Viņš gāja pirmais
Apskatīt komentārus (1)


19.09.2017

Dainis Mjartāns

Pieminot Latvijas patriotu Konstantīnu Pupuru (1964-2017)

Konstantīns1988. gada 14. jūnijā uzdrošinājās būt pirmais, kas publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu un iznesa to cauri visai Rīgai. Atceroties to dienu notikumus, Konstantīns intervijā Dacei Kalniņai stāstīja: „Uz Veidenbauma ielas stāvēja miliči, mašīnas un krievu zaldāti. Bija izveidota ķēde, priekšā izskrēja majors un kliedza: „Stojaķ!” (Stāvēt). Mēs tik un tā turpinājām iet uz priekšu. Viņi pēkšņi pašķīrās, un mēs izgājām cauri. Es redzēju, kā majors sarunājās ar priekšniecību. Šķiet, ka, redzot, cik daudz cilvēku sanācis, tika dota pavēle neko nedarīt, jo neiztiktu bez vardarbības.”

Pēc oficiālās iestāšanās Helsinku grupā 1988. gada janvārī problēmas sākās toreizējās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kas nevēlējās savu studentu vidū redzēt „pretpadomju elementu”. “Mūsu grupā bija pamatā bijušie polītieslodzītie – Juris Ziemelis, Alfrēds Zariņš, Jānis Vēvers, Jānis Rožkalns. Visi šie cilvēki pavadīja nometnēs vairākus gadus. Visa polītieslodzīto sabiedrība bija ar Helsinkiem-86. Lai gan ne visi bija biedri, mēs bijām saistīti. Minētie cilvēki veidoja kodolu. Viņi visi bija ar lielu pieredzi. Kad Ziemelis runāja, varēja klausīties ar atvērtu muti – tā bija kā lekcija, kuŗā uzmanīgi jāklausās katrs vārds.

Tāpat arī pārējie, kas izgājuši visu to elli, Sibiriju. Bet pēkšņi grupā ienāca Juris Vidiņš ar lielām ambīcijām. Lielākā daļa, to skaitā divi jaunākie – es un Rolands Silaraups –, palika uzticīga Ziemelim. Iesaistoties Eduardam Berklavam, tika nodibināta Helsinku-86 Rīgas nodaļa.” Darbošanās Helsinki-86 grupā un uzdrošināšanās 14. jūnijā kalpoja par iemeslu varas struktūru “lūgumam” atstāt PSRS. un Konstantīns kopā ar māti nonāca Minsterē, Vācijā, pēc tam pārcēlās uz ASV. Ar izcilību beidza Masačūsetsas universitāti, studēja biznesa augstskolā Londonā, dienēja ASV armijā Irākā, bija studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs.

Un tad sekoja ilgi lolotais sapnis pārcelties uz dzīvi Latvijā. Konstantīnu nebiju saticis kopš Minsteres. Mums bija daudz ko pārrunāt par polītiku, par kopīgo aizraušanos ar vēstures pētniecību. Skarbi un patiesi Konstantīns atainoja piedzīvoto dienestā, uzskatot, ka Irkas kaŗā pieļauts daudz kļūdu. Konstantīnam iedzīvoties Latvijā nebija viegli, darbs Rīgas pašvaldības policijas tūristu nodaļā, vēlāk Jūras akadēmijā nedeva cerēto gandarījumu, ne financiālu atspaidu veidot dzīvi no jauna Dzimtenē. Neskatoties uz visām grūtībām, viņš cēla māju un vēlējās iesaistīties polītiskajā dzīvē, kandidējot Saeimas vēlēšanās.

2011. gada 14. jūnijā Konstantīns atkārtoja savu vēsturisko gājienu ar sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, lai vienotu latviešu tautu cīņai par tiesisku valsti.

“Varoņi aiziet neatzīti.” varam tagad lasīt avīžu sleju virsrakstos. Jā, Konstantīns bija pelnījis valsts atzinību, jo viņš ir un paliek mūsu neatkarības cerību simbols, tajā pašā laikā Konstantīns Pupurs līdz galam palika viņš pats.

Paldies Tev, Konstantīn, par uzdrīkstēšanos, par kopīgi pavadīto laiku, par iedvesmu.

Mūsu atmiņās tu vienmēr paliksi ar karogu rokās.