Trimdas mākslas mājupceļš
28.09.2024
Sallija Benfelde
Šogad Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) veidotā un organizētā Zigfrīda Sapieša simtgadei veltītā izstāde Cēsīs “Tev nebūs samierināt monstrus” ir iekļauta rudens balsojumā "Kilograms kultūras" kā viens no pieciem orģinālākajiem un kvalitatīvākajiem Latvijas kultūras notikumiem, kas tapuši no 2024. gada 1. maija līdz 31. augustam kategorijā "Mantojums." Kā zināms, „Kilograms Kultūras” ir Latvijas sabiedrisko mediju – Latvijas televīzijas un Latvijas radio – apbalvojums kultūras jomā. Lai gan Latvijas mediji, it sevišķi pēdējos gados, ir visai daudz rakstījuši par PLMC, kam mājvieta ir Cēsīs un šovasar nosvinēja savu desmitgadi, daudziem tas bija pārsteigums un lika jautāt, kas ir PLMC un trimdas māksla? Vai tāda ir un vai tā atgriežas dzimtenē?
Īsā trimdas vēsture
Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ārpus Latvijas (ja nerēķina Padomju Savienībā esošos) dzīvoja aptuveni 150 tūkstoši latviešu. Par trimdas latviešiem tradicionāli tiek saukti emigrācijā, galvenokārt Eiropā, Amerikā un Austrālijā dzīvojošie latvieši, kuru lielākā daļa devās prom no Latvijas Otrā pasaules kara beigās, lai izvairītos no Padomju Savienības režīma represijām. Otra trimdas latviešu grupa bija latviešu karavīri, kuri pēc kara beigām nonāca karagūstekņu nometnēs un pēc atbrīvošanas neatgriezās Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām Sabiedroto okupētajā Rietumvācijā bija apzināti apmēram 120 tūkstoši latviešu, no kuriem 82 tūkstoši atradās civilajās bēgļu nometnēs, bet 23 tūkstoši bijušo leģionāru — apsargātās karagūstekņu nometnēs. Vēl apmēram 3000 latviešu atradās bēgļu nometnēs Austrijā un apmēram 2000 Dānijā. Zviedrijā bija apzināti apmēram 6000 latviešu bēgļu, kuri laivās bija šķērsojuši Baltijas jūru. 1945. gada oktobra beigās sabiedroto virspavēlniecība izdeva rīkojumu, ka Baltijas valstu iedzīvotājus nedrīkst repatriēt piespiedu kārtā un tie ieguva pārvietoto personu (angļu val.: Displaced person jeb latviešu sarunvalodā dīpīši) statusu. No 1947. gada sākās latviešu bēgļu izceļošana no Vācijas uz Lielbritāniju, Austrāliju, ASV un Kanādu. Dažu gadu laikā Lielbritānijā un Austrālijā nonāca apmēram 20 tūkstoši latviešu, ASV — apmēram 40 tūkstoši. Apmēram 1000 latviešu bēgļu nonāca Argentīnā un Brazīlijā, apmēram 700 Venecuēlā. Latviešu ieceļošana ASV un Kanādā turpinājās Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, galvenokārt no Rietumeiropas un Dienvidamerikas. Protams, trimdā devās visdažādāko profesiju latvieši, arī mākslinieki, kuriem vismaz sākumā nereti nācās strādāt visdažādākos darbus, lai nopelnītu maizi. Trimdas latviešu ģimenēs dzima bērni, no kuriem ne viens vien arī mēdza izvēlēties mākslas ceļu, par spīti tam, ka nācās strādāt citus, ar mākslu nesaistītus darbus, lai nopelnītu. Protams, okupācijas laikā informācija par trimdu gandrīz nebija pieejama, ja nu vienīgi no sarakstes vai satikšanās ar radiniekiem, kuriem no sešdesmitajiem gadiem, stingrā čekas uzraudzībā tomēr ļāva apmeklēt Latviju. Un trimdā tapusī māksla piecdesmit gadus bija kā terra incognita jeb svešā zeme.
Trimdas mākslinieki
Jau neatkarīgajā Latvijā bija risināmi daudzi jautājumi, un trimdas māksla nebija svarīgāko lietu saraksta pirmajās ailītēs, lai gan trimdā strādāja un izveidojās arī izcili mākslinieki, ar kuru devumu mākslā Latvija var lepoties. Stāsts par trimdas māksliniekiem, viņu devumu mākslā un viņu dzīves gājums ir atsevišķas grāmatas vērts. Viens no tiem ir arī Zigfrīds Sapietis (1924-2014), kurš dzīvoja un strādāja trimdā Skotijā, kur pavadīja sava mūža lielāko daļu. Nacistu okupācijas laikā pusaudža vecumā viņu Latvijā apcietināja gestapo, apsūdzot par nacionāla satura runu pret vācu okupāciju. Viņš tika ieslodzīts Rīgas centrālcietumā, Salaspils koncentrācijas nometnē, un vienīgā paglābšanās iespēja bija piekrist doties leģionā. 1944. gadā Kurzemes frontē ticis smagi ievainots un nosūtīts ārstēties uz Vāciju, bet no turienes 1945. gadā aizbēdzis uz Dāniju, kas kļuva par viņa pirmo trimdas zemi. Tur piepildījās Zigfrīda Sapieša sapnis ‒ viņu uzņēma Karaliskajā Dānijas mākslas akadēmijā Kopenhāgenā. Sapietis vēlāk uzņemts arī Edinburgas Mākslas akadēmijā Skotijā, kur ieguvis stipendiju un studējis tēlniecību. Strādājis kā skulptors un mākslas pasniedzējs Portobello vidusskolā, bijis lektors Skotijas Mākslas padomē un ticis ievēlēts Karaliskajā Britu skulptoru biedrībā. Savukārt grafiķis Aleksands Karpovs (1953 – 1994), kurš gandrīz visu laiku trimdā strādāja vienkāršus darbus, lai varētu sakrāt mākslas studijām, un Minesotas universitātē 1990. gadā ieguva bakalaura grādu ar izcilību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārcēlās uz Latviju, te pabeidza Mākslas Akadēmiju, ieguva maģistra grādu mākslā un strādāja Rēzeknes mākslas koledžā. Aleksandrs piedzima Aijovas štatā ASV. Viņa māte Lūcija Volonte nāca no sabiedrībā pazīstamā Jāņa Volonta dzimtas. J. Volonts 14 gadus bijis Daugavpils pilsētas mērs un no 1938. līdz 1940. gadam bijis Latvijas labklājības ministrs. Aleksandra mātei Lūcijai brīnumainā kārtā laimējies izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju. 1946. gadā Lūcija Volonte nokļuva pārsūtīšanas nometnē Vācijā, kur apprecējās ar Anatoliju Karpovu un vēlāk emigrēja uz Ameriku. Mākslinieku sarakstu varētu turpināt, starp viņiem ir gan Juris Ubāns un Voldemārs Avens, gan Jānis Kalmīte un Lelde Kalmīte, Ēvalds Dajevskis, Dagmāra Igals, Jānis Mintiks, Silvija un Ojārs Šteineri, Niklāvs Strunke un daudzi, daudzi citi.
PLMC tapšana
Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) ir veidots ar mērķi veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara rezultātā trimdā devušies latviešu mākslinieki un ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. PLMC veicina ārzemēs tapušas augstvērtīgas mākslas iekļaušanos Latvijas kultūrtelpā, rosinot dialogu starp Latviju un tās diasporu. PLMC kā nodibinājumu 2011. gadā izveidoja tās priekšgājēja organizācija The Global Society for Latvian Art (Pasaules latviešu mākslas savienība - PLMS), dibināta 2004. gadā Ilinoisas štatā Pirms divdesmit gadiem gleznotājai Leldei Kalmītei, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) biedrei, radās ideja izveidot Latvijā Pasaules latviešu mākslas centru, to izdevās izdarīt 2014. gadā Cēsīs. Šogad, atklājot PLMC 10 gadu jubilejas svinības, PLMC dibinātāja un izstāžu kuratore Lelde Kalmīte sacīja, ka grūti noticēt – pagājuši jau desmit gadi un sacīja, ka darbs ir tikai sācies. Viņa arī atgādināja, ka šogad darbi ir izstādīti ne tikai Cēsīs, bet arī Alūksnē un Aizkraukles novada Ēberģē. Jāpiebilst, ka PLMC Cēsīs tika atklāts četrus mēnešus pēc Vidzemes koncertzāles atklāšanas Cēsīs un ka tas nebūtu bijis iespējams bez Cēsu pašvaldības atbalsta, ziedotājiem, kuri lielāko tiesu ir no diasporas un brīvprātīgajiem darbu un darbiņu darītājiem. Nu jau gandrīz divus tūkstošus darbu, kuri atrodas PLMC arhīva darba telpās ēkas augšstāvā, centrs ieguvis kā ziedojumus. Atbalsta un ziedojumu dēļ ieeja PLMC joprojām vienmēr ir bez maksas. Jāpiebilst arī, ka centrā notiek arī koncerti un Cēsu tautas teātra izrādes, uz kurām biļetes gan ir jāiegādājas. Par savu darbu Lelde Kalmīte ir saņēmusi Ministru Kabineta Atzinības rakstu, bet pagājušajā gadā PLMC direktors Kārlis Kanderovskis saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu.
Ledes Kalmītes tēvs ir gleznotājs Jānis Kalmīte, ģimene nebija turīga, un Leldei bakalaura un maģistra grādu mākslā, doktora grādu mākslas pedagoģijā iegūt palīdzēja stipendijas.” Čikāgas universitāte bija elitāra, es nebūtu varējusi tur mācīties, ja nebūtu saņēmusi lielas stipendijas – mēs bijām nabagi. Savukārt Minesotas universitāte bija tautai, visiem cilvēkiem. Tur bija programma mākslas pedagoģija, kas nekad nebūtu Čikāgas universitātē. Ieguvu gradu mākslas pedagoģijā, un notika interesanta sagadīšanās – man piedāvāja izpilddirektora vietu vietējā mākslas centrā, kas atradās kādus piecus kvartālus no manām mājām. Tur nostrādāju divdesmit gadus par bezpeļņas mākslas organizāciju direktori.”, saka Lelde. “Pirmo reizi biju Latvijā, kad man bija jau 47 gadi. Kad mēs ieceļojām Amerikā 1950. gadā un man bija četri gadi, nebija tādas latviešu skolas. Uzaugu Mineapolē, tur bija vairāki latviešu mākslinieki, mūziķi, rakstnieki – latviešu inteliģence. Knuts Lesiņš bija mūsu klavieŗskolotājs. Mūsu klavierstundas notika dienas beigās, pēc tam viņš palika pie mums, atnāca Valentīns Pelēcis vai Jānis Ādamsons. Viņi visu nakti runāja par politiku un mākslu, un mēs ar māsu sēdējām un klausījāmies. Tagad saprotu, ka tas bija vērtīgs piedzīvojums, toreiz daudz ko no dzirdētā vēl nesapratām”, atceras Lede, vaicāta par bērnību Amerikā. Kopš 2019. gada Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs direktors ir Kārlis Kanderovskis, Leldes Kalmītes dēls, čikāgietis, kurš ir pārcēlies uz dzīvi Cēsīs. Pirms pieciem gadiem, vaicāts par to, kā čikāgietis, kurš studējis politoloģiju un mākslu, nolēmis strādāt Cēsīs, Kārlis atbildēja: “Jā, es piedzimu un uzaugu Čikāgā. Sestdienās mācījos Krišjāņa Barona latviešu skolā, tad Garezera vasaras vidusskolā, bet vēlāk mācījos Čikāgas universitātē. Uzaugu ģimenē, kur vienmēr runāja par mākslu, kur bija gleznas pie sienām, jo mans vectēvs bija gleznotājs Jānis Kalmīte, arī mana māte Lelde Kalmīte ir gleznotāja. Kad sākās meklējumi, kur veidot šo centru, es vasarās braucu mātei līdzi uz Latviju un palīdzēju arī centra iekārtošanā. Man pašam jau septiņus gadus ir mākslas galerija Čikāgā, kurā ir ne tikai latviešu māksla. Piecus gadus vasaras es pavadīju Cēsīs, palīdzot iekārtot izstādes”. Tagad Kārlis sevi uzskata par cēsinieku, savu galeriju Čikāgā ir aizvēris un uz Ameriku dodas vien apciemot tēvu, sagādāt gleznas PLMC kolekcijai un izstādēm. Arī šoruden ir gaidāma jauna izstāde.