"Runāsim kā latvietis ar latvieti!"
24.07.2024

 Amerikas latviešu sabiedriskā darbiniece Valda Grinberga intervijā Ligitai Kovtunai  

Foto paraksts: Ar ģimeni – dzīvesbiedru Gintu un meitām Kristiānu, Maiju un Aniku // Foto no privātā archīva

Draugi Amerikā un Latvijā tevi godā par “trimdas kultūras ministri”, jo jau gadiem ilgi tu aktīvi darbojies šajā laukā. Vadīji Latviešu Fondu, kas atbalsta kultūras projektus Latvijā un ASV. Tagad esi ALA (Amerikas latviešu apvienības) Kultūras nozares vadītāja (kopš 2020. gada) un PBLA Kultūras fonda un padomes locekle (kopš 2021. gada). Tas ir plašs darbības lauks.

Īstenībā tas “augstais tituls” ir sakarā ar manu darbošanos PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) valdē un Kultūras fondā, kas aptver visas pasaules latviešu biedrorganizācijas – tiklab ALA, kā arī Eiropas latviešu apvienību (ELA), Dienvidamerikas, Kanadas un Austrālijas.

Un šis darbs man ir ļoti tuvs un saprotams, jo – esmu dzimusi Austrālijā, Brisbanē, dzīvojusi Kanadā, vēl joprojām dzīvoju ASV, Bostonā, bet 1992.-1993. gadā strādāju Latvijā. Biju veselības izglītības pasniedzēja Latvijas Universitātē. Tas ir īpaši svarīgi, jo ļāva man iepazīt Latvijas kultūru tuvplānā, deva iespēju iepazīties ar personībām. Līdz ar to arī uz mani neattiecas ierastais “mēs” un “jūs” – pēc manas pārliecības, mēs dzīvojam visi vienā kultūrtelpā, pat ja esam mazliet atšķirīgi – latviski runājam ar akcentu, lietojam vārdus, ko mums trimdā iemācīja latviešu skolu skolotāji un vecmāmiņas. Mūsu intereses un darbības jēga ir vienota – latviskā kultūra, Latvijas vārda nešana pasaulē, mūsu valsts atpazīstamības stiprināšana. Mūsu varbūtējās atšķirības dara mūs daudzveidīgākus un interesantākus. Latviešu pieredze, augot un skolojoties pasaulē, dara mūs bagātākus. Reiz kāda Latvijas kolēģe man teica – runāsim kā latvietis pret latvieti! Nē, runāsim kā latvietis ar latvieti! Turklāt, lietojot arī tos latviešu vārdus, ko mūsu vecvecmāmiņas pirmskaŗa Latvijā – lai neaizmirstas!

Pārāk bieži nākas sastapties ar kādu nepatīkamu pārsteigumu – Latvijā šie “pasaules cilvēki” netiek ļoti viesmīlīgi sagaidīti… Mēs esam rakstījuši par hospisa kustības ieviesējas A. Linaresas, par prof. U. Gruntmaņa rūgto pieredzi. Kā ir kultūras jomā?

Kultūras jomā tā nenotiek. Te ir citādi, nekā ar lietām, kas saistās ar biznesu vai amatiem. Kultūra vairāk vieno, nevis šķir. Es taču nekad neesmu iedomājusies iekārot, piemēram, kultūras ministres krēslu vai jebkādu amatu valsts pārvaldē! Tie, kas nāk ar savu Rietumu pieredzi un izglītību, varbūt šķietami apdraud kādu ierēdni vai amatvīru. Kultūras laukā tā nav – mēs neko un nevienu “neapdraudam”, jo mūsu mērķis, loma, uzdevums ir cits – pacelt latviešu kultūras kopīgo līmeni, Latvijas redzamību caur izcilām personībām. Pieņemu, ka cilvēki, kas jūtas apdraudēti, nav par sevi pārliecināti, mūsos redz sāncenšus utt., bet – tā ir viņu personīgā lieta. Ja jūties pietiekami atbalstīts no savējo puses, šādai sajūtai, ka tev nāk virsū melns mākonis, nebūtu iemesla. Jau atkal aicinu – runāsim kā latvietis ar latvieti, jo kopīgā taču daudz, daudz vairāk nekā atšķirīgā.

Kā juties Latvijā atjaunotās neatkarības rītausmā, kad strādāji LU? Vai izjuti šo sāncensību?

Neuzticību izjutu gan. Smieklīgi, protams, bet kāda studente mani nosauca par “padomju stagnāti”, kad viņai neieskaitīju atzīmi savā mācību priekšmetā. Bet eksāmenā es viņu redzēju pirmo reizi… 

Jāteic, kultūras vide ir ļoti draudzīga, iekļaujoša. Veidojas un stiprinās diasporas kultūras saites ar Latviju. Īpašs prieks ir par Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienību, ko vada Renāte Albrehta, kā arī par Austrāliju, kur jau gadiem strādā diasporas koru virsdiriģents Ivars Cinkuss, arī Eiropā, kur ELA Kultūras nozari vada Anda Baltmane. Cieša vienotība ir gan starp mītnes zemju organizācijām, gan tām ar Latviju. “Vienoti daudzveidībā” – kā Eiropas Savienības lozungā!

Tieši tā! Un jo vairāk sadarbojamies, jo plašāk varam pārstāvēt Latvijas kultūru pasaulē, un jo kvalitatīvāks ir mūsu kopīgais piedāvājums. Parunāsim par mākslinieku vīzām ASV, ko ir izdevies sakārtot ar ALA un Latvijas vēstniecības pūlēm!

Jā, ALA, konkrēti mūsu organizācijas ģenerālsekretāre Marisa Gudrā kārto šo gana sarežģīto jautājumu. Proti, ja  valde pieņem lēmumu atbalstīt kāda mākslinieka izstādi, koncerttūri vai filmas izrādīšanu ASV, ja ir nobalsots par atbilstošu budžetu, vīzas tiek nokārtotas. Lieki teikt, ka tie ir papildu izdevumi, līdz ar to piedāvājumam ir jābūt augstas kvalitātes. Tas viss notiek par mūsu biedru iemaksām un ziedotāju naudu, par ko esam atbildīgi.

Kas ir ALA ziedotāji? Vai prasāt naudu arī no Latvijas valsts, piemēram, piedaloties konkursos?

Nē! Mūsu budžets veidojas tikai no divām minētajām pozīcijām. Ir arī testamentārie ziedojumi, bet ar tiem daudz rēķināties nevaram – vecā ziedotāju paaudze pamazām aiziet… Tāpēc nauda ir jāizlieto prātīgi, un mums ir spēcīgi finanšu speciālisti. Latvijai naudu cenšamies dot, bet ne prasīt – tāds ir ALAs princips.

Turklāt jūs visi taču darbojaties brīvprātīgi, nesaņemot atlīdzību.

Protams! Tas ir mīlestības darbs – ārpus “maizes darba”. Mīlot Latviju un latviešus visā pasaulē. Darbs, kas mums turpinās arī brīvdienās.

Kādi ir tie nozīmīgākie kultūras notikumi, kam ALAs eksperti devuši “zaļo gaismu”?

Mana priekšgājēja amatā Līga Ejupe bija noorganizējusi “Latvian Voices” koncertu. Bija iecerētas “Tautumeitas”, bet uznāca kovids. Viņu koncertu gan virtuāli parādījām ALAs kongresā Čikāgā. Prieks, ka “Tautumeitas” varēja aizbraukt uz Austrāliju, uz Kultūras dienām Melburnā aizvadītajā gadumijā.

Vispār manas darbības sākums iekrita pandēmijas laikā. Ko bija darīt? Rīkojām virtuālos pasākumus. Rādījām latviešu filmas, “rīkojām” 18. novembra svinības un Ziemsvētkus utt. Dzīve neapsīka. 

Virtuālā formātā sarīkoju arī sava iemīļotā mūziķa, pianista Andreja Osokina koncertu kovida laikā. Atsaucība bija neticami liela – mums pieslēdzās krietns pulks  visas pasaules tautiešu, koncertu vadīja muzikoloģe Liene Jakovļeva, piedalījās komponists Juris Karlsons. Uzskatu šo koncertu par pašu nozīmīgāko ALAs piedāvāto kultūras pasākumu kovida laikā. Andrejs, manuprāt, ir izcils piemērs tam, cik nozīmīgu ieguldījumu var dot mākslinieks Ukrainas atbalstam šajā briesmīgajā laikā. 

Un tad nāca tevis iedvesmotais labdarības koncerts Gaismas pils Ziedoņa zālē, pieminot kara otro gadadienu š.g. 24. februārī.

Te man jāstāsta par personīgo  kontaktu lomu un nozīmi… Aizvadītā gada septembrī kopā ar PBLA priekšsēdi Pēteri Blumbergu un ALA valdes locekli Diānu Kārkliņu aizgājām uz Osokina koncertu. Tur mani iepazīstināja ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Uzsākām sarunu un nolēmām, ka mēs varētu kaut ko vērtīgu izdarīt kopā par labu Ukrainai. Rezultātā notika šis neaizmirstamais koncerts, uz kuru gan pati nevarēju ierasties, jo – mani piemeklēja kovids.

Kā zināms, šim stāstam ir turpinājums – rudenī notiks pianista Andreja Osokina un aktiera Gundara Āboliņa turneja “Sajūtu spēles” Amerikā.

To rīko mūsu uzticamais sadarbības partneris Kultūras biedrība TILTS, ko vada komponiste Dace Aperāne. ALA sniedz atbalstu TILTS pasākumiem, kā, piemēram,  TILTS “Mūzikas nometnes fonda” atbalstītajiem Starptautiskiem latviešu jauno mūziķu meistarkursiem, kas kopš 2010. gada tiek rīkoti Siguldas “Baltajā flīģelī”. Ar Daci sadarboties ir ļoti viegli un auglīgi – ne velti Latvijas valsts viņu ir gandarījusi ar Triju Zvaigžņu ordeni par kultūras saišu stiprināšanu starp Latviju un diasporu. Starp citu, viņa bija mana vadītāja, kad kā bērns apmeklēju Katskiļu nometni, un ir paraugs vēl joprojām. 

Runājot par mūsu sadarbības partneriem, nevar nepieminēt Latvijas Nacionālās operas ģildi Amerikā (prezidents Ivars Slokenbergs), ar ko kopā un, piedaloties ASV un Kanadā operas draugiem, varēja notikt lieliskais Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iestudējums Rīgā 2022. gada 13. janvārī. ALAs ziedotāji savāca nozīmīgu naudas summu, bet paši uz pirmizrādi zināmo pandēmijas apstākļu dēļ ierasties nevarēja. Ko mēs izdomājām? – Piedāvājām operas ierakstu noskatīties mājās. Saposties kā citkārt uz operu, ieliet šampanieti un baudīt, jūtoties kā “īstajā” operā. Šai idejai drīz vien pieslēdzās daudzi Amerikas latviešu centri, un “izrādes” notika latviešu namos.

Kāds ir tavs “maizes darbs”?

Strādāju Bostonā, Education Development Center, bezpeļņas organizācijā, kas nodarbojas ar veselības veicināšanu un izglītības attīstību. Esmu izglītības darbiniece pēc profesijas un aicinājuma.

Kā tas notika, ka, dzimusi Austrālijā, paaugusies Kanadā, beidzot nokļuvi Amerikā?

Mans tēvs Miķelis Veidis saņēma piedāvājumu iegūt ķīmijas doktora grādu Vaterloo, Kanadā. Turp visi pārcēlāmies – mamma Brigita, tētis un mēs ar brāli. Pēc tam nāca piedāvājums turpināt izglītību Hārvardā. Tā nonācām Bostonā. Vecāki vienmēr bijuši ļoti aktīvi latviešu sabiedrībā. Abi dzimuši Latvijā. Mamma Brigita bija skolotāja latviešu skolā, darbojās korporācijā Zintas. Tētis – Gersikāņos. Un tiklīdz Latvija atguva neatkarību, 1992. gadā atgriezās Latvijā. Un arī palika šeit. Mamma strādāja Rīgā, Lubezerē un Saldū par skolotāju, tētis bija profesors Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē . Viņu pirmā mīlestība bija ģimene, otrā – neapšaubāmi – Latvija. Tā viņiem kļuva par mājvietu, mīļāku nekā Amerika.

Tu Bostonā satiki savu mīlestību – pazīstamo tēlnieku Gintu Grinbergu, esat izaudzinājuši trīs meitas…

Gintu satiku latviešu skolā Bostonā, nebijām nekādi īpaši tuvie draugi, un pat nevaru pateikt, kad un kā tā draudzība kļuva par mīlestību. 1992. gadā nāca minētais piedāvājums doties strādāt uz Latviju, un mani neviens nebija bildinājis… Un kas notika? Viņš mani bildināja! Atgriezos Bostonā, protams, bet ja bildinājuma nebūtu bijis, visticamāk līdz šai dienai būtu Latvijā.

Es būtu gatava braukt šurp kaut tūlīt, bet – tad man jāizrauj Amerikā ielaistās saknes arī manam tur dzimušajam slavenajam vīram. Bet viss vēl priekšā. 

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi”