Par patriotismu, valsts drošību un neapzinātām kļūdām
Apskatīt komentārus (1)


10.12.2019

Aizvadīts Latvijas valsts 101. gada patriotisma un varonības mēnesis – novembris. Kā jūs gluži personiski jutāties šai laikā?

Mani uzmundrina ikviens pasākums kopā ar tautu, tas dod jaunu spēku. Un ne tikai man – arī visiem kaŗavīriem, zemessargiem, civilajiem iedzīvotājiem, visiem. Vēl vairāk – uzskatu, ka tas ir virzītājspēks sabiedrībai.

Gan Lāčplēšu dienā, gan 18. novembrī ļaužu pilna ir Krastmala, laukums pie Brīvības pieminekļa.

Un ar katru gadu arvien vairāk cilvēku te nāk, turklāt ne jau mobilizēti, bet savas izjūtas, sirds vadīti.

Kā vērtējat patriotismu jaunatnes vidū, kur objektīvs rādītājs varētu būt rekrutēšanas rezultāti?

Katrā ziņā patriotisms neiet mazumā, gluži otrādi – ir novērojams pieaugums. Runājot par jauno pilsoņu iesaistīšanos spēka struktūrās, Bruņotajos spēkos redzams skaitliskais pieaugums kā valsts, tai skaitā arī Zemessardzē. Ar katru gadu arī samazinās aizplūde, lielākoties tās iemesli ir vecums, veselības problēmas, protams, arī jauno cilvēku citas izvēles dzīvē. Zemessardzē ap 70% ir vecumā no 30 līdz 35 gadiem, kas ir ļoti pozitīvs rādītājs tam, cik gatava ir sabiedrība savas valsts aizsardzībai.

Un nacionālais sastāvs?

Nepavisam nav tā, ka spēka struktūrās iekļaujas tikai latvieši, ir pārstāvētas dažādas etniskās grupas, tai skaitā arī krievu tautības karavīri. Neveicam kādu īpašu monitoringu, bet varu pateikt, ka apmēram 10% bruņotajos spēkos dienošo ir cittautieši. Zemessardzē Latvijas austrumu reģionā latviešu ir ap 50%, otra puse ukraiņi, baltkrievi, krievi u.c.

Vai varam būt mierīgi, ka jaunieši, īpaši krievi, spēka struktūrās iesaistās, izjūtot sevi par Latvijas valstspiederīgajiem? Neraugoties uz to, ka ne tikai turpinās, bet pat pastiprinās Krievijas ideoloģiskā ietekme.

Jā, mums ir 100 % uzticība šiem jauniešiem, jo nav taču neviena iemesla, doties valsts sardzē, kā vien šī valstspiederības izjūta. Tā nav ne materiālā ieinteresētība, ne slēpts naidīgums – to taču ilgi nevarētu noslēpt! Galu galā iesaistīšanās spēka struktūrās notiek pēc brīvprātības principa. Iemesls uztraukumam būtu, ja šī iesaistīšana būtu obligāta vai piespiedu kārtā. Rekrutēt cilvēkus, kas nav toleranti valstij, gan būtu bīstami.

Vai turpināt darbu ar jaunatni, ejot uz skolām, īpaši uz t. s. krievu skolām, ņemot vērā, ka tieši tās ir svarīga mērķauditorija Krievijas ideoloģijas īstenošanai zemēs, kur ir plaša viņu tautiešu kopiena?

Atklātas negācijas attieksmē pret Latvijas valstiskumu tiešām neesam novērojuši. Taču satrauc informatīvā telpa, kuŗā ir daudz, pārāk daudz, pieejami Krievijas ideoloģiju popularizējoši kanāli, īpaši Austrumlatvijā, un tā ir ļoti agresīva, izkropļojoša un apmelojoša informācija, pat naidu kurinoša. Pretoties tai ir darba lauks, kas Bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministrijai nav uzveicams bez visu valstisko struktūru un īpaši mediju līdzdalības. Pretstāvei nepietiek būt vien reaktīvai, tai ir jābūt arī proktīvai, šai ziņā nedrīkst kavēties, ir jāiet pirmajiem.

Kas attiecas uz izglītošanu, vēlos minēt jauno aizsardzības nozares ziņu portālu www.sargs.lv, kuŗā jauniešiem atbilstīgā formā un saturā skaidroti vēstures notikumi, tostarp, piemēram, par Bermontiādi, Ziemassvētku kaujām u.c.

Novembŗa beigās apturēta deviņu (!) nelabvēlīgu televīzijas kanālu translācija Latvijā. Šie kanāli piederējuši cilvēkam, kas iekļauts Eiropas Savienības noteiktajās sankcijās par Ukrainas territoriālās integritātes graušanu. Bet slēgts arī tautā iemīļotais LNT, turklāt, sākot ar ziņu raidījumu. Vai jāsāk domāt par kādām “ideoloģiskajām aizkulisēm”?

Nevaru gan pateikt, ka LNT slēgšanas gadījumā būtu kaut kas “aiz kadra”, taču dažkārt valstī un ārpus tās notiek lietas, kas neapzināti atbalsta tās tendences, kas nāk no Austrumiem. Gadījums ar LNT ir vismaz pamācošs, proti, pirms tā slēgšanas sabiedrībai nekas netika paskaidrots, līdz ar ko momentāni radās aizdomu pilna un negatīva reakcija. Ja sabiedrībai – un arī žurnālistiem! – būtu ne vien skaidrots, bet arī dota iespēja runāt ar sabiedrību, šāda reakcija noteikti nebūtu. Ir izdarīta liela kļūda, kas diemžēl “strādā” par labu Austrumu kaimiņam.

Izskatās, ka attiecībā uz valsts aizsardzības financējumu nav pat nekādu diskusiju un 2% no IKP (iekšzemes kopprodukta) tiek maksāti. Vai ir tā, kā izskatās?

Valsts aizsardzības struktūrās tiek veikta draudu analīzes izpēte, un mēs pasakām, cik tas maksā. Neesam saņēmuši pat pusi. Bet, saprotot to spiedienu uz valsts budžetu, kas nāk no veselības aprūpes un izglītības sadaļām, savus resursus strukturējam tā, lai, nezaudējot valsts aizsardzības spējas, varētu izpildīt savu galveno uzdevumu – nosargāt valsti ar tiem resursiem, kādi ir mūsu rīcībā. Vienlaikus pastiprināti sekojam līdzi, lai minētie 2% - nedod Dievs – netiktu samazināti ne par procenta daļu. Tas būtu ne vien ierobežojums bruņoto spēku attīstībai un modernizācijai, bet – pats galvenais – ļoti, ļoti negatīvs signāls mūsu sabiedrotajiem.

Vēl arī NATO līguma 3. pants par katras aliances dalībvalsts individuālo spēku stiprināšanu un atbildību. ASV prezidents Tramps jau šķendējās, ka Eiropas valstis varētu vairāk financiāli iesaistīties…

… un pamatoti “šķendējās”! Bet Latvija savas saistības pilda pilnā apjomā, un nav arī saņemts neviens signāls par to, ka valsts varētu samazināt savu aizsardzības budžetu.

Par drošības situāciju Latvijā – vai tiešām varam justies droši?

Jā, un to varu apliecināt no vairākiem aspektiem: 1) mums ir spēcīga aizsardzības sistēma valsts iekšienē; 2) esam NATO dalībvalsts; 3) situācija mūsu reģionā nedod iemeslu uztraukties par drošības situāciju tajā. Jā, protams, pierobežā ar Krieviju un Baltkrieviju notiek militārās mācības ar provokatīviem scenārijiem, kas orientēti uz kaimiņvalstu okupāciju. Taču mums ir gatavībā savi pretlīdzekļi, galu galā – mēs esam NATO, un plecu pie pleca Latvijā kopā ar Latvijas bruņoto spēku karavīriem dien mūsu sabiedrotie no ASV, Kanādas, Albānijas, Čehijas, Itālijas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas.

Kur šobrīd ārzemju misijās atrodas Latvijas kaŗavīri?

Afganistānā, Irākā un Mali  . Ar gandarījumu varu pastāstīt, ka mūsējie tiek augstu novērtēti profesionālajā ziņā un cienīti par prasmīgo komunikāciju ar vietējiem cilvēkiem un sabiedrotajiem.

Mūsu kaŗavīri arī turpina mācīties Amerikā, Kanadā, Vācijā.

Tā ir nozīmīga pieredze, gan teorētiskā, gan praktiskā skatījumā. Ir svarīgi, ka ir iespēja salīdzināt savas kvalitātes, apmainīties pieredzē. Atkal ar lepnumu varu teikt, ka mēs labi reprezentējam savas spējas, saņemam ļoti pozitīvas atsauksmes. Līdz ar to arī godam pārstāvam savu valsti un spodrinām tās tēlu.

Jūsu personība un labā valoda liecina, ka nelasāt tikai militāro literatūru vien. Kādas ir jūsu literārās un citas mākslinieciskās intereses?

Manas literārās intereses ir ļoti daudzveidīgas – patīk filozofiskā, vēsturiskā literatūra, “nesmādēju” arī kriminālliteratūru. Tikai laika lasīšanai sanāk maz… Piemēram, Juvāla Noasa Harari “Sapiensi. Cilvēces īso vēsturi”, - šo ap 600 lpp. lielo darbu lasīju divus mēnešus. Esmu nolēmis pievērsties rakstniekam Aleksandram Grīnam, pārlasot “Dvēseļu putenis”. Mūzikā mana lielā interese ir džezs, jo patīk spēcīgas, tembrāli interesantas balsis. 

Pie jūsu formas atloka ir zināmā “Nameja” poga. Vai esat iesaistījies biedrībā “Namejs”?

Kā gan citādi, jo esmu kaŗavīrs! Un kā ikviens kaŗavīrs, atbalstu šo organizāciju, gan ar biedra naudu, gan citādi, un manas īpašas vērības lokā ir bērnu nometnes vasarā, kā arī citi tieši ar jaunatni saistīti pasākumi.

Ziemassvētku laikā atcerēsimies tos, kas mūs sargā!