Līdzībās runājot, šī nama vēstures stāsts sāka atklāties ar čukstu, ko draugs draugam klusām pavēsta kā kopīgu noslēpumu. Koka arhitektūras pērle nams pašā Rīgas sirdī vairāk nekā septiņdesmit garus gadus bija klusiņām stāvējis kā tāds izbalējis spoks. Tad ap to tika uzcelta sēta, kādas parasti ceļ ap namiem, ko atjauno vai remontē. Vienlaikus, redzot, ka Blaumaņa ielā 19 sākusies rosība, paklīda arī runas, drīzāk minējumi un vaicājumi kas tad te būs? Restaurācijai uzņemot apgriezienus, skaļumā ņēmās arī runas, ko uzkurināja baumas par bagātiem ārzemju filantropiem un pasaulslavenām baleta zvaigznēm, kas te, aiz vēsturiskajām sienām veidos savu pasauli varbūt greznu privātu klubu? Vēstniecību, deju skolu, pasaules līmeņa koncertzāli Kad intrigas sāka vērpties arī dažā labā preses izdevumā, uzrunāju savu ilgu gadu draugu, advokātu Matīsu Kukaini, kuram, kā zināju, uzticēta šī projekta juridiskā vadība. Pagaidi, pacieties! viņš atteica. Mums jārespektē jaunās īpašnieces privātums. Kad pienāks īstais brīdis, pateikšu tev pirmajai.
Viens no pirmajiem lēmumiem, ko 1991. gada 10. septembrī (tikai divas nedēļas pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas!) pieņēma Augstākā Padome, bija likums Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu. Tā paša gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, Brāļu kapos notika pirmais karavīru zvērests kopš neatkarības atjaunošanas, bet 1992. gada 1. aprīlī sākās pirmais iesaukums Latvijas Aizsardzības spēkos. Tolaik atgūtās neatkarības iespaidā tautā valdīja milzīgs patriotisks pacēlums. Tas, ka jauniešiem jāiet dienēt savas valsts armijā, bija pašsaprotama, savā ziņā pat goda lieta. Tomēr obligātais militārais dienests Latvijā tika atcelts 2006. gadā, kad Saeima pieņēma grozījumus Obligātā militārā dienesta likumā, izslēdzot no tā obligātā dienesta normas. Valdošajā koalīcijā tolaik ietilpa Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un Zemnieku savienība. Ministru prezidents Aigars Kalvītis (Tautas partija), savukārt Valsts prezidenta amatu ieņēma Vaira Vīķe Freiberga. Šāds lēmums tika pieņemts eiforijas iespaidā pēc 2004. gadā notikušās Latvijas iestāšanās NATO. Latvijas politiķi uzskatīja, ka NATO kolektīvās aizsardzības sistēma un profesionāli bruņotie spēki būs efektīvāki par armiju, kurā dienē arī obligātā iesaukuma karavīri. Un tā 2006. gada novembrī dienestu beidza pēdējie obligātā iesaukuma karavīri, bet pilnībā profesionālā armija Latvijā sāka darboties kopš 2007. gada 1. janvāra.
Marts Latvijā ir ne tikai pavasara, bet arī piemiņas mēnesis.
Piemiņas dienas ir vairākas, un tā ir liecība tam, ka līdz Latvijas tapšanai, tās suverenitātei un neatkarībai ceļš ir bijis skarbs. 17. marts Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, kad godinām drosmi un pieminam cilvēkus, kuri cīnījās pret abām okupācijas varām un kuru mērķis bija atjaunota Latvijas suverenitāte un neatkarība. 16. martā tiek pieminēti leģionāri, bet tā nav oficiāla valsts piemiņas diena, karā kritušie tiek pieminēti privāti. 25. marts savukārt ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
24. februārī jau būs četri gadi, kopš Krievija iebruka Ukrainā, un sākās pilna mēroga karš. Runājot par šo karu, apzīmējums dejas tumsā ir saprotams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Proti, ukraiņi nereti vakaros iziet pie savām mājām, kurās nav ne apkures, ne apgaismojuma (un bieži vien nav arī ūdens), lēkā un dejo, ja izdodas arī atnest kādu radioaparātu vai magnetofonu lai sasildītos. Videosižeti liecina par to, kā pie mājām valsi dejo daži pāri vai arī pat simtiem cilvēku cenšas vienā ritmā dejot un lēkāt diskotēkas stilā. Tikmēr lielvalstu sarunas un vēlmes par mieru vai pamieru Ukrainā brīžiem atgādina dejas tumsā, kad neviens neko lāgā neredz vai negrib redzēt. Karš ir radījis arī jaunu terminu: holodomors. Kā zināms, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados miljoniem cilvēku, arī ukraiņu, iznīcināja bads jeb golodomors, ko izraisīja Staļina lēmums kolektivizēt lauksaimniecību atņemt zemniekiem zemi, lopus, bieži vien arī viņu mājokļus. Krievu valodā golod nozīmē bads; holod aukstums, bet moriķ nozīmē nogalināt. Tā nu divdesmitā gadsimta golodomora noziegumam šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, ir pievienojies arī holodomors, un šo noziegumu iniciators jeb autors aptuveni pirms simts gadiem un šodien ir viena un tā pati valsts.
Pēc Latvijas Valsts Universitātes vecākās pētnieces Ievas Birkas iniciatīvas, Stenforda universitātē 16. janvārī notika diskusija No politikas virzieniem līdz praksei: Individuālās un sabiedriskās sagatavotības nodrošināšana kritiskā laikā. Baltijas valstu piemērs. (From Policy to Practice: Building Individual and Societal Resilience in Time of Crisis. The Case of the Baltic States). Diskusijā tika priekšāstādīts Ievas Birkas pētījums par sabiedrības individuālo sagatavotību krīzes (militāras) situācijai Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Vācijā. Diskusijā piedalījās arī Gabrielius Landsberģis, diplomāts un politiķis, bijušais Lietuvas Ārlietu ministrs (2020-2024) un Indreks Saraps, Igaunijas Militārās akadēmijas pētnieks. Klausītāju vidū lielkoties bija Stenforda universitātes studenti un Baltijas valstu kopienu pārstāvji.
Klāt jaunais, 2026. gads. Ko tas nesīs pasaulei un Latvijai? Ieskatam dažas pārdomas par iespējamo notikumu attīstību. Kopš 1. janvāra Latvija sāk darbu Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomē nepastāvīgā locekļa statusā. Saskaņā ar organizācijas statūtiem šāds statuss mūsu valstij piešķirts uz diviem gadiem. Iespējams, jau pašā gada sākumā Latvijai ar savu balsojumu Drošības padomē nāksies izteikt attieksmi pret nesenajiem notikumiem Venecuēlā, kur ASV bruņotie spēki sagūstīja diktatoru Nikolasu Maduro. Latvija parasti ir aizstāvējusi tiesībās balstītu starptautisko kārtību, vienlaikus ASV ir mūsu stratēģiskais partneris un nopietnākais drošības garants. Ārlietu ministre Baiba Braže sociālajos tīklos izteikusies, ka pēc nozagtajām vēlēšanām mēs nekad neesam atzinuši Maduro režīma leģitimitāti. Tas varētu norādīt, ka Latvijas diplomātija nostāsies ASV pusē.
Oktobris, novembris un decembris Latvijā ir tumšais laiks. Parasti visu dienu līņā, reizēm dzelošs vējš un kailsals, nedēļām apmācies, un krēsla metas jau ap trijiem pēcpusdienā. Un tomēr es gribu būt Latvijā rudens pusē, kad var priecāties par rudens lapu zeltu, saelpoties priežu meža svaigo gaisu, un galvenais izbaudīt bagātīgo kultūras piedāvājumu, kas rudeņos un pavasaros burtiski spridzina ikkatra Latvijas iedzīvotāja garīgo telpu. Jā, vakaros agri paliek tumšs, bet Rīgā un citās pilsētās ik uz soļa kafejnīcas, apgaismotas vitrīnas, un es visu laiku mazliet jūtos kā tādā nakts festivālā. Lauku sētās ir citādi tur tumsu izjūt pa īstam. Reizēm man jādomā vai tikai tumšie, garie rudens un ziemas vakari nav īstais iemesls, kāpēc Latvijā tik daudz koru, deju kopu un amatieru teātru grupu. Tumšajā laikā tieši cilvēciskais siltums mūs silda visvairāk.
Pauls Miklaševičs ir dzimis, audzis un izglītojies Kanādā, bet nu jau septiņpadsmit gadus dzīvo Latvijā un savu pārcelšanos uztver kā iespēju pārvest pasaules pieredzi mājās. Pauls ir finansists, kurš lieliski pārzina investīciju jomu un vienlaikus rūpējas arī par to, lai mūsu bērni reģionos, kur trūkst ārstu, nepaliktu bez veselības aprūpes. Viņš ir arī kultūras ministres Agneses Lāces dzīvesbiedrs. Par abu iepazīšanos vien bilst, ka kopā saveduši draugi, viņi dzīvo laimīgā ģimenē, kurā aug divas meitas.
Pirms 25 gadiem, kad iekāpu vilcienā Francijā, kas veda uz lidostu, ar saviem diviem čemodāniem un vienvirziena biļeti uz Latviju, nezinot, kas mani tur sagaida, sapņos pat nerādījās, ka cits vilciens, rozā krāsā, mani aizvedīs līdz valsts augstākajam apbalvojumam. Tas man bija milzīgs pārsteigums, kad sociālajos tīklos cilvēki sāka apsveikt. Sākumā nesapratu, par ko. Kad uzzināju iemeslu, kādas divas dienas pat nespēju tam noticēt. Tas man ir milzīgs pagodinājums, tā par nesen saņemto priecīgo vēsti no Rīgas pils par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu saka Zinta Uskale, labdarības fonda Rozā vilciensdibinātāja. Pirms došanās uz svinīgo godināšanu pie Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, tikāmies, lai aprunātos par Zintas ceļu līdz Latvijai un viņas neizsīkstošo vēlmi, izejot pašai cauri plašam ārstēšanas kursam, palīdzēt sievietēm uzvarēt vai nesatikt vēzi.
3. novembrī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71. pantu, ir parakstījis un nosūtījis Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai š.g. 30. oktobrī Saeimā pieņemtā likuma Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk Likums) otrreizējās caurlūkošanas lūgumu.
Nav šaubu, ka tieši Saeima ir tiesīga lemt par Latvijas izstāšanos no Saeimā apstiprināta starptautiska līguma. Tāpat nav šaubu, ka var rasties pamatota nepieciešamība izstāties no starptautiska līguma. Taču nopietnas bažas rada pretruna starp likumdevēju un izpildvaru jautājumā, kurā likumdevējs ir nepārprotami piešķīris izpildvarai būtisku kompetenci, bet kurā nav sniegts likumdevēja pienācīgs vērtējums par izpildvaras viedokli, ko tā izteikusi likumdevēja piešķirtajā kompetencē. Varas dalīšanas sistēmā būtisks ir varu savstarpējais dialogs un sadarbība kopējo valsts mērķu sekmēšanā, pausts Valsts prezidenta vēstulē.
Konvencijas ratifikācija un denonsēšana vienas Saeimas sasaukuma laikā rada pretrunīgu vēstījumu gan Latvijas sabiedrībai, gan Latvijas sabiedrotajiem starptautiski par Latvijas gatavību labā ticībā pildīt savas starptautiskās saistības. Šāda valsts rīcības nenoteiktība un neprognozējamība nav iederīga Eiropas tiesību telpā.
Brāļi prof. Bertrams un Kristaps Zariņi atved uz Latviju jaunu Latvijas medicīnas atbalstītāju augstākās raudzes ginekoloģijas ķirurgu prof. Kamranu Nezhatu (Camran Nezhat)
+371 67326761
+371 67326784
[email protected]
