K. S. Pirmām kārtām – atgādināt, ka arī Latvijas pašvaldību vēlēšanās diasporas loma ir ļoti liela! Iepretim tam, ka dzir­dēts uzskats, ka šajās vēlēšanās ārzemēs mītošo pavalstnieku loma varētu nebūt īpaši nozīmīga, ka pašvaldību lietas ir lokālas un no ārzemēm maz ietekmējamas. Nē, kategoriski nē! Ir gluži otrādi – diasporai ir pavisam praktiska iespēja līdzdarboties, tādējādi arī pildot savu pilsoņa pienākumu pret Latvijas valsti.

Kas ietilpst pašvaldību vēlētāju lokā?

Tie ārzemēs mītošie pavalstnieki, kuriem ir īpašumi Latvijā, un tādu ir ļoti daudz. Protams, visi tie, kam ir Latvijas pilsoņa identifikācijas karte. ID karte – šis mazais, pievilcīgais dokuments dod plašas iespējas, tostarp elektroniskā paraksta iespējas. Tā arī balsošanas procesu ikvienam no mums padara vienkāršu un saprotamu.

Kā tieši notiek balsošanas process?

Nebūs jāsūta dokumenti vēstniecībām vai konsulārajām iestādēm, nebūs jāsūta pieprasījums uz Latviju. Vēlētājs ielogosies portālā www.latvija.lv (tas aizņem trīs minūtes!) un sekos skaidrām norādēm tajā. Izdrukātu šo aizpildīto dokumentu jānosūta savai pašvaldībai. Piedaloties pašvaldību jautājumu lemšanā un to lēmēju izvēlē ar savu balsojumu, cilvēks pavisam tieši var ietekmēt vietējās pārvaldes darbu.

Ikviens, kam ir īpašums Latvijā, taču ir ieinteresēts, kas notiek ap šo viņa īpašumu – vai uz to ved labi piebraucamie ceļi, vai vietējā vara pieņēmusi lēmumus, kas kaut kādā veidā var iespaidot īpašuma vērtību, kā notiek atkritumu savākšana, vai pašvaldība ieinteresēti rūpējas par saviem iedzīvotājiem…

…piemēram, attiecībā uz šobrīd aktuālo problēmu par pasta nodaļām – ir pašvaldības, kas atvēl savas telpas, lai Latvijas Pasta nodaļas netiktu slēgtas.

Ikviens īpašnieks dabiski vēlas, lai viņa īpašums būtu labās rokās. Nu, kā var atstāt cilvēkus bez pasta, bez neatliekamās medicīniskās palīdzības un bez iespējām, kas saistītas ar dzī­ves kvalitāti! Ārzemēs mītošie tautieši tur var teikt savu vārdu, un tas ir jādara.

Runājot par diasporas iespējām, atcerēsimies Moldovas piemēru šīs valsts prezidenta vēlēšanās – progresīvā Maija Sandu tika ievēlēta amatā, pateicoties moldāvu diasporas balsīm. Lielisks piemērs Latvijas tautiešiem ārzemēs, vai ne?

Ļoti spilgts piemērs arī tam, ka katra balss ir svarīga! Ne tikai valsts prezidenta un likumdevēja vēlēšanās, bet arī vietējās varas vēlēšanās – cilvēki nedrīkst pat iedomāties “ko tad es…” Galu galā ir taču arī pienākums pret savu valsti.

Tu pati esi ilgāku laiku dzīvojusi ārzemēs – Austrālijā. Kādi ir Tavi vērojumi attiecībā uz vēlēšanām, to gaitu un rezultātu?

Pēc manas pieredzes, cilvēki šeit ir pieraduši būt aktīvāki, droši izteikt savu gribu, nebaidīties runāt par lietām, kas neapmierina. Vietējā vara ir spiesta uzklausīt, rēķināties un pieņemt atbilstošus lēmumus.

Runājot par Austrāliju – šai valstī piedalīšanās vēlēšanās ir ne tik vien obligāta, bet pat kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tā ir pilsoniskā līdzdalība, kas arī raksturo sabiedrības briedumu. Jāteic, dzīvojot Austrālijā 30 gadus, ne reizi nebiju dzirdējusi tādu frāzi, kā, piemēram, “ak, atkal jāiet balsot!” Gluži otrādi – vēlēšanas iekustina sabiedriskos procesus, cilvēkiem liek domāt, sekot līdzi, kritiski izvērtēt valstī notiekošo. Tāpat arī neesmu piedzīvojusi kādas nopietnas domstarpības starp cilvēkiem, kas pārstāv dažādus politiskos spēkus, tātad ideoloģijas.

Par rezultātu – kad politiķi ir ievēlēti, sabiedrība ļoti seko līdzi viņu darbiem, raugās, kā tie atbilst solījumiem. 

Nezinu, kādas ir CVK likumdošanas iniciatīvu iespējas, bet, ja tāda būtu, - vai tu rosinātu Latvijā ieviest obligātu piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās?

Atgriežoties pie manas personīgās pieredzes, dzīvojot sabiedrībā, kur šī obligātā balsošana pastāv vēsturiski, vērtēju to kā ļoti pozitīvu. Bet – viss atkarīgs no tā, cik gatava ir sabiedrība. Mazāka nozīme te ir faktam, ka par nepiedalīšanos ir jāsamaksā soda nauda. Ja Latvijā šobrīd mēģinātu kaut ko ieviest obligāti, manuprāt, būtu sabied­rības pretestība. Un es saprotu, kāpēc mūsu valstī cilvēki ļoti noliedzoši reaģē uz vārdu “obligāti”. Tā ir nesenā vēsturiskā pieredze no okupācijas garajiem gadiem. Tas jāņem vērā.

Un ko darīt ar cilvēkiem, die­mžēl gan no jaunākās, gan vecākās paaudzes, kas saka – neiešu balsot, jo nekas jau nemainās uz labu! Kā Tu viņus pārliecinātu?

Mani ļoti satrauc, kad dzirdu – “nav jēgas, vienas un tās pašas sejas” utt. Bet tava līdzdalība, vēlēšanās balsojot, ir vienīgais veids, kā tu personiski vari izteikt savu gribu. Nav cita, tiešāka un demokrātiskāka veida. Jā, gala rezultāts ne vienmēr ir tāds, kādu esam personīgi gribējuši, bet man kā balsstiesīgam pilsonim nav spēcīgāka izteikšanās un darbības veida.

Un otrs  arguments – kā jau pierādīja mūsu minētais Moldovas piemērs – katra balss ir svarīga. Tu nenobalsosi, bet nobalsos cits cilvēks par citu politisko spēku, kas tev varbūt nebūt nav pieņemams.

Trešais arguments tāds filozofiskāks – mūsu tiesības un pienākumi iet roku rokā, ja, protams, gribam dzīvot sakārtotā, sev tīkamā sabiedrība. Burvju nūjiņas nav!

Tu jautāji par likumdošanas iniciatīvām – tādu nav. CVK vistiešākajā veidā ir pakļauta likumam, ikviena virzība tiek apspriesta un pieņemta Saeimā, likuma kārtā. Mēs, protams, varam ieteikt. Piemēram, par vēlēšanu iecirkņu darba laiku u.c.

Tavas vadības laikā tika mainīts vēlēšanu kartīšu dizains. No kā nāca ierosme?

No praktiskās pieredzes un vajadzības sakarā ar IT sistēmas maiņu. Tika izvērtēts, vai iepriekšējais dizains ir tas vislabākais, ko vēlētājam varam piedāvāt, vai nav vienkāršāka un nepārprotamāka risinājuma? Izstrāde notika, gan ņemot vērā likumu, proti, elementus, kam noteikti šai kartītē jābūt, gan arī iespējas balsotājam spēcīgāk izteikt savu viedokli par kandidātiem, tieši grafiski. Tad notika rūpīgs apspriešanas process, līdz beidzot kopīgi pieņemts vizuālais risinājums. Agrāk atzīmēšanai bija rombiņš, tagad ir ovāls, kas, izrādās, ir pats labākais, lai to elektroniski “nolasītu”. Tika ņemts vērā arī tas, lai nebūtu skaitīšanas iespēja tikai ar rokām, bet arī izmantojot skeneri un attiecīgas datorprogrammas. Īsāk sakot, ir izdarīts maksimāli, lai balsotājs nekļūdītos, liekot “mīnusus” vai “plusus” iepretim kandidāta vārdam. Tagad ir divi stabiņi – plus un mīnus, un vēl arī krāsas: zaļa, ja “ejam uz priekšu”, liekot plus, un sarkans “stop”, ja vēlamies pateikt, ka šis kandidāts liekas neatbilstošs. Kā pie satiksmes gaismām.

Stājoties amatā, tu pašā pirmajā komandējumā apmeklēji Igauniju, vēlāk arī iepazinies ar vēlēšanu sistēmu Lietuvā. Kā, tavuprāt, izskatās Latvija?

Pārliecinājos, ka katrā valstī, ne tikai Baltijā, vēlēšanu process ir atšķirīgs. Līdz ar to ir jāseko līdzi savas valsts – Latvijas procesam. Man gadījies dzirdēt jautājumu, kāpēc Latvija vēlētājam nepaziņo, bet mītnes valsts gan. Latvijā par vēlēšanām ziņo masu mediji un vēlēšanu aģitācija, bet individuāli ielūgumi netiek praktizēti. Visi pavalstnieki, kam ir balsstiesības, ir iekļauti vienotā vēlētāju elektroniskā reģistrā, kas dod iespēju ārvalstīs balsot jebkurā iecirknī. Citās valstīs katrs balsotājs ir piesaistīts kādai konkrētai vietai.

Latvija pozitīvā ziņā atšķiras ar vēl kādu balsošanas iespēju – vēlēšanu iecirkņiem ārvalstīs, diasporas mītnes zemēs.

Man šķiet, mēs pat īsti neap­zināmies to augsto uzticības mandātu, ko Latvija devusi sa­viem pavalstniekiem ārvalstīs. Tas ir ļoti sarežģīts un atbildīgs process, un ļoti liela pretimnākšana vēlētājiem, kas savas valsts vēlēšanās pietuvina diasporu ar tās ierastajām aktivitātēm dzīvei Latvijā, proti, vēlēšanas ir visus mūs vienojošs process. Balsojot mēs apliecinām savu piederību savai valstij, īstenībā – piedalāmies valsts stūrakmeņu stiprināšanā un virzības veidošanā. Un tas ir ļoti nopietni.