvojos, lai gan man šai pilsētā nebija ne­vienas privātas saiknes. Šo saikni sameklēju pats, aiziedams uz Sietlas latviešu namu! Tolaik biju viens, un man bija izvēle – braukt atpakaļ uz Latviju vai iedzīvoties Amerikā. Sietlas latviešos būdams, sāku nodarboties ar lietām, ko nekad agrāk nebiju darījis – dziedāt korī, dejot “Trejdeksnītī”, iet uz baznīcu utt. Mani tur arī nokristīja. Jā, mācīju arī latviešu skoliņā. Sie­tlā satiku savus “krustvecākus” – Vilni un Gunu Kleper. 

Vai joprojām esi aktīvs latviešu sabiedrībā? Zinu, ka esi arī atradis domubiedrus no LĀZAs, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības. 

Mans darbs, kas saistīts ar ceļošanu, ir uzņēmis lielus “apgriezienus”, un ļoti aktīvs vairs nevaru būt. Bet, kad esmu Sietlā, dodos latviešu dzīvē un esmu priecīgi pārsteigts, cik tur daudz jaunu cilvēku, tostarp Latvijas latviešu, kas šai pilsētā ieradušies un ir ļoti aktīvi. Vispār te valda ļoti forša gaisotne.

Kas tu esi pēc pamatprofesijas?

Tēlnieks, skulptors. Pabei­dzu Latvijas Mākslas akadēmiju, Gļeba Panteļejeva klasi, viņš bija mans maģistra darba vadītājs. Un mana diplomdarba tēma īstenībā bija – protests! Tēlniecībā strādādams, sapratu, cik smags ir tēlnieka darbs, un vēlējos to parādīt. Domāju, ka manu diplomdarbu varētu arī nepieņemt, bet dabūju augstāko atzīmi… Tātad – ņēmu metāla gabaliņus, metināju tos kopā, līdz izveidoju savu māksliniecisko veidojumu, kas tā arī saucās - “Nav nosaukuma”. Bija iecere parādīt, cik tēlniecība ir smags un melns process. Tā diezgan brutāli, bet – mani saprata.

Atgriežoties pie smilšu un ledus skulptūrām – te es pielietoju savas akadēmiskās zināšanas, ienesot šo gaistošo, īslaicīgo mākslu komercvidē. Un atļaujos būt gandarīts par to, ka Latvijas smilšu un ledus skulptūru festivāli, kas notiek Jelgavā un Jūrmalā, ir kļuvuši starptautiski, arī patei­coties manām un mana kolēģa Ulda Zariņa pūlēm.

Tiktāl par mākslu, bet es biju gatavojusies tikties uz interviju ar medicīnas speciālistu, kurš izgudrojis traumu simulatoru, ierīci, ko jau izmanto ASV militārajā medicīnā un kas jau pazīstams Eiropā, vēl vairāk – to posies vest uz kara plosīto Ukrainu… Kur šai stāstā ienāk medicīna?

Redziet, Latvijas Mākslas akadēmijā joprojām tiek ļoti labi mācīta cilvēka anatomija. Tas vispār Eiropā ir unikāli. Proti, mums, tēlniekiem, augstākajā līmenī iemācīja anatomiju, kas savukārt gluži praktiski palīdzēja tēlnieciski veidot cilvēku skulptūras. Kolēģis Uldis sāka zīmēt attēlus ar sīku un precīzu cilvēka anatomisko uzbūvi. Nonācām līdz idejai par grāmatu, ko arī paši izveidojām un paši izdevām. Tā saucas “Anatomy for Sculptors”. Paši Sietlā nodibinājām izdevniecību, paši iespiedām un tirgojām, pelnījām savus 20 tūkstošus dolāru mēnesī, jo grāmatai bija liels pieprasījums. Vēl vairāk – sākām saņemt vēstules no ķirurgiem un citu specialitāšu ārstiem. Izrādās, ka daudzi jo daudzi ārsti no darba brīvajā laikā, acīmredzot, lai nomierinātu nervus, zīmē, glezno, veido, un viņiem ļoti noder mūsu pavisam precīzie zīmējumi. Varētu domāt, ka tie gan vairāk noderīgi ir medicīnas studentiem. Sekoja Ulda nākamās grāmatas – “Anatomy of Head and Neck”, “Anatomy of Facial Expression”, tagad Uldis strādā pie grāmatas par roku anatomiju. Turpinām strādāt pāri robežām, Uldis Rīgā, Mākslas akadēmijā pasniedz anatomiju. Bet vienubrīd sa­pratām – izdot grāmatas ir ļoti labi, taču šo mūsu ideju vajag digitalizēt jeb padarīt par digitālu projektu. Es Amerikā, Vašingtona universitātē, izgāju īpašu izglītojošu programmu, biju uzkrājis zināšanas, kuras likt lietā. Bet kur? Mans “krusttēvs” Vilnis teica: “Brauc uz Latviju!” Atbraucu, iepazinos ar kādu medicīnas studenti, kas mani pārliecināja, ka mūsu programma ir jāpārveido, jāpielāgo, lai ar to palīdzētu medicīnas studentiem. 2017. gadā kāds ASV Armijas emergency jeb neatliekamās palīdzības ārsts bija pamanījis mūsu izstrādājumu, kas tajā tika demonstrēts. Viņš teica: “Hei, mums ir problēma! – trūkst profesionālu iespēju, kā ātrāk kaujas laukā atrast ievainotos un kā pēc iespējas ātrāk viņiem sniegt neatliekamo palīdzību.” Respektīvi, ir nepieciešama metodika, kā konstatēt traumu un izveidot traumu simulatoru. Mēs saņēmām 240 tūkstošus dolāru, lai savu programmu ieviestu. Tolaik, 2017. gada aprīlī, Latvijas un ASV aizsardzības ministrijas bija noslēgušas vienošanos, saskaņā ar kuru tika atļauts abu valstu uzņēmējiem sadarboties. Tad arī tika iedarbināts mūsu traumu simulators. Vienkārši izsakoties, tā ir digitāla spēle, ar kuras palīdzību digitālajā vidē redzams ievainots karavīrs ar šautām vai cita veida brūcēm, kurš arī elpo, viņā vēl norisinās visi fiziologiskie procesi, bet viņš palēnām izdziest, un viņam ir steidzīgi jāsniedz medicīniskā palīdzība. Spēles gaitā notiek vingrināšanās, lai mediķis iespējami augstu attīstītu savas prasmes sniegt šo neatliekamo palīdzību.

Kādi ceļi tomēr aizveda atpakaļ uz Latviju?

2016. gadā Latvijā notika pirmais t. s. biznesa akselerators, ko organizēja Startup Wise Guys no Igaunijas un, kura mērķis ir iekustināt start-up jeb jaunuzņēmumus un citas jaunas ierosmes. Es tajā piedalījos. 

Aparāts, proti, brilles, kurās iemontē zibatmiņu, kas ļauj redzēt “ievainoto” un trenēt prasmes viņam palīdzēt, saprotams, ir jāatzīst jeb jāsertificē. Acīmredzot jūsu izgudrojums ir atzīts ASV, ja jau to izmanto Amerikas militārajā medicīnā?

Precizēšu – mēs paveicam software jeb programmatūras daļu. Hardware jeb brilles ir zināmas kā Oculus brilles un nopērkamas elektropreču veikalos par dažiem simtiem eiro vai dolāru.

Par to, ko jūs saucat par atzīšanu Amerikā, varu pastāstīt sekojošo – drīz pēc tam, kad no ASV mili­tārās medicīnas bijām saņēmuši minētos 240 tūkstošus dolāru, satikāmies ar profesoru Kristapu Zariņu. Viņš patiesi brīnījās, kā mums tas izdevies. Mēs tiešām esam maza latviešu komanda, puiši no Valmieras, Cēsīm, Tukuma, kas atrada veidu, kā sadarboties un iegūt amerikāņu militāro mediķu uzticību. Tagad mums ir pievienojies viens no viņiem – pēc aiziešanas pensijā. Arī šis kolēģis bija patiesi pārsteigts, cik ātri un par cik nelielu naudu mēs to visu izdarījām. Proti, mēs sasniedzām praktisku rezultātu – izgudrojām apmācību metodi, kas ir pielietojama un palīdz me­diķiem kaujas laukā. ASV armija mūs izraudzījās no sākotnēji 80 kompānijām, starplaikā palikām 10, tad piecas, un pirms pāris nedēļām saņēmām apstiprinājuma vēstuli, ka mūsu produkts ir pats piemērotākais. Tātad mēs būsim svarīgs posms Amerikas militārās medicīnas apmācības sistēmā.

Nesen klajā nāca prof. Bertrama Zariņa grāmata par ceļgala ortopēdiju, ko viņš sarakstīja kopā ar savu poļu kolēģi, pirms vairākiem gadiem – prof. Kristapa Zariņa darbs par asinsvadu ķirurģiju. Sasaucas ar jūsu grāmatām…

Starp citu, prof. Bertrama Zariņa darba tapšanā esam piedalījušies arī mēs! Vēl vairāk – šis fakts palīdzēja mums atrast kontaktus ASV militārajā medicīnā, proti, bija ļoti nozīmīgi, ka esam darbojušies Masačusetas universitātes profesora pētījumu lokā. Savukārt ar prof. Zariņiem kontaktus atradu, pateicoties Sietlas latviešiem. Viss ir tik cieši saistīts.

Abi brāļi aizvadītā gada beigās bija Ukrainā ar medicīniskās palīdzības kravu. Turp dosies arī tu, un vai tas ir ASV palīdzības programmā?

Nē, Igaunijas.

Nevis Latvijas? Kāpēc?

Teikšu tā – igauņi ir proaktīvāki šai ziņā. Latvijā arī esam palīdzējuši – 2023. un 2024. gada vasarā apmācījām specvienības mediķus. Mūs uzrunāja arī ukraiņi, kuri bija par mūsu mācību metodi uzzinājuši, meklējot tīmekļa vidē. Jā, uz Ukrainu šoreiz dosimies kopā ar igauņiem, viņi finansē šo brau­cienu. Viņi arī mūs 2017. gadā atrada, iepazīstoties ar minētā Startup Wise Guys akseleratora rezultātiem. Mēs paši īstenībā nekādus biznesa kontaktus ne­meklējām – mūs atrada. Atzīmēšu gan, ka attiecībā uz traumu simulatora ieviešanu medicīnas praksē proaktīvāki ir latvieši, proti, Latvijas Aizsardzības ministrija. Caur to esam ieguvuši kontaktus Vācijā, kur arī ir interese par mūsu izgudrojumu. Šobrīd norisi­nās Eiropas Aizsardzības fonda konkursa procedūra, un ceram uzvarēt. Procesā ir arī sadarbības kontakti ar Spāniju, Dāniju, Īriju, Zviedriju un Somiju.